Koka dēļa stāsti...


 Es nejauši satiku vienu dēli, kas lielījās - esot ar strausu saticies. Neticēju, līdz pats ieraudzīju  un jautāju  strausam, kāpēc tu tik skumji skaties?   Strauss, nu kā lai neskumst, ja tev blakus nezināms tips smaida. Prasu ēnā paslēptam kaimiņam - kāpēc smaidi? Blakus dēlis atbild, paskaties rūpīgāk, es par jums abiem smīnu! 

 Jā, šādas sarunas man atsauc atmiņā bērnību. Tas bija brīnumiem piepildīts laiks. Man patiešām nebija rotaļlietu. Tas bija pagājušā gadu tūkstoša, pedējā gadu simta 41gads, īsta kara laiks. Es gultiņā gulēdams raudzījos apkārtnē, telpā, lietu izskatos un  kustībās. Saules raisītās, pagalmā augošo, garo dzelteno  puķu ēnas uz istabas sienām ""baidīja"" skaisto putnu rindu, kuru bija uzkrāsojis kaimiņu mājas krāsotājmeistars Ramatu Arvis. Savukārt vecmāmiņas austie  aizkaru raksti uz sienām zīmēja interesantas ēnu zīmes, kuras man patika, bet es viņas nesapratu. Iespējams, ka tieši tā sākās mana nezūdošā interese par apkārtni, materiāliem, telpām, lietām, to uzbūvi un savstarpējo sadzīvošanu. Apkārtnes izziņa un saprašana palīdz daudz un dažādos veidos. Piemēram, Es prasīju māmiņai, kāpēc tētis pats nekrāsoja putniņus uz istabas sienas pie  griestiem? Tētis bija labs galdnieks un viņa draugs - kaimiņu Arvis bija labs krāsotājs. Viņi kopā gatavoja daudzas lietas, sapņoja par skaistu mājokļu veidošanu. Bet kāpēc kaimiņa Arvi sauc par Ramatu Arvi? Ramatas ir mājas vārds. Igauniski tas nozīmē grāmatas. Diemžēl tētis no kara nepārnāca, bet Ramatu Arvi ar ģimeni aizsūtīja uz Sibīriju. 
Mēs dzīvojam īpaši jaukā un gudrā vietā. Mūsu kaimiņu Bērziņu saimniecībā bija pirmā skolas vieta Ziemeļvidzemē. Tur, par skolotājiem  strādāja  Vilisteri, šī dzimta joprojām ir cienījami ļaudis. To apliecina mūsu novadnieku spējas runāt senču mēlē.
Es joprojām rūpīgi  cenšos uztvert un izjust seno un jauno lietu un vietu stāstus. Tā kopā rodas arī  dziļāka vārdu izpratne un valodas spēks. Valodas spēks vieno savējos ar vietu, ar tēvzemi.  Vietu nevar paņemt līdzi. 
  

Mana Minidarbnīca Brīvības ielā.


 Mana Mazā/minī darbnīca iekārtota dzīvokļa lodžijā, 3 mk. Darbnīcā ir Darba galds un Darba rīki. Nelielas Materiālu un Sagatavju rezerves. Rīki un Materiāli izvietoti vairāk kā 60 atvilktnēs un vairāk kā 40 plauktiņos. Ir speciālas garo materiālu />3 metru/ noliktava virs blakus 3 mk  lodžijas. Darbnīcā ir arī maināmi gaismēkļi, radio un pašsaprotami, arī 15 elektrokontakti. Dažādi āķi ir izvietoti visās iespējamās vietās, ieskaitot skapīšu durvju abas puses. Pastāstīšu, ko man dzīvē  palīdzēj mazā darbnīca.   

