1) Rīgas Amatniecības vidusskolā rīt beigsies konkurss KRĒSLS.
2) Kāds trakais vēl vienu lielo KRĒSLU grib uzstādīt Latvijā, šoreiz Rīgā.
Šoreiz bez komentāriem.
3) Interesantu tulkoto rakstu par un pret KRĒSLIEM publicē
Satori.
Neslinkojiet! Izlasiet!
http://www.satori.lv/raksts/4347/Pret_kresliem ,te ar bildēm.
2012. gada 9. maijā, plkst. 8:05
Ja bilžino lasīji, turpinājumā tas pats...
Ilgāku laiku pavadot kopā ar rūpnieciskā dizaina māksliniekiem, var pamanīt kādu lietu – viņi nudien ir kā traki uz krēsliem.
Patiesībā viņu gaume ir tik paredzama, ka palūkojoties vien uz kreklu, ko tie valkā, bieži vien var uzminēt arī viņu mīļāko krēslu zīmolu. Melns krekls ar piepogājamu apkakli? Mies van der Rohe. Melna bītlene? Peter Opsvik. Melns tops ar dziļu v-veida izgriezumu savienojumā ar bagātīgi izmantotu matu veidošanas līdzekli? Brāļi Campanas. Katrs dizaina koledžas absolvents vēlas, lai viņa portfolio būt kāds stilīgs krēsls, un krēslu dizaina jomā valda nežēlīga konkurence. Ja vien jums nav slinkums aizšķirstīt līdz žurnāla "Wallpaper" beigām, jūs noteikti atradīsiet lapu, kurā uzskaitītas vakances Slavenā Dizainera amatam: "Nepiesakieties uz šo amatu, ja vien neesat neparasti aizrāvies ar šausmīgi skaistu mēbeļu radīšanu bagātiem cilvēkiem."
Negribu bojāt ballīti, bet krēsli sūkā. Visi. Neviens dizainers nav radījis labu krēslu, jo tas gluži vienkārši nav iespējams. Daži krēsli ir labāki par citiem, taču tie visi ir slikti. Krēsli nopietni apdraud mūsu veselību, taču laika gaitā tie kļuvuši neizbēgami sasaistīti ar mūsu individuālisma un sabiedriskā statusa apmāto kultūru. Un, kas ir pats sliktākais, mēs esam kļuvuši atkarīgi no krēsliem, un nav zināms, vai kādreiz mēs no tiem atbrīvosimies.
Apgalvojums, ka krēsli ir bīstami, izklausās absurds. Tie ir visuresoši un šķiet gandrīz vai pārāk apnicīgi, lai būtu kaitīgi. Taču, ja iedomājamies, ka, vidusmēra brits sēdus stāvoklī pavada četrpadsmit stundas dienā – paļaujoties uz krēslu atbalstu, strādājot, atpūšoties, kontaktējoties internetā, ēdot un reizēm pat guļot, – nav grūti noticēt, ka krēsli var visai ievērojami ietekmēt mūsu sabiedrības veselību.
Kā izrādās, tie ietekmē gan un statistika ir nepielūdzama: pagājušajā gadā Amerikas vēža biedrība noslēdza četrpadsmit gadus ilgušu pētījumu, kurā piedalījās 120 000 respondentu, un atklāja, ka ilgstoša sēdēšana dienas laikā dramatiski palielina nāves draudus. Šāda tendence novērota pat starp tiem dalībniekiem, kas regulāri nodarbojas ar sportu, un, lai arī te kārtējo reizi cēloņi tiek sajaukti ar korelāciju, šis pētījums tikai papildina augošo pierādījumu skaitu, kas liecina, ka ilgstoša sēdēšana veicina sirds saslimšanas, aptaukošanos, diabētu, depresiju un praktiski neskaitāmas ortopēdiskas traumas. Nav nekādas nozīmes tam, ka esi jauns, pareizi ēd un visādi citādi dzīvo aktīvu dzīvi. Tas vien, ka pārmēru ilgi atrodies sēdus stāvoklī, tev neizbēgami nodarīs pāri.
Tomēr vienā ziņā šie rezultāti ir maldinoši. Tie liek domāt, ka problēma ir tajā, ka mēs sēžam par daudz. Bet īsta problēma ir tāda, ka mūsu sabiedrībā sēdēšana parasti nozīmē ķermeņa novietošanu uz paaugstināta sēdekļa ar īpašu atbalstu mugurai, tas ir – krēslā. Sēdēšana nebūtu tik kaitīga, ja mēs nesēdētu uz lietām, kas mums kaitē.
Kas padara krēslus tik briesmīgus? Tas ir sarežģīts jautājums, jo dažādi krēsli rada atšķirīgu ļaunumu. Neērti krēsli parasti rada nelabvēlīgu spiedienu uz noteiktam ķermeņa daļām, vai arī sēdēšana uz tiem pārmērīgi noslogo muskulatūru. Tas var izraisīt sāpes un provocēt sēdētāju sēdēt ar līku muguru, kas savukārt apgrūtina asinsriti, elpošanu, zarnu darbību un rada balsta un kustību aparāta traumu risku.
Ērti krēsli ir vēl sliktāki. Ļaujot ilgstoši saglabāt vienu pozu un nekustēties, tie rada lielu, nevienmērīgi sadalītu slodzi mugurkaulam, vājina ķermeņa balsta muskuļus, kas pasargā ķermeni no traumām, un rada tādus pašus asinsrites traucējumus kā to mazāk ērtie līdzinieki. Un tas ir tikai sākums.
Bija laiks, kad tādas ideālistiskas mēbeļu kompānijas kā "Hermann Miller" pareģoja, ka drošs krēsla dizains radīsies ar neskaidrās ergonomikas zinātnes palīdzību. Tomēr strīdu un jucekļu izraibinātā ergonomikas literatūra nesniedz atbildes.
Neviens pat nezina, kādam jābūt labam krēslam, kur nu vēl, kā to uztaisīt. Daži ergonomisti apgalvo, ka mugurkaulam jāļauj ieņemt C-veida formu, lai novērstu muskuļu sasprindzinājumu, taču šādā veidā tiek nospiesti iekšējie orgāni, turklāt ar laiku šāda poza rada mugurkaula disku trūci. Citi uzskata, ka jābalsta jostas vieta, taču nedabiskais izliekums īstermiņā nedod īpaši labākus rezultātus, bet ilgtermiņā – vēl graujošākus: tas novājina muskuļus jostas apvidū, palielinot to traumu risku, kuru šiem muskuļiem ir jānovērš. Līdzīgas domstarpības ir par sēdekļa augstumu, leņķi un dziļumu; atzveltni, kāju un roku balstiem, polsterējumu.
Galena Kranca – arhitektūras socioloģe un, iespējams, pasaules vadošā krēslu pētniece – nodēvējusi ergonomiku par "pretrunīgu un pat muļķīgu". Dizaineriem bez eksaktās izglītības tas ir pamatīgākais čakars.
Tomēr ir bijuši arī daži ievērības cienīgi mēģinājumi, lai gan ar visai nosacītiem panākumiem. Vairāki skandināvu dizaineri radījuši lodveida krēslus, ceļu krēslus un krēslus, kas ļauj sēdēt dažādās atšķirīgās pozās. Tas ir zināms uzlabojums, taču problēmu tas neatrisina. Bieži vien šos krēslus nevar izmantot pie ierasta augstuma galdiem, un to netradicionālā izskata dēļ lielākajā daļā darba vietu tie ir nepieņemami.
Varbūt pēc desmitus gadus ilgušiem centieniem ir pienācis laiks atzīt, ka uzvaru šajā cīņā gūt nav iespējams.
Ja krēsli ir tik muļķīgs izgudrojums, kā mēs esam nonākuši šajā strupceļā? Kāpēc mūsu kultūra pieprasa, lai mēs lielāko daļu dienas pavadītu, sēžot uz objektiem, kas mums dara pāri? Kas, pie velna, ir noticis?
Žurnāla "Jacobin" lasītāji nebūs pārsteigti, ja teikšu, ka atbilde slēpjas šķiru sabiedrībā. Krēslu būtība ir statuss, vara un kontrole. Un tieši tāpēc mums tie patīk. Pajautājiet jebkuram mēbeļu vēsturniekam par krēsla izcelsmi, un viņš ar lielāko prieku atbildēs, ka visa pirmsākumā ir bijis karaļa tronis.
Kādā brīdī akmens laikmetā, iespējams, pirms 6000 līdz 12 000 gadu, dažās kultūrās indivīdi ar augstāku sociālo statusu sāka sēdēt uz nelieliem paaugstinājumiem ar atzveltni atbalstam, tik lieliem, lai tie varētu noturēt vienu cilvēku. Tas bija efektīvs veids, kā norādīt uz paaugstinātu stāvokli atšķirībā no tiem, kas sēdēja uz zemes – labāks nekā ķebļi bez atzveltnes un soli, uz kuriem var sasēsties vairāki cilvēki. Agrākos pierādījumus par šiem primitīvajiem troņiem sniedz Dienvidaustrumeiropas izrakumos atrastās figūriņas, taču vienvietīgi krēsli ar atzveltni bija nozīmīgi statusa simboli arī Senajā Mezopotāmijā un Ēģiptē.
Protams, šodienas krēsli ievērojami atšķiras no seno ēģiptiešu troņiem, taču tas, kas padara tos līdzīgus troņiem, un no tā izrietošā šķiru marķiera loma ir bijis izšķirošs vēsturiskais faktors krēslu uzvaras gājienā. Gandrīz visā Rietumu vēsturē vispārējā tendence bija tāda, ka valdošā šķira sēdēja noteikta veida (parasti tā laikmeta šausmīgākā un kaitīgākā dizaina) krēslos, savukārt visi pārējie centās tos atdarināt.
Viduslaikos krēsli rietumu pasaulē nebija izplatīti. Kad vestgotu ciltis ieņēma Romu, viņu tupēšanas un zemē sēdēšanas paradumi kļuva par izplatītāko parasto cilvēku sēdēšanas veidu, un līdz pat Renesansei pat turīgās feodālajās saimniecībās gandrīz nebija mēbeļu, jo tām vajadzēja pārvietoties, lai izvairītos no izlaupīšanas. Bagātākajās ģimenēs bija viens vienīgs masīvs krēsls, ko izmantoja mājas saimnieks; šis krēsls parasti bija pārāk smags, lai to pārvietotu (lai to nenozagtu, kad mājai uzbruka ienaidnieks). Galdus salika no dēļiem uz sastatnēm un nolika krēsla priekšā, nevis otrādi.
Ar laiku bagātnieku dzīve kļuva vieglāka, un greznas mēbeles valdošajā šķirā kļuva daudz izplatītākas. Septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā stils mēbeļu dizainā kļuva aizvien nozīmīgāks un krēslu izgatavošana, ar ko iepriekš nodarbojās galdnieki, kļuva par atsevišķu rūpalu. Interesanti, ka mēbeļu dizains šajā periodā tika veidots, balstoties uz modes tendencēm interjerā, nevis fizioloģiskiem apsvērumiem. Neraugoties uz pieaugušo lietojumu, krēsli līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam joprojām bija relatīvi pārtikušu mājsaimniecību pazīme. Nabagie sēdēja uz ķebļiem, soliem, gultām vai uz ātru roku sameistarotiem sēžamajiem – piemēram, mucām un bluķiem.
