Urbji

Urbji          

 Uzmanīgi aplūkojot urbjus, redzam, ka tie ir gudri un smalki izdomāti instrumenti apaļu caurumu iegūšanai.

Ikdienā visbiežāk nepieciešams urbt koku, metālu un plastmasu, dažāda izmēra caurumi tiek urbti arī zemē, ledū, akmenī, mūrī.

Urbju darbināšanai nepieciešama salikta kustība, — urbis vienlaicīgi tiek grozīts ap savu asi un virzīts materiālā.

Urbšana ir ērtāka un racionālāka par kalšanu, jo urbis griežoties strādā bez «tukšgaitas», turpretī ka­ļot pirms katra nākošā kalta ie-cirtiena ir jāpārvieto ne tikai kalts, bet arī āmurs vai vāle.

Sākotnēji urbji nebija īpaši sa­režģīti instrumenti. Pilnveidojoties urbšanas atziņām un urbja materiā­liem, tika izgatavotas arvien sarež­ģītākas konstrukcijas. īpašu uzma­nību pievērsa asmens daļas izveidei.

Par vecāko uzskata karošurbi, kura gals ir līdzīgs karotei. Urbšana brīžiem bija jāpārtrauc, lai iz­ņemtu skaidas. Ja karošurbju renītes griezošo daļu sašaurina un renīti savērpj, iegūstam gliemežurbi. Glie-mežurbis veido konisku spirāli, kurai urbjot ir tendence pašai ie­dziļināties koksnē. Taču gliemežur-bis tāpat kā karošurbis neiznes skaidas no urbuma. Šāds trūkums nepiemīt spirālurbim, kura kāts ir veidots no vītņveida renītes, pa kuru uz augšu no dobuma virzās skaidas. Taču šie urbji sarausta koksnes šķiedras un neveido gludus urbu­mus. Lai iegūtu precīzu, gludu ur­bumu, ir nepieciešams nostiprināt urbja centru un urbuma ārējā malā virzīt asmenīti — priekšgriezēju, kurš vispirms atgriež izurbjamo skai­du. Šādi veidots ir centrurbis. Ir universāli centrurbji, ar kuriem var mainīt urbuma diametru. Tomēr kok­materiālā viskvalitatīvākos caurumus var iegūt ar urbjiem, kuri apvieno visas pieminētās labās īpašības. Tā ir izveidots spirālurbis ar centru, kurš ne tikai precīzi satur urbi koksnē, bet arī «ievelk» urbšanas virzienā, kvalitatīvi atgriež un no­griež skaidu un iznes to.

Pazīstami dažādi spirālurbji, po­pulārākie no tiem ir ar vienu vai diviem asmeņiem un priekšgriezē-jiem.

Savienojot dažādas detaļas, nereti ir nepieciešams savienojošo skrūvju galviņas «iegremdēt» materiālā, šā­dam nolūkam kalpo gremdurbis. Praksē pielieto arī kombinētus spi-rālurbjus un gremdurbjus, kas vien­laicīgi ne tikai izurbj nepiecie­šamos caurumus skrūvītēm, bet arī paplašina urbumus, kur novietoties skrūves galviņām.

Urbju daudzveidību, pirmkārt, nosaka apstrādājamā materiāla īpa­šības — cietība, šķiedrainība, tem­peratūras vadītspēja. Otrkārt, urbja griešanas un ievirzes mehanizācija un automatizācija. Urbjot cietus ma­teriālus, berzes dēļ urbji sakarst, tādēļ nepieciešams tos īpaši atvēsi­nāt. To paveic, pievadot urbumā dzesējošu šķidrumu. Šķidrumu var pievadīt gan pa ārpusi, gan tieši caur urbi. Ja nedzesē, urbji ātri kļūst neasi un, siltumā izplešoties, var iesprūst caurumā.

Kaut arī dažādība ir ievērojama, tomēr nav grūti atrast kopējas pazīmes visiem urbjiem. Visbiežāk tos izgatavo kā dažādu garumu un resnumu stieņus, kuru vienu galu iz­veido kā asmeni, bet otru — atbil­stoši satveres mehānismam. ViettOP-daļa kalpo ne tikai abu galu satu­rēšanai, bet arī tiek pielāgota skaidu iznešanai.

