Brīnumsvecītes brīnumdarbi

 Brīnumsvecītes brīnumdarbi.  Svecīte koši degdama pieiet pie mandarīna, neapmulst, sasveicinās un koši  izgaismo mandarīnu no iekšpuses, tad lepni turpina savu  gaismas un uguns ceļu mandarīna otrajā pusē.

Patīkami, ka tas notiek mūsmājā. Galu galā, mūsu dzimtā ir arī profesionāli ugunsdzēsēji, ja vajadzēs - atbrauks un nodzēsīs! Karsts un pamatīgs sveiciems visiem, kas mūs apsveica un vēi lūko to darīt!  

Re kas man prātā...

 Re kas man prātā... Ziemassvētku ciemiņi vienreiz, ne tik sen, bija mūsmājā!

Kā sākās amatniecības atmoda ...

Ziedosim brīdi  atmiņām un pārdomām. 

Mans tēvs bijan galdnieks un namdaris. No kara viņš neatgriezās un manā rīcībā nonāca laba darbnīca. Daudz ko iemācijos pats. Pēc pamatskolas Kārķos es iestājos Cēsu amatniecības skolā. Toreiz staigājām pusmilitāriskās formās. Arī apmācība bija līdzīga, bet ļoti noderīga. Vakaros vienlaikus mācijos Cēsu vakarvidusskolā, kuru pabeidzu līdzīgā skolā Valkā.

Sekoja laba roku darbu pieredze pie izciliem meistariem - Kārļa Zirņa un viņa dēla Imanta  Valkas SCO galdniecībā.  Šiem vīriem bija ulmaņlaiku un sibirijas pieredze. Tad  man vēl sekoja trīs gadi  krievu armijā - strojbatā Sarātovā. Šos gadus stepē neraku zemi raķešu ievietošanai, bet palīdzēju iekārtot dzīvokļus, protams, ne jau zaldātiem. Man  bija jāpārliecina oficieri, ka bieži no nekā, tomēr var iztaisīt kaut ko! 

1972. gadā es pabeidzu LLA  Meža fakultāti un paliku  arī te Jelgavā strādāt. Dekāns Alfons Grīnfelds jau bija man palīdzējis iegūt ģimenes dzīvesvietu kopmītne un deva man iespējas iesaistīties pasniedzēja darbā un doktorantūrā.  

Tā paša gada rudenī es kopā ar aktīvākiem jauniem studentiem nodibinājām Studentu projektu biroju. Birojs bija vieta, kurā studenti  iegūtas zināšanas un prasmes realizēja. 

 Pratu iesaistīt   palīgus darbos un novērtēt savas un viņu idejas un prasmes. Man ļoti patika ne tikai piesaisīt palīgus, bet arī uzticēt viņiem visus dasrbus, darbu vadību ieskaitot. Tā es daudziem sapinu kopā studiju uzdevumus ar jaunu ideju atrašanu un realizāciju. Neslēpu, ka mans zinātniskais darbs ir arī viņu darbs. Tas prasija precizitāti un atbildību. Vairums tēmas bija saistītas ar telpu un tās pilnvērtīgu iekārtošanu. Te arī mēs nobriedām dažādu ražošanas veidu un dažādu materiālu un konstrukciju iespēju visatbilstošākai izmantošanai. Protams, tā lai mūsu veikusmi kalpotu droši, ērti un  praktiski, lai radītu lietotājiem  prieku par lietām un vidi. Te mēs jau toreiz nonācām pie atziņām, ar ko atšīras krievu sociālisma darba ražība no kapitālisma darba meistarības. 

 

Paraleli darbam Jelgavā LLA saku piepelnīties arī Rīgas augstskolās. 
Notika tā, ka tieši Rīgā, 1988. gada 25. Martā  Rīgā  Latvijas universitātes filiālē Aniņmuižā  organizējām Latvijas amatnieku saietu. Tur tika nodibināta Latvijas Amatnieku brālība, kas sākotnēji savu mājvietu atrada Latvijas Kultūras fonda paspārnē, bet vēlāk kļuva par pamatu Latvijas Amatniecības kameras atjaunošanai 1993.gada februārī.

Fotoattēlā, kas uzņemts Anniņmuižā 1988.gada aprīlī (publicēts "Literatūra un Māksla" Nr.19, 1988.), redzams Amatnieku brālības pamatsastāvs interesentu un atbalstītāju ieskāvumā.

Būsim pateicīgi, ja ar saviem atmiņu stāstiem, fotoattēliem vai citiem materiāliem palīdzēsiet dokumentēt šo posmu profesionālās amatniecības atdzimšanā Latvijā.
Paldies idejas iniciatoriem un visiem, kuri piedalījās mūsu organizācijas atjaunošanas pirmsākumos! Sūtiet atmiņas   vilnis.lak@inbox.lv,  vai 29307388 . 

Veiksmi visiem, kas vēl šaipusē! 

Visas reakcijas:

35Inga Beikule, Ilze Gudro un vēl 33 lietotāj

 Vilnis Kazāks

Pirmajā rindā otrais no kreisās, tas man līdzīgs,..., bet tieši vidū /7+1+7/, pirmais topošas organizācijas vadītājs - Laimonis Kops. Lūdzu pieteikties maniem LU un LLA studentiem, kas organizēja, zīmēja, rakstīja, reģistrēja,..un Jelgavas 4. vidusskolas koristiem, kas dziedāja! Arī visiem pārējiem,...kam ir ko teikt! Sūtiet atmiņas diana@lak.lv un vilnis.lak@inbox.lv Veiksmi visiem, kas vēl šaipus

Vitauts Straupe

Sveiciens visiem kas tur bija. Es esmu pašā kreisākajā malā ( baltā kreklā). Toreis tu Vilni biji mūsu pasniedzējs. Un parāvi līdz arī studentu

·      Roberts Vecums-Veco

Daudz Laimes un ilgus gadus !

  Raitis Jelevics

Būtu 'otrajam no kreisās' kāds mūzikas daikts rokā, Kārlis, kas Kārlis! Kas tik nenāk gaismā. 30 grādos uz augšu pa kreisi, ar brillēm un bārdu - arch. Zintis Butāns (kaut kā nav vēl paspējis atzīties par tādu pasākumu); 45 grādos uz augšu pa labi (arī ar brillēm un bārdu), izskatās pēc kalēja Gunara Andersona. Un vēl tur viens otrs pazīstams. Paldies, ka padalījies! Lai top

Arturs Rozenfelds

Esmu pašā augšā otrais no labās. Atceros, ka uz šo svarīgo pasākumu no Jelgavas braucām ar električku un atceros, ka biju mazliet satraucies, jo tas, ko darījām, bija solis pretīm citām (ne padomju) vērtībām. Paldies Vilnis Kazāks!

 Ervins Krauklis

Centrā ar roku uz eņģeļa bildes un melnu bārdu - Austris Piņķis

 

Ir jāatjauno KOKA KONSTRUKCIJU kolekcijas

 

 Ievads, no Oļega Andrejevska  maģistra darba.

 

Kolekciju veidošanas process liek iedziļināties, dažādos kolekcionēšanas veidos un informācijā, kas atrodas dabiskā attīstības jūklī, mēģināt noderīgo informāciju sakārtot noteiktā sistēmā.

Pasaulē pazīst ļoti daudz kolekcijas un tās galveno kārt tiek izmantotas, lai iegūtu pārskatu par kādas nozares attīstības vēsturi un produktiem, kuri ir bijuši populāri lietošanā.

Koka konstrukciju kolekcijai ir plānota plaša un daudzveidīga pielietošana. Būtībā kolekcija veido materiālo pamatu elektroniskās datu bāzes veidošanai. Parasti datu bāzes ir virtuālas, taču mūsu datu bāze atšķirsies ar to, ka tās pamatā ir reāli izveidota koka savienojumu, konstrukciju un produktu kolekcija, kura ir lietojama fiziski un kalpo par sākumu telpiskai informācijai, kura tiek digitāli fiksēta, un šī sākotnējā informācija tiek papildināta ar skiču, rasējumu, foto, video u.c. materiāliem, tā veidojot kompleksu informāciju, kas paātrina, paplašina un padziļina koka lietu izpratni un ir sava veida nemitīga inovāciju piesaiste reālai ražošanai.

Maģistra darba izstrādes gaitā, tika apskatīta un analizēta statistika par potenciālo lietotāju daudzumu, tika apskatītas līdzīgas kolekcijas un vairākas datu bāzes internetā un dažas – vispiemērotākās, ir aprakstītas darbā. Izstrādājot metodisko materiālu datu bāzes izveidei ir apskatītas kolekcijas iespējas, līdzības ar citām nozarēm. Liela uzmanība ir pievērsta kolekcijas nosaukumu veidošanas principiem. Apkopojot iepriekš minēto informāciju tika izstrādāti dokumentācijas paraugi, ko ģenerēs datu bāze un arī datu bāzes informācijas ievades formu skices.