Sākoties industriālajai revolūcijai, situācija mainījās. Krēslus sāka lēti ražot rūpnīcas, un arvien vairāk cilvēku varēja atļauties sēdēt kā bagātie. Tajā pašā laikā darbs kļuva sēdošs – strādnieku masas pārcēlās no laukiem uz rūpnīcām un birojiem un aizvien vairāk un vairāk laika sāka pavadīt, sēžot šajos jaunajos masveidā saražotajos krēslos. Kā ierasts, šķiriskas ilgas noteica, ko cilvēki pirka – diemžēl, tādi ķermeņa vajadzībām piemēroti izgudrojumi kā regulējamie krēsli un šūpuļkrēsli, kas veicina kustību, guva vien marginālu atzinību turīgo ļaužu vidu un tika izmantoti ļoti maz.
Un kopš 20. gadsimta sākuma krēsli pārņēma sabiedrību savā varā.
Kad krēsli kļuva par ierastu parādību skolu klasēs, skolotāji ar to palīdzību sāka kontrolēt skolēnu kustību, kas apgrūtināja mācīšanos. Šodien attīstītajā pasaulē bērni agri iemācās, ka mierīga sēdēšana krēslā raksturo pieauguša cilvēka uzvedību. Rezultātā, kad viņi paši kļūst pieauguši, vairumam vairs nav tik spēcīgas muskulatūras, lai varētu ērti un ilgstoši sēdēt bez muguras atbalsta.
Un tad, it kā mums nepietiktu ar sociālo un fizioloģisko atkarību no krēsliem, dizainieri mūs uzmeta vēlreiz, iestrādājot nākamo atkarības līmeni mūsu vidē – virtuves un biroji parasti ir aprīkoti ar noteikta augstuma virsmām, kas izmantojamas ar standarta augstuma krēsliem, un arī dažādas ierīces visbiežāk ir radītas tādā veidā, ka tās ir iespējams izmantot, vienīgi sēžot pie galda. Citiem vārdiem sakot, krēsli mēbeļu sastāvdaļa. Un nav nedz iespējas uzvarēt šo karu, nedz iespējas aizbēgt.
Tā nu mēs esam nonākuši pie vairākiem nomācošiem secinājumiem. Pirmkārt, krēsli ir tādi kā nedzīvi parazīti, kas nodrošina savu nebeidzamo ražošanu, pieradinot katru nākamo bērnu paaudzi. Otrkārt, pārskatāmā nākotnē tie nekur nepazudīs.
Es gribētu noslēgt šo eseju, aicinot uz kultūras pārvirzi no krēsliem uz daudz aktīvāku sēdēšanas veidiem – sēdēšanu zemē vai tupēšanu, vai kaut ko citu – taču patiesībā mēs esam šajos mēslos pamatīgi iestrēguši. Labākais, ko mēs šobrīd varam gūt no krēsliem, ir mācība par modes bīstamību un vēsturisks kontrarguments mītam, ka sabiedrība rīkojas savās kolektīvajās interesēs. Ja vēlaties sēdēt veselīgi, jums jāķeras vērsim pie ragiem un labākais ieradums, kuram der pievērsties, ir nesēdēt vienā reizē ilgāk par desmit minūtēm.
Ja jūs lasāt vidēji ātri, šajā brīdi jums vajadzētu piecelties un mazliet pastaigāt.
P.S. Kolins Maksvigens mācās Karaliskās mākslas koledžas maģistrantūrā. Viņš ienīst krēslus, taču īstenībā apbrīno Peteru Opsviku un pat mazliet lasa žurnālu "Wallpaper". Viņa studijā neviens gandrīz nekad nenēsā melnu apģērbu.
Raksts publicēts sadarbībā ar amerikāņu žurnālu "Jacobin".
No angļu valodas tulkojusi Antonija Skopa-Šlāpina. Esejas ilustrācijām izmantoti norvēģu dizainera Petera Opsvika radītie krēsli.
Ja gribat ar bildēm, lūdzu...RTU studentiem īpaši noderīgs teksts.
http://www.satori.lv/raksts/4347/Pret_kresliem
