Vīles

                                        Vīles 

 Vīles ir populāri darbarīki. Ar tām apstrādā vis­dažādākos materiālus — cietos un mīkstos metālus, sakausējumus, koku, plastmasu, dzintaru u. c.Vīles nogriež, noberž, noēvelē vai noskrāpē ma­teriāla kārtiņu un piedod apstrādājamiem materiāliem citus izmērus un jaunu kvalitāti. Visus šos labos darbus padara nelieli zobiņi, kurus iegūst uzcērtot, frēzējot, slīpējot, caurvelkot vai citādi apstrādājot. Tā kā zobiņa ieciršana bija pirmais izplatītākais paņēmiens, tad vēl tagad nereti lieto jēdzienu — vīļu uzcirtums.Parasti zobiņu rindas neveido perpendikulāri vai paralēli vīles malām, bet gan iestrādā noteiktā slīpumā, tādējādi nodrošinot ne tikai vieglāku vīlēšanu, bet arī panāk labāku skaidiņu izkļūšanu no vīles apakšas.Zobiņi var būt iestrādāti gan vienā kārtā, gan dubulti — krustām viens otram. Vienkāršais cirtums at­griež no materiāla skaidiņu visā zoba garumā, bet krustiskais to sadrupina īsos gabaliņos. Uzskata, ka vienkāršais cirtums ir piemērotāks mīkstu materiālu apstrādei un zāģu asināšanai, bet krustiskais labāk kalpo cietu metālu — čuguna, tērauda u. c. vīlēšanai.Vīlēšanas ražību nosaka vīles lielums, bet zobiņu lielums — virsmas apstrādes gludumu. Vīles var būt no dažu centimetru līdz pusmetra garumā. Savukārt pēc zobiņu iecirtumu rindu skaita vienā centimetrā nosaka vīles smalkumu. Par rupjām uzskata vīles, kurām ir no 4 līdz 12 cirtumiem; smalkām vīlēm iecirtumu skaits ir no 13 līdz 24, bet samtvīlēm iecirtumu skaits var būt pat 80.Apstrādājamo detaļu dažādās formas nosaka nepie­ciešamību veidot atšķirīgu šķērsgriezumu profilu vīles. Ļoti populāri ir četrstūra, kvadrāta, romba, trīsstūra, apļa, pusapļa un citi profili. Vīles visā to garumā veido gan taisnām, gan nedaudz izliektām virsmām. Vīļu garenvirzienā izveidotie darba virsmu izliekumi kalpo labākai piekļūšanai apstrādājamām vietām.Zāģu vīlēšanai vispiemērotākās ir 15—20 centi­metru garas, vienkārša iecirtuma vīles ar 18—24 zobiņu rindām vienā centimetrā. Šādas vīles nenodrupina zobu asmens šķautnes un galotnes. Ar pareizi koptu vīli var uzasināt 5—6 zāģus. Vīle nav cirvis vai zāģis, kuru mājās var papildināt vai izlabot, tāpēc veikalā jābūt sevišķi vērīgam. Jāizvēlas ir ne tikai atbilstoša lieluma, šķērsgriezuma un garengriezuma forma, zobiņu skaits un iecirtuma veids, bet arī jāraugās, lai neiepirktos un neaiznestu mājās brāķi. Vīlēm jābūt labi norūdītām, bez iekšējām un ārējām plaisām, taisnām, ar asiem, vienādiem zobiņiem, bez bedrēm un rūsas plankumiem. Plaisas var noteikt ar piesitienu pie me­tāla — tīra skaņa liecina, ka defektu nav.Lai jauna vīle ilgāk kalpotu, praktiķi ieteic to sākumā ierīvēt ar koka ogli vai krītu. Tāpat neiesaka uzreiz vīlēt ļoti cietus materiālus.Darba laikā vīles nedrīkst likt citu uz citas; pēc darba tās rūpīgi jāiztīra ar metāla suku un jāsarindo atvilktnē vai plauktā.Par vīles spalu gabarītiem parasti domstarpību nav, lielākām vīlēm nepieciešami lielāki rokturi, taču par spalu formu gan teorētiķu, gan praktiķu uzskati dalās. Piemēram: vieni domā, ka ideālu roktura formu varētu iegūt, saņemot plaukstā māla piku, tomēr citi iebilst, ka tāds rokturis esot pilnīgi aplams. Vēl citi runā par to, ka darba gaitā roka maina gan pielikto spēku, gan stāvokli, tāpēc rokturim ir jāparedz iespēja «saķerties» ar plaukstu un neizslīdēt tajos brīžos, kad brīvgājienā pirksti atpūšas. Roktura formu nosaka arī materiāls, no kura tas izgatavots. Piemēram, zīmējumā attēlotajai taisnstūra un kvadrātiskajai vīlei ir plastmasas spali, bet rombveidīgajai — ar kabatas nazi nodrāzts koka puļķis. Savukārt trijstūra vīlei ir ļoti rūpīgi izvirpots rokturis, kuru meistars sava prieka pēc dekorējis ar ievirpotām līnijām, bet pusapaļai un apaļai vīlei ir nepie­ciešams spals, kuru var vīlējot ērti pagriezt ap asi. Kātu parasti izvirpo no bērza vai kļavas, rūpīgi no­slīpē un nolako. Atsevišķos gadījumos tos var arī nokrāsot ar spožām krāsām. Pats par sevi saprotams, ka darbarīka izskats raksturo instrumenta saimnieku un liecina par tā gaumi un kārtību.V.Kazāka teksts un zīmējumi.