 Mēs esam plānojuši, ka kolekcija tiek veidota un atradīsies Rīgas Tehniskās universitātes Amatniecības Tehnoloģiju un dizaina studiju programmu apguves telpās (Āzenes ielā 18) un datu bāze būs Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Latvijas Amatniecības kameras (LAK) interneta mājas lapās un

kopumā tas dos būtisku pienesumu koka izmantošanas kultūras padziļināšanā un paplašināšanā, kuras izveides autori lepojas, ka tā atrodas Latvijā.

 

 Koka savienojumu un konstrukcijas kolekcijas mērķi un uzdevumi

Mērķi:

§  Padziļināt un paplašināt koka konstrukciju iespēju izpratni, provocēt jaunu risinājumu meklēšanu un realizāciju.

§  Profesionālās pieredzes paātrinātai iegūšanai, studiju laika saīsināšanai.

§  Izveidot universālu metodisko materiālu koka savienojumu un konstrukciju kolekcijas elektroniskās datu bāzes izstrādei.

 Uzdevumi:

§  Apkopot informāciju par līdzīgām kolekcijām un datu bāzēm.

§  Apkopot jau esošo informāciju par RTU Amatniecības un dizaina centrā esošo kolekciju.

§  Izstrādāt Koka savienojumu un konstrukciju kolekcijas datu bāzes izveides metodoloģiju

Datoru un Interneta pieejamības analīze Latvijā un Eiropas Savienībā

Koka savienojumu un konstrukciju kolekcija (...att.) atrodas RTU Amatniecības Tehnoloģiju un dizaina studiju programmu apguves telpās (Rīgā, Āzenes ielā 18). Savukārt kolekcijas elektroniskā datu bāze tiks publicēta Internetā, ko nodrošinās RTU un LAK mājas lapas.   a b
Daļa no RTU Amatniecības tehnoloģiju un dizaina studiju programmas Koka savienojumu un konstrukciju kolekcijas	b
ZAĻĀ KOKA  SAVIENOLUMI	d
LATVIJAS PREZIDENTA  GUNTA ULMANA MĀJAS MAKETS	f
KOKA SUGU NOTEIKŠANAS PARAUGI

 

Atradām savu ielu!

 Kārlis ar Velomūziku braukājot ievērojis - tepat netālu no viņu dzimtās vietas ir Kazāku iela. 

Zaļā koka sprungulīšu pārvērtības.

Ziemassvētku vecītis bija ieradies Zaļā koka darbnīcā un vēlējās  iegādāties Ziemassvētku dāvanas. Parast viņš te izvēlējās dažādus trokšņu taisītājus - tarkšķus.  Šoreiz meistars  bija aizņemts un atļāva vecītim pašdam taisīt visu ko vien grib.

Darbnīcā bija dažādu  koku  maikstis. Tās lieliski noder  tarkšķu taisīšanai. Taču zāģi izrādijās ļoti  asi, un skaņu veidojošo robu  vietā veidojās šķību un greizu sprungulīšu kaudze. Vecīts kustināja bārdu, mainija zāģus un  koku turētājus, bet rezultāti nemainijās. Vecīts kļuva bēdīgs.  Meistars  mierināja vecīti, būs labi, atnāc rīt!

 

Nākošajā dienā ieradies darbnīcā Zienassvētku vecītis bija pārsteigts, viņa sprungulīši bija pārvērtušies dažādos tēlos - smaidošu  spoku un  šausmu varoņos. Kā to panāci? Vienkārši - aiznesu sprungulīšus uz Pārlielupes bibliotēku un tur lūdzu bērnus koku dāvaniņas dažādi izkrāsot.  Nu re!   Ir pienācis tāds laiks, bērni vēlas tev palīdzēt.

 

Priecīgus Ziemassvētkus visiem!

Stāsts par čūsku

 

FB man piedāvā atmiņas. Kāpēc ne ?                   Nu nopietnas lietas tur parādās. Draugi, notikumi, un vēl … Man bieži jautā un pat kaunina - ko tu ar to čūsku ap kaklu plāties? Tā kā mazs bēbits lepojies, neērti nav?

 

Čūska prasa paskaidrojumu. Tas bija diezgan sen, šī gadsimta sākotnē. Mani Gaiļezerā Viesturs Krūmiņš un viņa komanda pamatīgi remontēja. Kad jautāju, uz ko cerēt – nu piecus , sešus gadus noteikti novilksi. Jutos labi un biju priecīgs.

 

Tā gadījās, kad sāku brīvi staigāt, mani uzlūdza Rīgā uz Berģiem piedalīties profesionālo skolu kokapstrādes topošo speciālistu sacensību noslēguma ballē. Tur arī satiku Čūsku dīdītāju, kurš man aplika lielo skaistuli ap kaklu. Tā arī vienkārši pateica – nebaidies, nemet nost ! Tev vēl ilgi viņa palīdzēs būt. Vai tad tā nav!

 

Vēlreiz apliecinu cieņu izcilajiem dakteriem un pateicos par man piešķirto laiku!

Ziņneši

 Uzminiet,- kurš Meistars/Skolotājs mums uzdāvināja savu skolnieka darbu. Lai bilde labāka - palieliniet!

Nodarbošanās, profesija un meistarība ir atšķirīgi jēdzieni

 

Nodarbošanās, profesija un meistarība ir atšķirīgi jēdzieni

Rūta Bierande

 

LV portālam: VILNIS KAZĀKS, Latvijas Amatniecības kameras prezidents

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Saruna ar Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidentu Vilni Kazāku bija norunāta par formālu lietu. Šā gada maijā spēkā stājās grozījumi likumā „Par amatniecību”, kas noteica jauna Ministru kabineta (MK) noteikumu projekta „Noteikumi par amatiem, kuros personas profesionālā darbība ir uzskatāma par amatniecību” izstrādi. Pašlaik vēl noteikumu projekts iziet likumīgo apspriešanas ceļu valdībā. Bet saruna par amatniecību un amatniekiem – mācekļiem, zeļļiem un meistariem – izvērsās daudz plašāka. Daudzas LAK prezidenta domas var būt derīgas ne tikai amatniekiem, bet arī likumdevējiem, juristiem, ekonomistiem un uzņēmējiem.

"Produkcija, ko sabiedrība patērē, veido 100 procentus. Agrāk pilno patēriņu, visus 100 procentus, saražoja mājās. Mūsdienās Latvijā pašpatēriņam naturālā saimniecībā saražo labi ja 5 procentus no kopīgā patēriņa. Amatnieki patlaban Latvijā rada apmēram 15-20 procentus no patēriņa. Apmēram 50 procenti ražojumu top rūpnīcās. „Melnā” produkcija varētu būt ap 25-30 procenti – tā, kuras izcelsmi noteikt nevaram.

Pašreizējais ražošanas (arī tirdzniecības) veids pasaulē, ne tikai Latvijā, aizgājis tālu prom no cilvēka patiesajām vajadzībām. Tiek saražots ļoti daudz lieka, speciāli radīta „nezāļu produkcija” un pārlieku liels patēriņš.

Latvijai kā mazai valstij, kas atrodas starp Austrumu un Rietumu kultūru, vajadzētu runāt tik, cik skaļi vien var, un mācīt gan Austrumu, gan Rietumu kaimiņiem, kā pareizi jārada jaunas vērtības. Mēs esam pa vidu starp abām pieredzēm un kultūrām. Mēs zinām, ko nozīmē mājokli siltināt ziemā un vēsināt vasarā. Mēs gan ģeoklimatiskā, gan ģeopolitiskā ziņā esam pieredzējusi tauta, tikai pie valsts stūres vajadzīgi gudri cilvēki!" tādu toni sarunas ievadā uzdod V.Kazāks.

Gribējām „vērtīgāku” meistaru, bet neizdevās

Vai idejai, ka Latvija var pasaulei mācīt, kā jārada jaunas vērtības, ir saistība ar grozījumiem likumā un jauno noteikumu projektu?

Vispārīgi – jā. Tika grozīts arī likuma „Par amatniecību” pirmais pants, kas noteic, kādā statusā drīkst strādāt amatnieks. Likuma 1. pants noteic trīs amatnieku darbības veidus. „Nodarbošanās ar amatniecību tiek realizēta:

1) veicot saimniecisko darbību kā fiziskajai personai;

2) dibinot amatniecības uzņēmumus;

3) strādājot amatniecības uzņēmumā uz darba līguma pamata.”

Likumu aktualizēja, izņemot no tā novecojušas detaļas. Arī jaunais amatu saraksts, kas ir noteikumu projekta pielikumā, ir aktualizēts.

Diemžēl likumā nevarējām „iedabūt” vienu svarīgu punktu – ka meistardarbnīcu var vadīt tikai meistars. Tas ir ļoti svarīgi! Jo meistars ir atbildīgs par savu darbu un saviem mācekļiem.

Atbildībai ir fizioloģiska daba, to var uzņemties tikai tāds cilvēks, kas fizioloģiski pārstājis augt, un dabiski tas notiek 24-25 gadu vecumā. Līdz tam laikam cilvēks vēl nav atbildīgs par sevi un nedrīkst uzņemties atbildību par citiem – par mācekļiem un zeļļiem. Šis vecums sakrīt ar laiku, kad cilvēks ir izaudzis līdz meistara nosaukumam.

"Diemžēl nosacījums par meistardarbnīcu atvēršanu palika ārpus likuma. Tas rada sajukumu patērētājos."

Diemžēl nosacījums par meistardarbnīcu atvēršanu palika ārpus likuma. Tas rada sajukumu patērētājos.

Arī nosacījums, ka darbnīcu drīkst atvērt tikai un vienīgi amata meistars, nevis zellis, nav mūsu likumos iestrādāts, kaut Eiropas valstīs tā ir normāla prakse. Tādēļ sabiedrībai jāskaidro, kāda ir atšķirība. Jo „nagu akadēmijas”, „svārku institūtus” un „sprogu meistardarbnīcas” pašlaik var atvērt gandrīz jebkurš.

Ja cilvēks izlasa nosaukumu „meistardarbnīca”, ko tam vajadzētu nozīmēt?

Latvijas Amatniecības kameras dokumentos rakstīts, ka meistardarbnīca ir telpa vai telpu grupa, ko vada meistars vai īpašnieks, bet tehniskais vadītājs ir meistars. Šo telpu stāvoklis ir tāds, ka tajās var veikt meistara diplomam atbilstošu darbu. Un ar to viss ir pateikts. Telpas arī pieņem un licencē meistari.

Piemēram, „Jāņa Kalniņa meistardarbnīca”. Šim nosaukumam būtu jārāda uz izcilu, amata meistaram atbilstošu darba kvalitāti. Te noteicējs drīkst būt tikai un vienīgi amata meistars. Ja pāri ielai būs „Jura Vītoliņa darbnīca”, tad ikvienam būtu jāsaprot, ka šajā darbnīcā noteicējs nav amata meistars.

Jā, meistardarbnīcā izstrādājuma cena varētu būt par 20 procentiem augstāka, bet meistars savam darinājumam dos 15 gadu garantiju. Vienkāršā darbnīcā cena būs zemāka un garantija – īsāka.

Ja meistardarbnīcas īpašnieks Kalniņš vēlas, viņš var dzīvot ļoti labi. Darbnīcas īpašnieks Vītoliņš arī var dzīvot diezgan labi, ja spēj noturēt līdzsvarā darba kvalitāti un cenu.

Tās pašas ielas kāda pagalma pagrabā var pastāvēt arī „melnā darbnīca”, kas nemaksās nodokļus, bet kurai ir sava klientūra. Visas šīs darbnīcas var dot savu atšķirīgu kvalitāti.

Kā notiek pašlaik?

Uzņēmumos ir daudz darbinieku, speciālistu, kas ir labi izpildītāji. Bet viņiem nav radošās dzirksts. Viņi ir uzņēmumā „privatizēti”. Šo darbinieku attīstībā līdzekļi pārsvarā ieguldīti netiek, bet ieguldījumi ir aparatūrā, tehniskos līdzekļos. Darbinieku atalgojumu nosaka, vienojoties starp darba devēju un ņēmēju.

Amatniecībā ir citādāk. Visi, kas vēlas sevi saukt par amata meistariem un zeļļiem, liek eksāmenu. Eksāmenu pieņem ģildes meistari, nevis darba devējs vai uzņēmuma administrācijas kalpotājs. Amatnieka spēju strādāt savu amatu apliecina profesionālā biedrība, kuras biedrs amatnieks ir.

"Nosacījums, ka darbnīcu drīkst atvērt tikai un vienīgi amata meistars, nevis zellis, arī nav mūsu likumos iestrādāts, kaut Eiropas valstīs tā ir normāla prakse."

Sabiedrībai būtu jāsaprot un jārunā par to, ka kvalifikāciju drīkst noteikt tikai profesionālās biedrībās, jo kvalifikācijas līmenim būtu jānosaka arī atbilstošais atalgojums. Tieši tādēļ amatnieku saraksts ir aktuāls.

Amatnieks nav tirgotājs, un tirgotājs nav amatnieks!

Saskaņā ar likumu amatnieks ir komersants...

To nu gan es nespēju Latvijas juristiem piedot! Uzņēmējs – tas ir vārds, kas saistīts ar vārdu „uzņēmums”. Tas ir nodarbošanās veids. Bet pēkšņi visi uzņēmēji pēc Austrumu filozofijas tiek nosaukti par komersantiem, par tirgotājiem! Uz kāda pamata!? 16 000 Latvijas amatnieku, kas nevienu dienu nav tirgojuši sveša radītu mantu, tagad ir tirgotāji! To uzskatu par noziegumu, tautas mentalitātes iznīcināšanu. Vai tas nav absurds, ka pievienotās vērtības radītājus nosauc par komersantiem!?

Tirgotājs, jā, ir cienījams amats, bet nekādā gadījumā tirgotāja profesija neietver pilnīgi visus uzņēmējdarbības veidus. Tā nav korekta attieksme pret sabiedrību.

Jūs gribējāt ko teikt par profesiju klasifikatoru...

Profesiju klasifikatoru es sauktu precīzākā vārdā – par nodarbinātības klasifikatoru. Vai Valsts un Ministru prezidents ir profesija? Vai valdes priekšsēdētājs ir profesija? Nē, nav! Tā ir nodarbošanās.

Šajā klasifikatorā ir sajaukti kopā ieņemamie amati ar specialitātēm, profesijām. Šāds saraksts arī varētu būt, bet katalogs jāsauc pareizā vārdā. Jo profesiju reģistrs ir pavisam kas cits. Piemēram, profesija – mikroķirurgs, bet nodarbošanās – Valsts prezidents. Ne jau katram darbam, ko cilvēks dara, pretim būs īpaša izglītība.

Ar ko atšķiras amatnieks un speciālists, profesijas pārstāvis?

Latvijas profesiju klasifikatorā ir apmēram 4000 tā dēvēto profesiju. Bet amata veidu – apmēram 157. Vācijā – apmēram 280, no kuriem 150 – pamatamatnieki, pārējie – „pielīdzinātie”, piemēram, veļas gludinātājs, kas nosacīti ir amats.

"Sabiedrībai jāsaprot, ka kvalifikāciju drīkst noteikt tikai profesionālās biedrībās, jo kvalifikācijas līmenim jānosaka arī atbilstošais atalgojums."

Amatam ir svarīgas divas pazīmes:

1.   liela roku darba ietilpība, kas, attīstoties mazajai mehanizācijai, sāk sarukt;

2.  galvenā atšķirība – ekonomiskā, jo amatnieks atšķirībā no strādnieka vienmēr strādā ar savu peļņu. Tātad amatnieks pats nopelna to daļu, ko rūpniecībā saņem uzņēmuma īpašnieks. Šī ir ļoti svarīga pazīme.

Latvijā ir apmēram 3000 meistaru un 4000 zeļļu un viņi šo atšķirību saprot ļoti labi. Amatniekus vairs neviens „neiedabūs” rūpniecībā, jo viņi strādā atbilstoši savai izjūtai, radošajam potenciālam un arī – atbilstoši Latvijas likumam. Amatnieks – gan zellis, gan meistars – var uz līguma pamata strādāt pie rūpnieka, bet amatnieka līgumā nebūs norādīta alga, bet gan samaksa.

Ja runājam par profesionālismu un meistarību?

Tad tie ir ļoti tuvi jēdzieni. Piemēram, vārtsargs nenoķēra ripu – nebija gulējis vai sāpēja kāja. Nebija „formā”. Meistars var būt tikai tāds vārtsargs, kurš vienmēr ir „formā”.

Kvalifikāciju amatniekam apliecina ģildes izdots sertifikāts, kas laiku pa laikam jāatjauno. Katram meistaram jāiziet šī sertifikācija, lai drīkstētu radīt meistara darbus. Amata meistarība ir nacionāls pienesums. To nosaka klimats, valoda, tautas savdabība.

Arī ārsti, māsiņas iziet kursus, dabū sertifikātu, kas pēc noteikta laika apliecina viņu prasmi būt vienmēr „formā”. Bet šīs profesijas ir starpnacionālas.

Ar rūpniecības attīstīšanos parādījās vārds „profesija, profesionālis”. Šī vārda nozīme ir šaurāka, bet arī šie speciālisti ir ļoti nepieciešami, jo viņi dod ieguldījumu tautsaimniecībā, radot produkcijas masu. Latvijā izveidots „profesionālais sajukums”.

Izglītības sistēma nivelē aroda vārdu

Kā var kļūt par amata meistaru?

Secība ir apmēram šāda. Apmēram 16 gadu vecumā cilvēks izvēlas profesiju un kļūst par mācekli. Mācekļa laiks ir četri gadi. Tad māceklim jānoliek kvalifikācijas eksāmens un viņš 20 – 21 gada vecumā var kļūt par zelli.

"Mūsu amatnieki būvē mājas ļoti bagātiem Latvijas cilvēkiem. Ievērojiet – bagātie cilvēki algo amata meistarus!"

Zellis jau ir patstāvīgs izpildītājs, kam nav visu laiku jāstrādā līdzās meistaram. Zellis var turpināt dzīvot un strādāt pie meistara. Vēl pēc gadiem četriem, veiksmīgi noliekot eksāmenu, viņš var iegūt tiesības kļūt par meistaru. Viņš var strādāt pavisam patstāvīgi, atvērt savu meistardarbnīcu, pieņem mācekļus. Vai arī turpināt strādāt kopā ar savu meistaru viņa darbnīcā, savstarpēji vienojoties par nosacījumiem un veidojot tā dēvēto „amatnieku ģimeni”, kaut nav nekādu ģimenisku attiecību.

Amatniecības vidusskolā masveidā sagatavo rūpniecībai nepieciešamos speciālistus. Tā patiesībā ir paralēla apmācības sistēma.

Un kā šīs abas apmācību sistēmas „sadzīvo”?

Katrai no šiem veidiem – mājražošanai, amatnieciskajai, rūpnieciskajai un, jā, arī „melnajai ražošanai” – būtu jābūt savai profesionālās izglītības sistēmai. Bet Latvijā patlaban tiek veidota vienota profesionālās izglītības sistēma, kas ir pilnīgi pretēja loģikai! Šajā sistēmā cilvēku nevis attīsta, papildina prasmes, bet visus unificē! Turklāt vispār netiek minētas profesionālās organizācijas kā attīstības vilcējspēks!

Un vēl. Bezdarbniekam sešu mēnešu laikā iedod tādu pašu kvalifikāciju kā arodskolas beidzējam. Vai tas ir iespējams? Abi šie cilvēki skaitās ieguvuši „galdnieka kvalifikāciju”. Vai tiešām tā ir iegūta? Vai tomēr – apgūti tikai galdnieka profesijas pamati? Klasifikāciju drīkstētu apliecināt tikai amata organizācijā, ģildē, kas šo arodskolas doto izglītību praksē pārbauda. Arī Eiropas valstīs profesionālo kvalifikāciju var apliecināt tikai biedrības, kas pastāv pie amatniecības kamerām.

Šī vienādojuma dēļ cilvēkiem ir grūtības atšķirt rūpniecības profesionāli no amatnieka, kas ir dažādas ekonomiskas kategorijas. Šādas unificēšanas dēļ rodas visādas „nagu akadēmijas”.

Jo, ja Latvijā ir likums par amatniecību, tad nav likuma par rūpniecību! Tā rezultātā ikviens, uz ko neattiecas likums par amatniecību, var sevi saukt, kā vien vēlas! Liberālisms mūs novedis pie profānisma...

Un kā sadzīvo „unificētās” sistēmas profesionāļu radītās lietas?

Paraugieties uz jauno dzīvojamo ēku masīviem Rīgas apkārtnē! Šīm ēkām nav nekādas garantijas, un laimīgi būs tie, kas tās nenopirks. Patiesā to cena ir ne lielāka par trešo daļu no tirgotāju prasītās, jo trešdaļa cenas pienākas attīstītājam, otra trešdaļa – būvuzņēmējam, pārējais – darba darītājiem. Es nesaku to par visām Pierīgas ēkām, bet par daļu – noteikti! Tās būs jānojauc.

Mūsu amatnieki šajās būvēs negāja strādāt, tās pārsvarā cēla nesagatavoti cilvēki „no ielas”. Klienti, kas nekvalitatīvās ēkas nopirkuši, meklē mūs un vēlas ekspertīzi. Pēc ekspertīzes, gribot savu jauno mājokli pārdot, vaļā no tā vairs netiek.

"Nav liela māksla Latvijā „iedzīt” nemākuļus no Austrumiem, lai strādā par mazu algu. Bet - kas notiks ar Latvijas īpašajām, nacionālajām prasmēm?"

Ja ēku būtu cēlis amata meistars, šādas nelaimes kaklā daudziem nebūtu. Iespējams, cilvēki nezināja, ka ēkas būvē arī amata meistari – šāda valstiska līmeņa reklāma nekur neparādās. Jo amatnieki ir neizdevīgi, viņi ir konkurenti, kas uztur augstu kvalitātes līmeni. Traucējot „melnajam tirgonim”. Tāpat kā traucē spēcīgi, attīstīti mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem atbalsts no valsts ir tikai uzrakstītās stratēģijās, ne reālos valstiskos darbos. Un kā lai valsts nebankrotē, ja lietas tiek pārdotas par trīsreiz augstāku cenu kā to reālā vērtība? Tiem, kas ņēma kredītus, galā tagad jātiek pašiem... Attīstītājs daudzviet bankrotējis.

Mūsu amatnieki būvē mājas ļoti bagātiem Latvijas cilvēkiem. Ievērojiet – bagātie cilvēki algo meistarus! Amata meistari atbild par savu darbu, viņi nepazūd un amatnieka vārds ir garantija darbam. Par meistaru un zelli galvo viņa ģilde.

Guļbūvju būvniecībā Latvija ir lielvalsts. Amatnieki no vismaz 20 valstīm pie mums braukuši mācīties, kā mēs cērtam guļbūves. Pašlaik strādājam pie nākotnes mājas – ekoloģiskas būves, par kuru top arī doktora disertācija.

Kādēļ tad uzņēmēji nealgo amata meistarus?

Latvijas darba devēji ikdienā to nespēj, jo amatnieki nav lētais darbaspēks. Ārvalstu tirgū meistari strādā uz citiem noteikumiem un par citu samaksu.

Kāda bija strīda būtība starp arodbiedrībām un Latvijas būvniekiem „Laval un partneri” lietā Zviedrijā? Tā, ka zemes racējs, elektriķis un arī jumiķis visi saņēma vienu un to pašu stundas samaksu. Zviedrijā melnā darba darītājam ir atšķirīga samaksa kā amatu meistariem, smalkā darba darītājiem.

Vairumā Eiropas valstu amatnieku par pamata samaksu nerunā. Tā ir valstiski noteikta likme. Viņi kaulējas par samaksu, kas ir virs šīs noteiktās meistara likmes. Latvijā mēs to nesaprotam. Skumīgi, ka mūsu labie speciālisti uz ārzemēm dodas, neieguvuši meistara nosaukumu. Viņi ļauj sevi samalt, jo nezina pastāvošo samaksas sistēmu un savu reālo „cenu”.

Latvijā arvien skaļāk runā par „lētā” darbaspēka ievešanu...

Eiropas vecajās valstīs darbnīcas var atvērt tikai un vienīgi meistari. Zellim atvērt savu darbnīcu ir pārkāpums. Jo valsts ir ieinteresēta, lai darbs būtu kvalitatīvs, ar augstu produktivitāti.

Austrumu kultūrā veiksmīga biznesa jeb tirgošanās veiksmes stāsts ir mantas „ieblēdīšana”. Rietumos „ceļ” kvalitāti, ne „ieblēdītu brāķi”. Mēs esam pa vidu, un mums jāizvēlas, kuru ceļu iesim. Pašlaik tās ēkas ap Rīgu ir ieblēdīšanas ceļš. To vietā varēja būt kas daudz labāks.

Īpašumi Latvijā pārsvarā pieder tiem, kas vēlas iet Austrumu virzienā, bet zināšanas un prasmes – tiem, kas vēlas iet Rietumu virzienā. Jā, īpašnieki ievedīs „melno” darbaspēku, lai pašmāju labie darbinieki, tajā skaitā amatnieki, fiziski dodas uz Rietumiem. Nav jau liela māksla Latvijā „iedzīt” nemākuļus no Austrumiem, lai strādā par mazu algu! Bet kas notiks ar Latvijas īpašajām, nacionālajām prasmēm? Mēs esam sarežģītās krustcelēs.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.

© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības. Izlasi par iespējām to izmantot!

LABS SATURS

 11