Cienījamie klātesošie!
Es varu Jums apliecināt, ka šie jaunieši ar grāmatu micēm uz galvas ir tikpat dabiski daudzveidīgi kā dabas matērija savās izpausmēs. Tādi paši esam arī mēs, viņu skolotāji. To prasa gadsimtu senās akadēmiskās tradīcijas. Mums un jums ar tām ir jārēķinās.
Mums, RTU dizaina skolai, kā tehniskās universitātes daļai, ir īpaša misija - apvienot drošo, ērto un skaisto.
Aicinu Jūs nemaldīties trijās priedēs un stāstīt saviem draugiem, ka Rīgā, Ķīpsalā, Dizaina mājā muļķi nemājo. Te ir cilvēki, kas piedāvā radīt un baudīt pilnvērtīgu dzīvi dabiskā daudzveidībā, un to var sasniegt tikai tie, kas grib un var. Grib daudzi, bet ne visi var. Tāpēc ir mūžīgi jāmācās un jāstudē.
Ir jāsaprot, ka dizains nav viens pasaules glābiņa punkts un nav arī izplūdis plāksteris visu lietu labošanai. Dizains pamatā ir pilnvērtīga projektēšana, kura ietekmē ražošanu un lietošanu.
Tas ir dabiski, ka pastāv koka, tekstila, metāla un daudzi citādi dizaini. Tas ir dabiski, ka pastāv itāļu, skandināvu, ķīniešu un daudzi citādi dizaini. Tas ir dabiski, ka Latvijā pastāv LMA, RTU, LLU un citas ar dizaina mācībām, studijām un pētniecību saistītas iestādes. Nav šaubu, ka mēs vienlaikus konkurējam un sadarbojamies savā starpā. To prasa civilizācijas un dabas mūžīgā attīstība.Politiķu plāni par skolu apvienošanu ne vienmēr ir pārdomāti; ja tie izslēdz konkurenci, tie izslēdz arī daudzveidību un attīstību. Tas attiecas uz visām tautsaimniecības jomām un visiem izglītības un kvalifikāciju līmeņiem.
Mūsu tuvākie uzdevumi ir definēti arī Latvijas Amatniecības kameras attīstības plānos. Visā Latvijas teritorijā ir nepieciešama spēcīgu meistardarbnīcu izveide, kur labākie amatnieki un rūpnieki pieņem praksē mācekļus un studentus un kopā ar dizaina studijām un tehnisko lietu laboratorijām rada jaunas mākslinieciskās un tehniskās kvalitātes. Šī lieta jau ir ierakstītašībrīža V. Domrovska valdības attīstības plānos un tā ir neatlaidīgi jārealizē arī nākamajās valdībās.
Tāpēc, atgriežoties mājās, pārrunājiet savu radu un kaimiņu būšanās, ka ir jēga doties tieši uz RTU studēt Latvijas lietu veidošanu, un īpaši noderīgi tas var izrādīties tiem jauniešiem, kuri beidz arodskolas, un ir sajutuši ne tikai lietu taisīšanas, bet arī radīšanas prieku. Šodien dizaina pietrūkst visiem, īpaši zemniecībai, amatniecībai, rūpniecībai, tūrismam un tirdzniecībai. Mēs ejam tuvāk, mēs esam arī Cēsīs!
Tā dizaina lieta nav vienkārša! Atcerēsimies, ka labam dizainam ir vairākas dabas! Dizains sākas ar sajūtām, tās atraisa mūsu prātu, un prāts sāk domāt, kā ar mūsu un mašīnu fizisko spēku pārvērst dabas matēriju cilvēkiem piedienīgos produktos. Un te ir robeža! Ja šajā procesā daļa no mūsu dvēseles neiemājo jaunos projektos, tad saražotiem produktiem pietrūkst garīgās vērtības. Šādi produkti ir neauglīgi, tie nepaceļ lietotāju.
Precizēšu, - mums pašiem Latvijā ir nepieciešama mūsu latviskās vēstures un jaunrades dvēsele, bet eksportam - nesavtīgs kalpojums konkrētiem klientiem. Mums vajag iemācīties izmantot IT un kalpot tieši klientiem visā pasaulē, nevis lieltirgotāju izdomātām shēmām un reklāmām. Viņi nevar un nekad nevarēs piedāvāt to, ko mēs! Mums nevajag bezjēdzīgi sacensties ar pasaules lielākajām firmām. Mums ir savs ceļš ejams. Labākie Latvijas dizaina, amatniecības un rūpniecības meistari jau ir pierādījuši, ka mēs to varam! Mūsu zīmoli ir Latvijas ražošanas meistaru uzvārdi - K.Apinis, E.Garklāvs, N.Skauģis, J.Straupe, J.Ozoliņš, J.Vašuks, H.Stradiņš, u.c.
Mums ir labie piemēri - tieši mūsu RTU puiši Londonā atver latviešu mēbeļu firmu, ( http://www.highlux.co.uk ), kura var palīdzēt visas Latvijas labākajiem mēbeļniekiem. Pasapņosim: mūsu firmas un veikali pārklāj pasauli,... tādi tīmekļi mums ir vajadzīgi! Politiķu uzdevums būtu tieši šo lietu atbalstīt …Pasaulē paliek latvieši tirgotāji, latvieši ražotāji atgriežas mājās, un mūsu lauku meistardarbnīcās top produkcija visiem kontinentiem.
Nebūsim kurli, pasaulē neplaukst esperanto valoda. Nevajag.
Nebūsim akli, nevienam nav vajadzīgs internacionāls, no tautu dvēselēm atrauts dizains. Dizains ar pliku funkciju, bez sava emocionālā stāsta, ir gļēvs un neauglīgs, tas nepaceļ lietotāju jauniem labiem darbiem.
Pamata jautājums ir tāds, vai mēs, ejot nezināmā nākotnē, būsim tie, kas savu dzīves vidi laukos un pilsētās spēs veidot ar laikmetam atbilstošām tehnoloģijām, un vienlaikus pratīs saglabāt mūsu modernā dizaina pamatu un mūžīgo avotu - Latvijas amatniecību?
Paldies! Veiksmi visiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru