Cirvji

Cirvji

Cirvji ir darījuši visdažādākos darbus, — karojuši, strādājuši mežā un būvdarbos, kal­pojuši gaļas izcirtējiem, ugunsdzēsējiem, sa­pieriem, tūristiem utt. Ar cirvjiem cilvēki ir lepojušies, tie bijuši varenības un varonības simboli, joprojām kalpo arī kā suvenīri, un tos veido kā rotaslietas.

Cirvju dažādību vienmēr ir noteikuši atšķi­rīgie cirvju darbi. Nav taču vienalga, vai grib nocirst tievus zariņus, vai pārplēst resnu ozola bluķi.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka gan cirtēju, gan cirvju taisītāju gudrība ir bijusi ievērības cienīga, un, ja mums izdodas saprast atšķirī­bas cirvja izmēros, svarā, asmens un asināša­nas leņķos, kāta līkumos u. c. tad pat svešam un nepazīstamam cirvjveidīgam darba rīkam mēs kā detektīvi varam noteikt tā izcelšanās vietu, lietotāja augumu, vecumu, dzimumu un pat matu krāsu vai profesiju.

Koksnes plēšanai un resnu bluķu skaldīša­nai cirvjus taisa ar pašauru zobu. Lai cirvis labāk iecirstos kokā. asmens šķautni veido ar loku. Lai tas neiestrēgtu koksnē, zoba sānus izkaļ nedaudz izliektus. Bet ja tas nav izdarīts, tad asinot zoba malās asmeni notrin plānāku. Lai cirtiens iznāktu pamatīgāks, šos cirvjus taisa smagus un nostiprina taisnā, garā kātā, parasti arī taisnā leņķī.

Savukārt, sīkāku pagalīšu saskaldīšanai un skalu noplēšanai noderīgi ir nelieli cirvīši ar plānāku zobu. Jāatceras, ka. šos darbus darot, pagali pieliek pie cirvja un tad belž, nevis mēģina trāpīt pagalei vai  pirkstam. Zarus cērtot, cirvis ir bieži jācilā un precīzi jātrāpa, tādēļ šos cirvjus taisa vieglākus, platākus, plānākus un nostiprina uz īsāka un izliekta kāta knūpus, tas ir — šaurā leņķī. Cie­tai koksnei piemērotāks ir strupāks, bet mīk­stai — slaidāks asinājums. Zaru cērtamiem cirvjiem veido kātu aizsargus, vai arī kātu pie galvas rūpīgi notin ar stiepli vai brezenta lentu.

Meža darbos koku gāšanā un nelielu koku vai krūmu nociršanai lieto tā saucamos aiz­ciršanas cirvjus, kas no zaru cērtamajiem atšķiras ar šaurāku asmeni un garāku kātu. Šo cirvi, lai ērtāk būtu strādāt, nostiprina uz kāta atkarus.

Namdaru cirvjiem jākalpo visdažādākajiem darbiem — tēšanai, plēšanai, ciršanai u.tml., tāpēc tiem speciālu pazīmju ir mazāk, tie nav ne īsti plāni, ne biezi, toties platāki. Lai tē­sums vai cits darbs būtu precīzāks, asmeņus veido ar nelielu loku vai pilnīgi taisnus. Ērtākai satveršanai un darba pārredzamībai kātu neveido taisnu. Cirvī ir iecirtums naglu izvilkšanai.

Līdzīgs namdaru cirvim, tikai mazāks un ar īsāku kātu ir galdnieku cirvis. Parasti īsti amata meistari cirvjus palūdz izkalt kalējam un šo cirvju nianses ir dažādas, jo katrs meistars grib lepoties ar savu gudrību.

Laba cirvja kāts tiek viltīgi gatavots, to taisa no sīkstas un elastīgas kļavas, vīksnas, gobas, oša aplieves daļas vai bērza koksnes. Sagatavi cenšas izzāģēt no ne pārāk vecu koku stumbru resgaļiem. Izcirstās kātu mate­riālu planciņas apmēram gadu žāvē ēnā un darbnīcā.

Kāta iestiprināšanas daļu — seksti veido divreizējas iestiprināšanas garumā. Vidus daļa, lai tā būtu elastīga, ir olveidīga ar šauro daļu uz apakšpusi. Rokā turamā daļa, lai cirvi varētu ērtāk vadīt, ir visplakanākā, bet galu, lai cirvis neizslīdētu, veido paresninātu. Iz­ņemot skaldīšanas cirvi, pārējiem rokā turamā daļa tiek veidota atbilstoši tvērienam — ne­daudz noliekta.

Kāta galā iezāģē ligzdu ķīlim — 3/4 pieta garumā. Diagonāls iezāģējums nodrošina ķīlēšanu un saspriegojumu visos virzienos. Ķīli veido izzāģētu, nevis iztēstu no cietas koksnes.

Vecie meistari mācīja jauniņos, — lai ķīlis neizslīdētu, reizē ar to ielīmēt arī dažus savus matus. Pret meistaru padomiem vienmēr jāizturas ar cieņu un uzmanību!

Cirvja kātu pabeidz gatavot tad, kad cirvis jau ir uzstiprināts uz kāta: kāta galu apzāģē, noslīpē un ieziež ar pernicu.

Cirvi asina ar smirģeli, tecilu un galodiņu.

Nekad neglabā pieslietu un transportē speciālā makstī.

Modernos dzīvokļos nepieciešams jauna tipa universāls cirvis dažādām saimniecības, tūrisma