Blakus lodžijā, arī 3 mk, 70/80.-tos gados, kopā ar bērniem ierīkojām ērtu Sauļošanās telpu, kuru izmantojam arī veļas žāvēšanai /zem logu līmeņa izvietojamas 14 apaļas līstes/, šad tad izmantojam arī kā patīkamu ēdamtelpu saules pusē, un šad tad, ja nepieciešams,  ierīkojam guļamtelpu. Kāpēc tik sīki 
aprakstīju?  Katrs pa sevi ir dulls, bet labāk būt dullam, nekā lamāt valdību. Darbnīca dod iespējas. Es esmu no tiem tipiem, kam tieši darbā rodas idejas.

Esmu galdnieka dēls. /Tēvs no kara neatnāca, bet atstāja mums labu darbnīcu. Mācījos Cēsu arodskolā, Strādāju pie pirmskara Galdnieku amata meistariem  Zirņiem Valkā, SCO. Sekoja 3 gadi armijā, Pievolgas  stroibatā, tur jau vadīju galdniecību. Man paveicās, lai varētu palīdzēt oficieriem  iekārtot dzīvokļus, es bieži ""slimoju"". Es pamatīgi iepazinu arī Sarātovas apkārtnes ciematu kultūru. 

Atgriezies  LV - LLA Meža fakultātē apguvu kokapstrādes inženiera profesiju un paliku fakultātē strādāt. Lielākais ieguvums bija 3 istabu dzīvoklis ar 6 km lielu lodžiju.  20 gados  MF vadīju vairāk kā 50 studentu diplomdarbus. Protams, sāku doktora darbu, bet...nebūs..., tēvs esot Amerikas špiegs. Punkts. Tā man paskaidroja LLA rektora vietnieks. 

Maskavā gudri cilvēki man ieteica atrast zinātniskā darba vadītāju - Ļenina prēmijas laureātu. Tādu atradu RTU. Pārvācos, ieguvu  doktora grādu, un... pavērās cita dzīve.  Pētniecības tēma bija un turpinājās  - amatniecības un rūpniecības iespējas - mājas un mēbeļu savietošanā. Par šo tēmu, bez pētniecības,  ir vairāk kā 100 populārzinātniskās publikācijas, sk. periodika.lv ...  toreiz ellišķīgi vajadzēja naudu... Rakstīju visiem par mājokli, amatniecību,  utt, uc.
Man ir arī Lielā darbnīca - re kā >>>Zvaigžņu ielā ! Labi izklausās, vai ne? Par to citreiz...Veiksmi visiem!  Lai top!  

P.S. Lai Jums katram top roku darba darbnīca, vai vismaz DARBA VIETA! Vienalga kādu dabas doto materiālu pārvēršanai  noderīgās, mīļās, gudrās lietās. Lai jums, un īpaši jūsu bērniem top sava  minimāla vieta/telpa kur kopā darbojās domāšana un darīšana.  Katram savā izvēlētā tempā, laikā, interesēs. Beidzas ar aplūkojamu, taustāmu  rezultātu. Reālas lietas, kuras dod baudu un prieku pašam un ģimenei. Der arī kā dāvanas draugiem, vai var pat pārdodot... Bez darba vietas mājoklī neveram savlaicīgi pārtraukt rotaļāšanos. 
 
P.S.+ P.S. Ir jāsaprot kustību nepieciešamība. Reāls konkurents roku darbiem ir sports. Arī man kādreiz ļoti patika sports! Tagad es saku tā, fiziskā kultūra skolās un mājās bija un ir laba lieta. Ir skaidrs kāpēc skolās mainīja nodarbes vārdu - fizisko kultūru pret sportu.   Modernais sports ved  uz kalpošanu naudai, tas rada  risku izaugt par vergu mirkļu emocijām.   Nav ne mazāko šaubu, ka katra cilvēka attīstībai ir vajadzīgas kustības.  Katram pašam ir jāizvēlas, kas labāk? Cīnīties ar citu uzspiestām  kustībām sporta spēlēs, pārsniegt  savu vakardienas  godkāri ātrumā vai spēkā vieglatlētikā, vai izvēlēties sev patīkamu  spēka un tempa kustības rokdarbos, kas mudina domāt kā iegūt prieku sev un citiem. Rokdarbos zaudētāju nav, nav arī  vecuma ierobežojumi. 

P.S. + P.S. + P.S. Man tas tomēr ir jāpasaka. Pēdējā laikā arvien vairāk pie manis kokapstrādes rokdarbu pulciņā nāk bērni, kuri nr tikai sportā ir zaudējuši interesi, bet ir vēl sliktāk! Viņi ir zaudējuši spējas sadzirdēt un saprast elementāras dzīves realitātes. Kā praktiskos rokdarbos pastāv iespēja baudīt darba rīka stāstus smadzenēm. Smadzenes saprata darba rīka ziņojumu un  teica -  dari to  maigāk, lēnāk, mēģini atrast sev, darbarīkam un matriālam atbilstošāko. Neatrod, seko smags darbs skolotājam. Tā lūk!

Par meža fakultāti 1978

 

 

 

 

Skatīt kā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Padalīties

 

 

 

Klausīties lapu ar ReadSpeaker webReaderKlausīties

KUR ZĪLE
ASNUS DZEN
INTA VĪTOLA

II PAR FIRMAS STILU

.Jelgavas arhitektu un
mākslinieku darbu izstāde
«Pilsēta perspektīvā skatī-
jumā». Piedalās Izpildkomi-
tejas arhitektūras un plāno
tenas nodaļas, komunālo uz-
ņēmumu un labierīcību kom-
bināta. LPSR Mākslinieku
savienības Jelgavas organi-
zācijas, Komunālas saimnie-
cības uzņēmumu projektēša-
nas institūta Jelgavas kom-
fileksfls projektēšanas noda-
as, «Latvijas keramikas»
un LLA Mežtehnlkas fakul-
tātes studentu projektēšanas
biroja mākslinieki un arhi-
tekti.»
Sis izstādes afiša ar kup-
lo dalībnieku skaitu gan
esot bijusi provokācija. Pie-
teikti esat, tad nu piedalie-
ties, citādi nesmukums pa
visu pilsētu' Joki paliek Jo-
ki, bet tie sevi slēpj ari no-

pletnlbu. Izstādē piedalās
arhitekti un mākslinieki.
Bet kas izstādē pārstāv aka-
dēmiju? Arhitekti? Māksli-
nieki0 Entuziasti? Pavisam
lakoniski un korekti —
«Anita Bērziņa, Liga Blbere,
Anita Cvetkova, Rūta Kazā-
ka, Vilnis Kazāks — savai
pilsētai».
Tāpat kā pilsētas arhi-
tekti un dizaineri, restaura-
tori, grafiķi un metālmāksll-
nlekl — savai pilsētai. Kas
lr šie pleci no akadēmijas?
Mežsaimniecības un mežteh-
nlkas fakultātes absolventi.
Savas nozares speciālisti un
domubiedri tiem pirmajiem.
Mēs varam dzīvot skaistāk.
Savā pilsētā. Dzīvokli. Ne-
lerastāk, saskaņotāk, ērtāk.
It kā tāpat, bet labāk, ar
šo labumu saprotot ne Jau
Heku duci mirdzošu lietu,

bet gaumīgu plakātu. Īpat-
nēju dzīvojamā nama krā-
ļ solumu, mūsdienīgu dizainu
1 pilsētas valgā. Tā es sapra-
tu Sis Izstādes Jēgu. Mēs
mūsu pilsētai. Un līdz ar
to sev katram — pašam arī.
— Jebkura parādība vis-
pirms taču pastāv sabiedris-
kā formā, tad pamazām
pilnveidojas un pārtop ofi-
ciāli atzītā institūtā ar sa-
vām pilnvarām. Mēs sākām
ar «Sllvanu» . . .(Nezināta-
jiem — pirms sešiem ga-
diem Mežsaimniecības un
mežtehnlkas fakultātes stu-
denti saviem spēkiem lekār-
toja un noformēja mazu ka-
fejnīciņu fakultātē. Pēc
tam tika veidots visas fa-
kultātes interjers. Lai šo
darbošanos «legalizētu», en-
tuziasti apvienojas studen-

ļ ziņā visdažādākajiem krēs
liem — lūdzu, mēbeļnlekl,
Jūs varat Izvēlēties, kuru
,modeli ražoti)
Tagad projektēšanas bi
rojā pētām un lesakām sa
vus variantus, kā apmēbe-
Jot 119. sērijas (tā drīz pa
rādīsies) dzīvojamo namu
dzīvokļus. Tas gan lr pir
mais gadījums, kad sākam
pētīt jauna, praktiski vēl
nebūvēta tipa nama apmē
beļošanas iespējas.
Risinām ari atsevišķu tel
pu, piemēram, virtuves,
priekšnama apmēbeļošanas
problēmas. Kādi priekšmeti
un kur stāv. kad tos lieto
jam, cik parocīgi tie novie
toti. Pēc pētījumu rezultā
tiem mēģinām dot savus va
riantus, iesakām Jaunus.'
funkcionāli izdevīgākus ļļ
telpu iekārtojumus. Pro
tams, te rodas problēma —
kā lai «lauž» tradicionālo,
bet bieži vien neērtāko ap
mēbeļošanas principu. «Kon
frontējot» tradīcijas un pē
tījumu rezultātus, ari sākas
zinātne par telpu apmēbeļo
ļ šanu.
Piemēram, tagad daudzu
jauno dzīvokļu iekārtās lr
gultas ar pēļiem. Papētot,
kā tad šie pēļi — latviešu
tautai netradicionāli — le
nākuši mēbeļu ražošana, iz
rādījās, ka tie pārņemti no
vācu mēbeļu stila. Bet Vā
cija bija parasts gulēt vēsās
telpas, verandas. Pēlim tad
ir funkcionāla jēga. Mums
šis praktiskās nepieciešamī
bas nav, tas lr greznumam,
reprezentācijas priekšmets,
kas būtībā lr svešķermenis
tautas tradicionālajā mēbe
ļu un dzīvokļu iekārtojuma
stila. Bet bērnu gultas va
riants mums lr viens vie
nīgs. Varbūt turp vajadzētu
virzīt mēbeļu projektētāju
un ražotāju spēkus? .. .
Otras mūsu mēbeļnleku
grupas darba joma lr ne
standarta mēbeļu projektē
šana. Sos līgumus slēdzam
ar sadzīves pakalpojumu
kombinātiem.
JAUNAIS
SPECIĀLISTS -
PAR
UN
PRET!

tu projektēšanas birojā.)
Tagad mūsu darbības sfē-
ra lr papalašinājusles. Iz-
veidota līguma darbu gru-
pa — mūsu četrinieks (Lī-
ga, abas Anitas un pats
stāstītājs Vilnis Kazaks).
Ko darām? Mūsu grupa sa-
darbojas ar zinātnisko ražo-
šanas apvienību «Gauja».
Kādām jābūt mēbelēm? Kā
apmēbeļot telpu? Kā mēbeli
padarīt funkcionālāku, pie-
mērotu lietām, ko tajā uz-
glabājam? Tā ir zinātnes
«melnā» daļa, ko projektē-
tājiem pašiem grūti pie-
veikt. «Gaujai» un sadzīves
pakalpojumu Institūtam vā-
cam Informāciju, apkopojam
to (Vilnis rāda krēslu «ko-
Ilekciju»1lekciju» — no mēbeļu ka-
talogiem, ārzemju preses
savākti paraugi fotoattēlos
par arhitektoniski, dizaina

