Zāģi

Zāģi

 Zāģis ir jaunāks instruments par cirvi. Nav šaubu, ka akmens laikmetā grūti būtu tos izgatavot no akmens, tāpat arī mīkstie metāli bija derīgi zāģu izgatavošanai, taču šā darbarīka radīšanas ideja ir apbrīnas vērta — dabā nav daudz tādu formu, kas mudinātu izdomāt zāģi.

Zināšanas par zāģiem sākas ar zināšanām par zāģa zobiem. Te vietā ir vārdi par kolektīva spēku, jo viens zobs nav zāģētājs, bet, savukārt, tikai tāds zāģis ātri un kvalitatīvi zāģēs, kam katrs zobs labi padarīs savu darbu.

Zāģa zobs ir nepieciešams skaidiņu nogriešanai, atstarpe — to uzkrāšanai un iznešanai no iezāģējuma.  Atšķirīgās zobu formas

nepieciešamas koksnes zāģēšanai šķērsām šķiedrām, šķiedru virzienā un zāģēšanai dažādos virzienos, piemēram, izzāģējot apli. zāģa zoba formu raksturo vairāki leņķi — zoba galotnes, sānu asmens asināšanas un citi leņķi. Jāievēro, ka mīkstākam materiālam var būt šaurāks (smailāks), bet cietākam vai arī sasalušam kokam nepieciešams platāks (strupāks) asinājums.

Zāģa zoba garumu raksturo divi izmēri — zoba augstums un solis, baļķu un malkas zāģēšanai galvenā vērtība nav nozāģēto virsmu gludums, bet zāģēšanas vieglums un padarītā darba daudzums, tāpēc šie zāģi ir gari, ar lieliem zobiem. Īpaši lielus zobus Izmanto apšu, alkšņu un citu mīkstu koku zāģēšanai. Ozolam un osim derēs mazāki zobi, bet vēl mazākus zobus veido namdaru vienročiem, jo te nepieciešams gluds, precīzs zāģējums. Tomēr visprecīzākais darbs ir vajadzīgs galdniecībā, tāpēc te vērojama zāģu un zāģu zobu vislielākā dažādība.

Lai zāģis neiesprūstu iezāģējumā, tā zobus loka. Visbiežāk katru nākošo zobu uz savu pusi, taču, ja tie ir ļoti maziņi, — uz katru pusi loka vairākus.

Arī zāģa sloksnes forma un pla­tums ir atkarīgi no uzticētā darba. Divroču platums ir 14 līdz 16 cm, un tos visbiežāk veido ar izliektu vidusda|u. Vienroči parasti ir šau­rāki, un to sloksni veido kā tra­peci, — tā zāģējot labāk sadalās pieliktais spēks un zāģis darbā nevibrē.

Visbiezākie parasti ir divroči un meža darbu vienroči (1,4 — 0,9 mm). Plānākie ir loka zāģi; to nav grūti saprast — loks zāģa sloksni nospriego. Lokzāģi ir ļoti ražīgi, tāpēc tos pielieto dažādos darbos. Lokus izveido no metāla vai koka. Koka loki sastāv no gala balstiem, šķērskoka, spriegotāja un auklas. Malkas zāģim tapu izveidošanai zāģa sloksni lokā iestiprina ar tapiņām, bet tiem zāģiem, kurus izmanto dažādu detaļu izzāģēšanai, zāģa sloksni iestiprina rokturos. Pirms zāģēšanas loka zāģus, ar spriegotāju savērpjot auklu, saspriego, bet pēc darba — atbrīvo.

Zāģa lokus izgatavo no vieglas un sīkstas koksnes. Koksne jāizmeklē   bez   zariem,   ar  taisnām šķiedrām un vienmērīgām gadskārtām. Loka galus taisa no bērza, šķērskoku no egles, spriegotāju un rokturus no kļavas.

Lai saturētu zāģa sloksni, gald­niecībā pielieto vienročus ar mu­guras pastiprinātāju. Šo zāģu labākajiem paraugiem tajos brīžos, kad pastiprinātājs traucē zāģi iezāģēt dziļāk, pastiprinātāju var noņemt.

Zāģēšanas prieku nereti aptumšo neasais zāģis, tāpēc tas laiku pa laikam ir jāsakopj un jāuzasina. Vispirms zāģi izloka, ar galodiņu nolīdzina sānu malas, tad ar speciālu turētāju vīli virza pa zobu galiem. Visbeidzot — zāģi asina ar atbilstošas formas un lieluma vīli. Jāatceras, ka katrā vīlēšanas reizē zāģa zobi ir nedaudz jāiedziļina sloksnē, t. i. — zobi ir ne tikai jātrin, bet arī jāaudzina. 

Žurnāls "Draugs" 1986.

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi.