Autors: Agris
Suveizda
BĒRNU TRENERIS NEPIEKRĪT
MIHELSONAM: "AGRĀ SPECIALIZĀCIJA LIEK PAMEST SPORTU"
Harijs Āboliņš. Foto: LFF
Portāls Sportacentrs.com saņēmis jaunā
trenera Harija Āboliņa, kuram ir C-LFF trenera licence, atklāto vēstuli, kurā
viņš dalās pārdomās par bērnu un jauniešu sportu un nepieciešamo attīstības
ceļu.
"Pirmdienas vakarā izlasīju Pozitīvi par futbolu Latvijā interviju ar Ģirtu
Mihelsonu, un Mihelsona kunga atbilde uz jautājumu par to, kādam būtu jābūt
pareizam futbolista attīstības ceļam, neliek man mieru jau vairākas dienas. Es
nepiekrītu gandrīz nevienam vārdam, kas tika pausts atbildē, un, tā kā esmu jaunais futbola bērnu
treneris, kā arī jauno futbolistu tēvs, tādēļ uzskatu par nepieciešamību
uzrakstīt savas pārdomas.
Sākšu ar to, ka vienmēr esmu bijis un būšu
par futbola attīstību Latvijā, par jauno spēlētāju profesionālu izaugsmi un
izciliem izlases sasniegumiem. Un manī būs neviltots prieks par katru jauno
futbolistu, kurš sasniegs savus mērķus, neskatoties uz to, no kādas futbola
skolas viņš ir nācis.
Futbola skola "Metta" savā mājas
lapā raksta šādi – “Futbola skolu "Metta" par savu izvēlas tie, kas
vēlas visaugstākā līmeņa personības attīstību un īpaši profesionālu futbola
apmācību”. Ne tikai šis teikums, bet arī visa līdzšinējā FS "Metta"
darbība ir bijusi, manuprāt, nepārprotama – tā strādā pie profesionālu
futbolistu sagatavošanas. Tas, protams, Latvijas futbolam ir nepieciešams, taču
atgādināšu, ka no visiem bērniem par profesionālu futbolistu, kā Mihelsona kungs pauda minētajā intervijā,
kļūst 1-2%. Jautājums varētu rasties – kas notiek ar pārējiem 99-98% bērnu? Par
šo jautājumu esmu domājis ļoti daudz, jo man personīgi liekas vienkārši
nepareizi pret bērniem, ka futbols tiek stādīts augstāk par viņu interesēm.
Mani satrauca tas, ka, lai sasniegtu mērķi – profesionāls futbolists –, tiek
upurēta daudzu bērnu attīstība. Pie gala secinājuma man palīdzēja nonākt
jūlijā notiekošais futbola treneru seminārs, kuru vadīja Anglijas Futbola
asociācijas treneru instruktors Pīters Stardžess (Peter Sturgess). Arī Pīters
pieskārās šim pašam jautājumam – ko darīt ar tiem, kas nekļūst par
profesionāliem futbolistiem!? Un atbilde bija pavisam vienkārša – mēs attīstām
visus bērnus neatkarīgi no viņu iemaņām. Bērnu trenera mērķis nedrīkst būt
veidot profesionālu futbolistu, mērķim ir jābūt sagatavot sportiskus bērnus, kas ir sportam
pašmotivēti. Tas ir aplami vērtēt bērnu treneri, cik no viņa audzēkņiem ir
sasnieguši izlases līmeni, tā vietā būtu jāvērtē, cik bērnu vispār sporto, kad
ir pieauguši. Ar “bērniem”
es domāju bērnus vecumā no četriem līdz 12 gadiem.
To, kāda ir FS "Metta" futbola
akadēmijas filosofija, manuprāt, divos vārdos var apzīmēt ar terminu – “agrā
specializācija”. Agrā specializācija nozīmē, ka bērns jau agrā vecumā tiek
apzināti specializēts kādā konkrētā sporta veidā. Agrās specializācijas
atbalstītāji bieži izmanto argumentu un pētījumu, ka, lai sasniegtu eksperta līmeni, ir nepieciešamas 10
000 stundas praktisku nodarbību. Šis pētījums tika publicēts 1993.gadā,
kuru veica psiholoģijas profesors Anders Eriksons (K. Anders Ericsson).
Pētījuma pamatā tika izmantoti vijolnieki, kuri aptaujas formā norādīja, cik
lielu laiku tie ir izmantojuši savā karjerā, lai apgūtu vijoles spēli eksperta
līmenī. Vēlāk šis pētījums tika vispārināts un pielīdzināts jebkuram sporta
veidam un jebkurai nozarei. Tas, protams, bija ļoti ērts materiāls, kuru
izmantot kā universālu formulu. Šim konkrētajam pētījumam un 10 000 stundu
principam pretī ir neskaitāmi citi pētījumi, kas saka gluži pretējo, ka agrā specializācija nodara
vairāk kaitējuma nekā labuma (vairākus no pētījumiem var atrast
"The Science of Sport", Ross Tucker publikācijās vai
arī Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian
Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019). Piemēram, pētījumā par Dānijas
sportistiem (K. Moesch A.‐M. Elbe M.‐L. T. Hauge J. M. Wikman, 2011) tika
noskaidrots, ka elites sportisti agrā bērnībā ir trenējušies mazāk stundu nekā
tie sportisti, kuri netika līdz elites līmenim. Līkne, kad elites sportisti
sāka trenēties vairāk nekā neelites sportisti, krustojas ap 12-13 gadiem. Ir
arī pētījumi, kuri norāda, ka dažādos sporta veidos ir nepieciešams dažāds
stundu skaits (Helsen, 1996; Baker 2003; Oldenziel 2003), lai sasniegtu
eksperta līmeni, piemēram futbolā tās ir 4 000 stundas, ledus hokejā – 5 000
stundas, brīvajā cīņā – 6 000 stundas. Tas, protams, ir pašsaprotami, ka, lai sasniegtu
elites līmeni, ir jātrenējas un ir jātrenējas daudz. Taču ir būtiski
atcerēties, ka šīs stundas atšķiras gan pa sporta veidiem, gan katram cilvēkam
atsevišķi. Būs cilvēki, kas pie vieniem un tiem pašiem treniņiem spēs sasniegt
elites līmeni 3 000 stundās, un būs, kas to spēj izdarīt 23 000 stundās (Gobet,
Campitelli 2007). Un vēl svarīgāk ir atcerēties, ka šajā garo stundu ceļā nedrīkst
sabojāt bērnu.
Agrā
specializācija ir galvenais iemesls, kādēļ bērni pamet sportu! Agrās specializācijas
specifika ir tāda, ka tā ir tendēta uz agru rezultātu. Varbūt ne noteikti uz
rezultātu sacensībās, taču noteikti uz rezultātu iemaņās. Bērni tiek izcelti un
novērtēti par saviem sasniegumiem, viņi tiek dalīti pirmajā un otrajā komandā,
spēcīgākie tiek ņemti (biežāk) uz turnīriem, treniņos tiek pievērsta lielāka
uzmanība tiem, kam padodas labāk. Šādā veidā tiek izveidota iemaņu hierarhija,
kuras rezultātā bērni vēlākos gados pamet treniņus. Balstoties uz daudziem
pētījumiem, kas ir aprakstīti šajā publikācijā (E.J.Cope, R.Bailey, G.Pearce.
International Journal of Coaching Science, Vol.7 No.1, January 2013, pp.55-74),
ir secināti tie iemesli, kādēļ bērni sāk un turpina nodarboties ar sportu. Tie
ir pieci - diezgan triviāli iemesli, taču realitātē mēs redzam, ka tos Latvijā
reti kad ievēro. Tieši šos pašus iemeslus izmanto Beļģijas Futbola federācijas
treneru izglītības direktors Kriss van der Hēgens (Kris Van Der Haegen). Šo
piecu iemeslu pamatā arī tika mainīta Beļģijas jauno futbolistu attīstības
filosofija. Tādēļ tos arī uzskaitīšu -
• Kompetence (percieved competence) – bērni ir motivēti turpināt
nodarboties ar sportu, ja viņi jūtas kompetenti tajā, ko dara. Citiem vārdiem sakot, bērni vēlas, lai viņiem
sanāk. Ja bērns jūtas, ka viņam nepadodas sports vai vingrojumi treniņā,
tas noved pie motivācijas krituma un riska, ka bērns pārstās nodarboties ar
sportu.
• Prieks un jautrība (fun and enjoyment) – ja bērns gūst prieku tajā,
ko dara, viņš kļūst arī pašmotivēts. Ir veikti dažādi pētījumi, kur
vienā no tiem (Piggott, 2009) futbolisti apgalvoja, ka prieks un jautrība ir tad, kad viņiem tiek dota
brīvība un pašizpausme.
• Vecāki – vecākiem ir ļoti liela ietekme tajā, ko dara vai
nedara viņu bērni. Bērns līdz sešu gadu vecumam vēlas atdarināt savus vecākus
un dara visu, lai viņus iepriecinātu. Tādēļ šajā vecuma posmā vecākiem
ir vistiešākā ietekme uz motivāciju. Vecāki ļoti bieži ir arī tie, kas izdara
vislielāko spiedienu uz saviem bērniem, kas bieži vien kļūst par iemeslu, kādēļ
bērnam zūd motivācija.
• Iespēja iemācīties jaunas iemaņas (learning new skills) – viens
no galvenajiem motivatoriem bērnam ir iespēja apgūt ko jaunu. Bērni gūst prieku no jaunā izzināšanas
un bioloģija ir nodrošinājusi ar to, ka tā ir dabīga attīstības pazīme.
• Draugi un vienaudži – kā svarīgs elements bērnu motivācijā ir
arī sociālā komunikācija ar saviem draugiem un treniņa biedriem, kas varētu
tikt raksturota kā iespēja strādāt komandā, gūt sociālu (sabiedrības)
pieņemšanu, iegūt jaunus draugus un satikt jaunus cilvēkus. Šie aspekti bērniem
ir ļoti būtiski, jo arī viņi, tāpat kā pieaugušie, ir sociālas būtnes. Tikt pieņemtam savā
sabiedrībā var būt ļoti noteicošs faktors motivācijas pieaugumam.
Agrā specializācija bērnu jau agrīnā
vecumā iedala attīstītajos un ne pārāk attīstītajos, kas automātiski otro grupu
ieliek riska zonā – tajos, kas var pamest sportu. Protams, ka agrās
specializācijas aizstāvji apgalvos, ka nav jēgas koncentrēties un tērēt
resursus tiem, kas nav tik ļoti talantīgi. Ka ir īpaši aktīvi jāattīsta tie,
kam ir lielākas izredzes sasniegt elites līmeni. Un šeit es vēlētos apgalvot,
ka tā gluži nav – pirmkārt, bērni attīstās dažādi, kas nozīmē, ka tas, kurš
septiņos gados ir vājākais komandā, 13 gados var būt līderis. Ja mēs aizmirstam
par tiem, kas attīstās krietni vēlāk (dabisku bioloģisku procesu dēļ), tad mēs
pakļaujam viņus riskam, ka šie nākotnes talanti var ne tikai nebūt futbolisti,
bet, ka viņi nenodarbosies ar sportu vispār. Ironiski ir tas, ka šie bērni, kas
attīstās vēlāk, var novest pie tā, ka bērni, kuri ir bijuši fiziski attīstīti
jau ļoti agrīni, var arī pamest sportu, jo viņi zaudē savu statusu hierarhijā.
Piemēram, bērns, kurš ir bijis labākais komandā vairākus gadus un ir baudījis
visus augļus, kas nāk līdzi šim statusam, pēkšņi vairs nav nedz labākais, nedz otrais labākais,
bet kaut kur pa vidu. Šis
psiholoģiskais spiediens var novest pie tā, ka viņam zūd interese un
sports tiek pamests. Skeptiķi noteikt teiks, ka šī ir demagoģija, ka tad jau
sanāk, ka jebkas var novest pie tā, ka bērns pamet sportu. Un tieši tā arī ir,
viņiem ir pilnīga taisnība – pie
agrās specializācijas ir krietni lielāks risks, ka bērni beigs sportot priekšlaicīgi.
Lielāko tiesu bērni, kas vecumā līdz 12 gadiem ir spējīgākie, tādi ir nevis
tādēļ, ka viņiem ir bijis izcils treneris, vai ka viņi ir ļoti talantīgi, bet
gan tādēļ, ka viņi ir bijuši ātrāk attīstījušies, ātrāk nobrieduši. Ir veikti
pētījumi (Okazaki et al., 2011; Praxedes et al., 2017; Till et al., 2009), kas
parāda, ka bērnu komandās vadošās lomas spēlē tie bērni, kas ir dzimuši gada
pirmajā pusē. Tas ir tādēļ, ka bērns, kurš ir piedzimis janvārī, biežāk būs
fiziski attīstītāks nekā tas, kurš ir piedzimis decembrī, jo viņu starpā būs
gandrīz gads. Diemžēl agrā specializācija, it īpaši komandu sporta veidos,
nepievērš nepieciešamo uzmanību tā saucamajiem late developers.
Ļoti iespējams, ka Latvijā tiktu aizmirsti tādi Beļģijas supertalanti kā Kevins
DeBruine, Tibo Kurtuā un Dries Mertens, kuri visi bija tā saucamie late
developers.
Nevajadzētu
arī aizmirst, ka agrā spezializācija palielina traumu risku, it īpaši pārslodzes
traumas (Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian
Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019), jo bērns jau kopš agras bērnības
attīstās vienveidīgi. Attīstot bērnu vispārīgi,
attīstās arī viņa spējas pielāgoties, kas nākotnē samazina traumu
risku. Kā vēl viens negatīvs faktors ir jāmin psiholoģiska rakstura veselības
problēmas (Shelby Waldron, J. D. DeFreese, Johna Register-Mihalik, Brian
Pietrosimone & Nikki Barczak, 2019), kas var rasties pateicoties agrajai
specializācijai - depresija, zems pašnovērtējums, bailes, izdegšana un
samazinātas fiziskās aktivitātes.
Mēs nekad medijos nedzirdam stāstus, kādēļ
cilvēki beidza nodarboties ar sportu. Mēs tikai dzirdam tos stāstus, kurus
izstāsta augsta līmeņa sportisti, bet diemžēl monētai ir divas puses. Manuprāt,
galvenais, kas raksturo jebkuru sporta treneri vai sporta skolu, ir mērķis.
Mērķis, kādēļ viņš strādā ar bērnu. Ja mērķis ir gatavot tikai elites
sportistus, tad agrā specializācija šķietami ir vieglākā formula, kā to
izdarīt. Varbūt, ka valstīs, kurās ir ļoti, ļoti daudz bērnu, šāda metode ir
efektīvākā – tiem, kam nepaveicās, ka attīstās vēlāk, tie atbirst dabīgā
atlasē, bet no pārējiem, tā kā viņu ir ļoti daudz, mēs izvēlēsimies labākos un
koncentrēsimies tikai uz viņiem. Domāju, ka resursu ziņā šāda metode varētu būt
visekonomiskākā lielām akadēmijām. Diemžēl Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās
un samazinās arī bērnu skaits. Tādēļ mēs nedrīkstam atļauties pamest novārtā
iespējamos nākotnes talantus. Mana dziļa pārliecība ir, ka agrā specializācija Latvijai samazina varbūtību
sagatavot elites sportistus. Tajā pašā laikā uzsvēršu, ka mazu bērnu
treneriem nedrīkst būt mērķis gatavot profesionālu sportistu! Mums ir jāgatavo
cilvēki, kas mīlēs sportu (vēlams futbolu) un kas būs vispārīgi fiziski ļoti
attīstīti. Skeptiķi teiks,
ka bērnam, iedodot futbola bumbu 12 gados, vilciens jau būs aizgājis un tehniku
vairs neiemācīsi. Tam es pilnībā piekrītu. Atgādināšu, ka vēlā
specializācija nenozīmē, ka bērns tikai vingro – tieši pretēji, ideālā variantā
bērnam būtu jānodarbojas ar vairākiem sporta veidiem vienlaicīgi vai pamīšus –
līdzīgi kā bija ar elites un neelites sportistu pavadītajām stundām agrā bērnībā,
ir ar to, cik daudz dažādus sporta veidus apgūst elites un neelites sportisti
(J.Cote, J.Baker, B.Abernethy, 2003). Pētījumā ir parādīts, ka elites sportisti
agrā bērnībā apguva par 2-3 sporta veidiem vairāk nekā neelites sportisti.
Tas noteikti ir daudz sarežģītāk attīstīt
bērnu, neizmantojot agro specializāciju, bet rezultāts būs viennozīmīgi labāks
– elites sportisti būs konkurētspējīgāki un tie, kas nesasniegs elites līmeni,
sportu nebūs pametuši, jo viņus nebūs ietekmējuši manis aprakstītie faktori.
Es nevēršos pret Mihelsona kungu vai FS
"Metta", gluži pretēji – es novērtēju, ka Latvijā ir tik liela
futbola organizācija, un ļoti vēlos, lai no tās nāktu ārā izcili futbola
talanti. Taču mana pārliecība ir, ka Latvijā būtu jāmaina pieeja tam, kā tiek strādāts ar maziem bērniem.
Diskusija būtu izcils sākums tam, lai mēs virzītos uz iznākumu, kurā
tiktu sagatavoti gan elites līmeņa sportisti, gan sportu mīloša un sportiski
aktīva sabiedrība.
Intervijas daļa, kas lika man
paust savu viedokli –
Kāds būtu pareizais
jaunā futbolista attīstības ceļš?
Ātrāk par četriem gadiem
noteikti nevajadzētu sākt. Pirms tam var veltīt laiku citām nodarbēm –
peldēšanai, skriešanai, vingrošanai. Ja patīk futbols, tad var pāriet uz to.
Jāseko, lai bērns ir apmierināts un jūtas droši šajā vidē. Ļoti svarīgs aspekts
ir arī regularitāte. Treniņiem
ir jābūt visu gadu. Ja vasarā trīs mēnešus bērns netrenēsies un tas
atkārtosies trīs gadus pēc kārtas, tad nav jābrīnās, ka bērns vairs netiek
līdzi, un, ja klubā nav iespējams sadalīt bērnus pa līmeņiem, tad tā kļūst par
nopietnu problēmu. Vēlāk objektīvi jānovērtē vai bērnam patiešām ir spējas,
vēlme sacensties un pēc tā arī jāvadās turpmāk. No desmit gadu vecuma jau sākas profesionāla ievirze. 13
gados sāk spēlēt futbolu 11 uz 11 un gada laikā vajadzētu nonākt pie pirmajiem
secinājumiem vai vēlies iet profesionāla futbolista ceļu. Galvenais -
nedrīkst vecākus un bērnus mānīt. Ja bērnam labāk koncentrēties
citām kvalitātēm, tad tas treneriem arī ir jāpasaka.
Vidusskola jau ir laiks, kad tuvojies
Virslīgai, un tas ir nākamais izvērtējuma punkts, kad jāsaprot – futbols vai
mācības. Šajā brīdī es redzu 8-3 sistēmas priekšrocības. Mums nav jārada
ilūzija, ka Tu būsi profesionāls futbolists, bet patiešām jāsagatavo
konkurētspējīgs spēlētājs. Ja Tu vidusskolas vecumā neesi tuvu spēlēšanai
Virslīgas līmenī, tad visticamāk vajadzētu koncentrēties mācībām bet tiem, kuri Virslīgas līmenī sāk
spēlēt jau jaunā vecumā, ir jāpalīdz ar skolu. Lielākoties gan tādi
jaunieši ir ļoti motivēti abās jomās."
Man iepatikās
Attīstot bērnu vispārīgi,
attīstās arī viņa spējas pielāgoties, kas nākotnē samazina traumu risku.
Bērni gūst prieku no jaunā izzināšanas un
bioloģija ir nodrošinājusi ar to, ka tā
ir dabīga attīstības pazīme.
Balstoties uz daudziem pētījumiem, kas ir
aprakstīti šajā publikācijā (E.J.Cope, R.Bailey, G.Pearce. International
Journal of Coaching Science, Vol.7 No.1, January 2013, pp.55-74), ir secināti
tie iemesli, kādēļ bērni sāk un turpina nodarboties ar sportu. Tie ir pieci - diezgan triviāli
iemesli, taču realitātē mēs redzam, ka tos Latvijā reti kad ievēro.
Tieši šos pašus iemeslus izmanto Beļģijas Futbola federācijas treneru
izglītības direktors Kriss van der Hēgens (Kris Van Der Haegen). Šo piecu
iemeslu pamatā arī tika mainīta Beļģijas jauno futbolistu attīstības
filosofija. Tādēļ tos arī uzskaitīšu -
1.• Kompetence (percieved
competence) – bērni ir motivēti turpināt nodarboties ar sportu, ja viņi jūtas kompetenti tajā,
ko dara. Citiem vārdiem sakot,
bērni vēlas, lai viņiem sanāk. Ja bērns jūtas, ka viņam nepadodas sports
vai vingrojumi treniņā, tas noved pie motivācijas krituma un riska, ka bērns
pārstās nodarboties ar sportu.
2• Prieks un jautrība (fun and enjoyment) – ja bērns gūst prieku tajā,
ko dara, viņš kļūst arī pašmotivēts. Ir veikti dažādi pētījumi, kur
vienā no tiem (Piggott, 2009) futbolisti apgalvoja, ka prieks un jautrība ir tad, kad viņiem tiek dota
brīvība un pašizpausme.
3• Vecāki – vecākiem ir ļoti liela ietekme tajā, ko dara vai
nedara viņu bērni. Bērns līdz sešu gadu vecumam vēlas atdarināt savus vecākus
un dara visu, lai viņus iepriecinātu. Tādēļ šajā vecuma posmā vecākiem
ir vistiešākā ietekme uz motivāciju. Vecāki ļoti bieži ir arī tie, kas izdara
vislielāko spiedienu uz saviem bērniem, kas bieži vien kļūst par iemeslu, kādēļ
bērnam zūd motivācija.
4• Iespēja iemācīties jaunas iemaņas (learning new skills) – viens
no galvenajiem motivatoriem bērnam ir iespēja apgūt ko jaunu. Bērni gūst prieku no jaunā izzināšanas
un bioloģija ir nodrošinājusi ar to, ka tā ir dabīga attīstības pazīme.
5• Draugi un vienaudži – kā svarīgs elements bērnu motivācijā ir
arī sociālā komunikācija ar saviem draugiem un treniņa biedriem, kas varētu
tikt raksturota kā iespēja strādāt komandā, gūt sociālu (sabiedrības)
pieņemšanu, iegūt jaunus
draugus un satikt jaunus
cilvēkus. Šie aspekti bērniem ir ļoti būtiski, jo arī viņi, tāpat kā pieaugušie, ir sociālas
būtnes. Tikt pieņemtam savā sabiedrībā var būt ļoti noteicošs faktors
motivācijas pieaugumam.