Sākumā bija «Sllvans».
Tad — visa fakultātes ēka.
Nez val kur citur var at
rast iestādes telpas, kas le
kārtotas tik gaumīgi un
mūsdienīgi. Turklāt pašu
spēkiem, bez profesionālu
interjeristu un mākslinieku
palīdzības. Fakultātes deka
nāta telpas apmēbe)otas ar
standartdetalām, tomēr ne
standartizēti. Tas gan esot
barbarisks nosacījums, bet
ir pierādīts — ari ar esoša
jām mēbelēm telpu var ie
kārtot orlģlnālāk, funkcionā
li ērtāk un acij tikamāk.
Vilnis Kazaks, stāstot par
savu un kolēģu darbu, lemi
nējās par «firmas stilu».
Tas jau savu Izpausmi radis
fakultātē, Jelgavas lauk
saimnieciskās ražošanas teh
niskās nodrošināšanas apvie
nības bērnudārza un Alsun
gas kultūras nama Interjeru
veidojot. «Firmas stila» bū
tība lr pavisam vienkārša.
Atrast veicamā darba loģi
ku, veikt to no funkcionāla
viedokļa — kāpēc šo telpu
iekārtot tieši tā. šiem cilvē
kiem — tieši tā?. . . Profe
sionālu mākslinieku un in
terjeristu pieeja nereti lr ci
tāda — «tā ir skaisti, ma
nai mākslinieciskajai pārlie
cībai atbilstoši».
Sākotnējā aizrautība, cl
noties par savas fakultātes
labo Izskatu, lr pāraugusi
daudz nopietnākā, dziļākā
darbībā. Kā viņu. studentu
projektēšanas biroja darbi-
nieku, pūles un vairākos ga-

dos izveidojusies pārliecība
ietekmē citus studentus?
Pirmkārt — Jau fakultātē.
Vilnis Kazaks gan bija
diezgan skeptisks šajos
spriedumos, tomēr — vai
cilvēks, piecus gadus dien-
dienā uzturoties estētiski
noformētā vidē. kādu pārlie-
cības daļu. kādu devu skais-
tā un harmonijas Izjūtas ne-
paņem līdzi? Interese par
mākslu, Interjeru, noformē-
šanu — tā vairumam to-
mēr nākot no ģimenes, no
tās sadzīves tradīcijām.
Augstskola to būtiski nemai-
na. Un tomēr — akadēmi-
jas Sabiedrisko profesiju
fakultātē Vilnis Kazāks va-
da Interjeristu sekciju. Tā-
tad šī Interese pastāv. Val
tā pastāvētu un plašumā
augtu ari tad, Ja studiju lai-
kā, kas bieži vien lr ari pē-
dējais jauno aizraušanos īs-
tenošanas laiks, to nekop-

tu? Protams, var spriest un
strīdēties, ko jaunam spe-
ciālistam dod prasme lekār-
tot telpu vai noformēt plan-
šeti un kāds lr šis mākas
mērs. Tāpat var prātot, kā-
da vērtība lr pašdarinātam
sienas dekoram «mežu»
kopmītnēs un ko cilvēkam
vispār dod kāda aizrauša-
nās. Taču tie būtu diezgan
neauglīgi strīdi, jo vai gan
var izmērīt un aplēst cilvē-
ka iekšējās kultūras lietde-
rīgumu? Tiesa, šis intere-
ses izkopšanas un virzīšanas
atdeve sabiedrībai var būt
dažāda. Bet bez pēdām tā
nepaliek.
Vilnis Kazāks sacīja —
pasaulē Jāskatās redzīgi. Ari
redzlgums lr cilvēka bagā-
tība. Un ne tikai viņam pa-
šam vien noderīga.

U. BRIEŽA foto

(Turpinājums sekos.»

Atpūtas stūrītis fakultātes dekanātā.

Mežsaimniecības un mežtehnik
as fakultātē.