Lai iegūtu griezes kustību, urbjus iestiprina rokas urbjspalās vai da­žādi mehanizētās un automatizētās urbjmašīnās. Vienkāršākais pagrie­šanas paņēmiens ir pielikt urbim šķērsu rokturi, kuru, satverot urbi, var pagriezt par puspagriezienu. Šādus urbjus sauc par svārpstiem. Ar svārpstiem nevar īsā laikā daudz padarīt, taču tie ir neaizstājami liela diametra caurumu  iegūšanai.

Ātrāk urbjus var pagriezt ar rokas urbspalām. Populāras ir rokas urbj­spalās ar lokveida kloķi, zobratu un savērptu vītņstieņa mehānismu.

Jāpiebilst, ka ne vienmēr precīzi tiek lietots dreļļa jēdziens. Putro-šana sākas ar to, ka vācu, tāpat arī latviešu vārdam griezt ir vairākas nozīmes (griezt ap asi, griezt — atšķelt skaidu). Taču par instrumentu nosaukumu dažādību nevajadzētu īpaši bēdāties — vienmēr ir jāatce­ras, ka tautas mutē, amatnieku aprindās, speciālistu un zinātnieku vidū vienu un to pašu lietu var no­saukt dažādi.

V. KAZAKA teksts un zīmējumi

Zāģi

Zāģi

 Zāģis ir jaunāks instruments par cirvi. Nav šaubu, ka akmens laikmetā grūti būtu tos izgatavot no akmens, tāpat arī mīkstie metāli bija derīgi zāģu izgatavošanai, taču šā darbarīka radīšanas ideja ir apbrīnas vērta — dabā nav daudz tādu formu, kas mudinātu izdomāt zāģi.

Zināšanas par zāģiem sākas ar zināšanām par zāģa zobiem. Te vietā ir vārdi par kolektīva spēku, jo viens zobs nav zāģētājs, bet, savukārt, tikai tāds zāģis ātri un kvalitatīvi zāģēs, kam katrs zobs labi padarīs savu darbu.

Zāģa zobs ir nepieciešams skaidiņu nogriešanai, atstarpe — to uzkrāšanai un iznešanai no iezāģējuma.  Atšķirīgās zobu formas

nepieciešamas koksnes zāģēšanai šķērsām šķiedrām, šķiedru virzienā un zāģēšanai dažādos virzienos, piemēram, izzāģējot apli. zāģa zoba formu raksturo vairāki leņķi — zoba galotnes, sānu asmens asināšanas un citi leņķi. Jāievēro, ka mīkstākam materiālam var būt šaurāks (smailāks), bet cietākam vai arī sasalušam kokam nepieciešams platāks (strupāks) asinājums.

Zāģa zoba garumu raksturo divi izmēri — zoba augstums un solis, baļķu un malkas zāģēšanai galvenā vērtība nav nozāģēto virsmu gludums, bet zāģēšanas vieglums un padarītā darba daudzums, tāpēc šie zāģi ir gari, ar lieliem zobiem. Īpaši lielus zobus Izmanto apšu, alkšņu un citu mīkstu koku zāģēšanai. Ozolam un osim derēs mazāki zobi, bet vēl mazākus zobus veido namdaru vienročiem, jo te nepieciešams gluds, precīzs zāģējums. Tomēr visprecīzākais darbs ir vajadzīgs galdniecībā, tāpēc te vērojama zāģu un zāģu zobu vislielākā dažādība.

Lai zāģis neiesprūstu iezāģējumā, tā zobus loka. Visbiežāk katru nākošo zobu uz savu pusi, taču, ja tie ir ļoti maziņi, — uz katru pusi loka vairākus.

Arī zāģa sloksnes forma un pla­tums ir atkarīgi no uzticētā darba. Divroču platums ir 14 līdz 16 cm, un tos visbiežāk veido ar izliektu vidusda|u. Vienroči parasti ir šau­rāki, un to sloksni veido kā tra­peci, — tā zāģējot labāk sadalās pieliktais spēks un zāģis darbā nevibrē.

Visbiezākie parasti ir divroči un meža darbu vienroči (1,4 — 0,9 mm). Plānākie ir loka zāģi; to nav grūti saprast — loks zāģa sloksni nospriego. Lokzāģi ir ļoti ražīgi, tāpēc tos pielieto dažādos darbos. Lokus izveido no metāla vai koka. Koka loki sastāv no gala balstiem, šķērskoka, spriegotāja un auklas. Malkas zāģim tapu izveidošanai zāģa sloksni lokā iestiprina ar tapiņām, bet tiem zāģiem, kurus izmanto dažādu detaļu izzāģēšanai, zāģa sloksni iestiprina rokturos. Pirms zāģēšanas loka zāģus, ar spriegotāju savērpjot auklu, saspriego, bet pēc darba — atbrīvo.

Zāģa lokus izgatavo no vieglas un sīkstas koksnes. Koksne jāizmeklē   bez   zariem,   ar  taisnām šķiedrām un vienmērīgām gadskārtām. Loka galus taisa no bērza, šķērskoku no egles, spriegotāju un rokturus no kļavas.

Lai saturētu zāģa sloksni, gald­niecībā pielieto vienročus ar mu­guras pastiprinātāju. Šo zāģu labākajiem paraugiem tajos brīžos, kad pastiprinātājs traucē zāģi iezāģēt dziļāk, pastiprinātāju var noņemt.

Zāģēšanas prieku nereti aptumšo neasais zāģis, tāpēc tas laiku pa laikam ir jāsakopj un jāuzasina. Vispirms zāģi izloka, ar galodiņu nolīdzina sānu malas, tad ar speciālu turētāju vīli virza pa zobu galiem. Visbeidzot — zāģi asina ar atbilstošas formas un lieluma vīli. Jāatceras, ka katrā vīlēšanas reizē zāģa zobi ir nedaudz jāiedziļina sloksnē, t. i. — zobi ir ne tikai jātrin, bet arī jāaudzina. 

Žurnāls "Draugs" 1986.

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi.

Mērinstrumenti

Mērinstrumenti

 Senāk par mēru kalpoja pats cilvēks, tā pēdas, soļi, sprīži, delnas platums un tamlīdzīgi. Šie «mērinstrumenti» bija ļoti izdevīgi; tos nekad un nekur nevarēja aizmirst, pazaudēt, tomēr to pielietošana apsīka, jo lielu un mazu, jaunu un vecu cilvēku mēri nebija vienādi.

Ļoti nepieciešama vajadzība ir attāluma noteikšana. Savu­kārt pats populārākais amatnieka instruments ir savāžamais mērs, saukts arī par metrmēru, collmēru un tamlīdzīgi. Kaut arī collas un colštokus vairs praktiski nelietojam, tomēr arī nesavāžamie mēri — garas un taisnas līstes joprojām ir nepie­ciešamas, turklāt tās lieto ne tikai attāluma mērīšanai, bet arī taisnu līniju atzīmēšanai, diagonāļu noteikšanai un citur. Pa­rasti šos lineālus izgatavo no cieta koka un, ja vēlams palie­lināt to izturību un precizitāti, tos salīmē no vairākām sloksnēm. Nav pareizi, ja šos instrumentus izmanto ar balsta nozīmi taisnu griezumu veikšanai. Naža balstiem piemērotākas ir metāla un plastmasas vadotnes.

Taisnes iespējams iegūt ar dažādu lineālu palīdzību, tomēr dažkārt var noderēt vecā namdaru un krāsotāju gudrība: ar ogli vai krāsu notrieptu auklu nostiepj un, vidū paceļot un atlaižot, iegūst pietiekoši precīzu un taisnu līniju.

Pēdējā laikā īpašu popularitāti iegūst rulete. Zēniem un vīriešiem īpaši noderīgas mājās ir vienu vai divus metrus garas ruletes ar mazliet ieliektu sloksnīti, kura atpakaļ fut­rālī ievirzās pati. Sloksnītes ieliekums garenvirzienā satur izvilktu mērlentu taisnu un ļauj to ērti pielietot pat grūti aizsniedzamu objektu mērīšanai. Grīdas, logi, durvis, iebūvētās mēbeles un citas konstruk­cijas vienmēr jāuzstāda precīzi vertikāli vai horizontāli. Šajā darbā palīdz svērteņi un līmeņrāži. Vienkāršāku svēr­teni var izgatavot katrs, iekarot tievā, izturīgā auklā atsvaru, bet ļoti precīzi līmeni var noteikt ar elastīgu plastmasas vai gumijas šļūtenīti, kuras galos iestiprina stikla vai caurspīdī­gas plastmasas caurulītes. (Šļūtenē ielietais ūdens nostā­sies līmenī.) Te jāpiebilst, ka, nosakot vairāku punktu līmeni, tomēr būs nepieciešama zināma atjautība.

Perpendikulāras līnijas iegūst ar dažādiem leņķa mēriem. Dažuviet šos rīkus sauc arī par stūreņiem, viņķelēm un citādi. Amatniekiem praksē parasti ir vismaz trīs dažāda lieluma taisnā (90°) leņķa mēri. Lielākajiem biezākajā malā veido nelielu ielīmētu detaļu atbalstam, bet plānākajā izurbj caurumu instrumenta glabāšanai uzkarot. Līdzīgi taisnlenķim ir arī 30° un 60° stūreņi un izmaināmi leņķa mēri.

Kā amatniecības, tā mājamatniecības darbos bieži nepiecie­šams izstrādāt detaļas ar paralēlām malām, piemēram — dē­ļus, līstes, tapas, iekalumus u.c. Paralēlo līniju uzvilkšanai ļoti ērts instruments ir svītrvilcis, kura dažādība ir ievē­rojama. Vienkāršāko var izgatavot, ja koka klucītī izzāģē robu un svītru vietās iedzen nagliņas, taču šāds svītrotājs nav īpaši ērts. Ērtāki ir samērā sarežģīti instrumenti, kas sastāv no vismaz sešām detaļām un divām nagliņām. Šie rīki ļauj ar ķīļa palīdzību pārstādīt nagliņas vajadzīgajos attālumos.

Dažādu aploču, loku un elipšu atzīmēšanai vispiemērotākie ir cirkuļi ar fiksējamu loku. Lielus apļus var vilkt ar cirkuļiem, kādus lieto skolās, taču nereti krīta vietā iestiprina zīmuļus. Savukārt precīzāku aploču iegūšanai arī zīmuļa līnija var izrādīties neprecīza, tāpēc cirkuļa galā ievieto metāla adatu, ar kuru līniju ieskrāpē kokā. Šādi ievilkta līnija ir ļoti noturīga, jo, noraušot zāģa skaidas no materiāla, nenoberžas.

Dažādas līklīniju detaļas parasti vispirms uzkonstruē un uzzīmē uz papīra, tad kopē uz materiāla. Ja šādi zīmējumi jāatkārto, tad izdevīgi izveidot no saplākšņa vai cieta kartona šablonu. Ar šabloniem var iegūt precīzi simetriskas līnijas arī spoguļa vai dubultspoguļa attēlā.

Darbmācības stundās zēni var sagādāt patīkamus pārstei­gumus, māmiņām un klases meitenēm izgatavojot dažādus le­kālus piegrieztņu  konstruēšanai.

Visi mērīšanas un aizzīmēšanas instrumenti, vienalga, vai tie domāti attāluma, līmeņa, virziena, leņķa vai līklīnijas no­teikšanai, prasa saudzīgu apiešanos, kārtīgu kopšanu un gla­bāšanu. Jums var būt vislabākie zāģi, ēveles un kalti, taču, ja mērījumi un atzīmējumi būs neprecīzi, darbs paliks tikai laba vēlēšanās un viss. Tieši instrumenti ir tie, kas sliktam saim­niekam mīl atriebties vissmagāk.

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi

Kalti

Kalti

Kalti tāpat kā cirvji ir ļoti seni rīki un tiek piemēroti dažādiem darbiem. Ar kaltiem kaļ ne tikai koku, bet arī kaulu, metālu un citus materiālus. Šodien kaļ arī plast­masas.

Tie ir nepieciešami dažādu do­bumu, ligzdu, rievu, gropju, tapu izveidošanai. Tos pielieto arī nolī­dzināšanai, griešanai, drāšanai, vei­došanai, virpošanai un tamlīdzīgi.

Parasti kaltiem ir divas galvenās sastāvdaļas — metāla sloksne un spals. Metāla sloksne vienā galā tiek asināta, bet otrā veidota kā smaile, uz kuras nostiprina spalu. Starp šīm daļām ir paplatinājums — rēdze. Rēdze neļauj smailei kaļot virzīties spalā.

Lielumi — dažādi. Namdariem būvdetaļu veidošanai nepieciešami pamatīgāki kaļamie rīki nekā mū­zikas instrumentu meistariem. Savu­kārt kaltu asmeņu formu nosaka veicamais uzdevums, piemēram, pusloka rievu ir grūti iekalt ar taisnu kaltu, tāpēc lieto pusapaļas silītes veida un citādākus. Veicot dažādus darbus, amata meistari ir atraduši piemērotākās formas un izmērus saviem darbarīkiem. Interesanti ir apzināties, ka kādreiz kala ar ak­meni, bet tagad kaļ akmeni.

Ikdienā vajadzīgākie un izplatī­tākie ir namdaru, galdnieku, kok­tēlnieku un virpotāju kalti.

Namdaru kalti ir masīvi, vēl pa­visam nesen tos saviem kolēģiem izkala metāla kalēji. Tagad namdaru kaltus ražo rūpnieciski no 6 un 8 mm bieza metāla platumā 16— 25 mm. Spalus namdaru kaltiem pievieno divējādi — ievietojot spala galu kalta sloksnes ligzdā vai arī sloksnes smaili iedzenot spalā. Namdaru kaltus pielieto galveno­kārt dziļu dobumu izkalšanai, tāpēc tos sauc arī par dziļkaltiem. Dziļkaltus asina mazliet strupākus kā tīrkaltus, turklāt gan no vienas, gan abām pusēm. Nereti pirms dziļu dobumu izkalšanas, lai atvieglotu strādāšanu, izurbj vienu vai vairā­kus caurumus. Namdaru kaltu ga­rums ir apmēram 350 mm.

Galdniekiem ir lielāka kaltu daudzveidība. Tos veido no 2 — 4 mm biezām metāla sloksnēm (pla­tums 3—50 mm). Asmens asināša­nas leņķi iesaka no 18 līdz 25°. Galdnieka kaltus iedala vienkāršos (parastos) un gludināmos (tīrāmos).

Vienkāršie kalti tiek veidoti no taisnām metāla sloksnēm; tie domāti seklāku dobumu izkalšanai. Savu­kārt gludināmos kaltus gatavo iz­dobto caurumu tīrīšanai un virsmu gludināšanai. Tiem ir slīpi veidotas maliņas un tos darbina ar rokas spiedienu vai viegliem grūdieniem, nelietojot nekādus sitamos rīkus. Spaliem nav vajadzīgi gredzeni.

Garumu izmēri ir mazāki nekā namdaru kaltiem. Parasti 240— 320 mm. Galdnieki lieto arī dažādus speciālus kaltus, piemēram, viru iestiprināšanai.

Vislielākā kaltu daudzveidība ir koktēlniekiem un virpotājiem. Tas ir saprotams, — sarežģītus darbus ne­var paveikt ar primitīviem un vien­veidīgiem instrumentiem. Tēlnie­cībā un virpošanā nereti pat vienai darba operācijai ir nepieciešami vairāki atšķirīgi kalti.

Koktēlnieku darbos lieto dažādu platumu taisnus, pusloces, trīsstūra un citu profilu kaltus. Lai piekļūtu grūti aizsniedzamām virsmām, kok­tēlnieku kaltus izveido ar lielākām vai mazākām izlocēm.

Virpošanas kaltu dažādību no­saka virpošanas darbu secība — skrubēšana, gludināšana, tīrīšana, nogriešana, dažādu «ārēju» vai «iekšēju» profilu izveid ošana. Šie kalti parasti tiek veidoti pietiekoši gari, lai tos varētu ērti atbalstīt un saturēt.

 Visu kaltu neiztrūkstoša sastāv­daļa ir spals. Tam vienmēr jābūt izturīgam un parocīgam. Spalus izgatavo no cietiem un sīkstiem kokiem — ozola, dižskābarža, skā­barža, kļavas, baltās akācijas, bērza, ābeles u. c. Mūsdienās — arī no plastmasas. Lai spali no sistemātiskiem triecieniem nepārplīstu, to galus nostiprina ar gredzeniem. Kaltu spalu garumu veido pusotras delnas platumā, t.i. 120—150mm. Savukārt resnums jāveido atbilstoši pirkstu garumam. Gatavos spalus noslīpē un pārklāj ar pernicu vai nolako.

Kalšana nav grūts, taču pietiekoši bīstams darbs, kas vienmēr jāveic ar zināmu piesardzību. Jāatceras, ka kalts ir viegls un ass instruments, kuru darbina ar ievērojamu spēku vai triecienu. Tāpēc, lai izvairītos no nelaimes, vispirms detaļas ir jā­novieto uz stabila pamata un cieši jāiestiprina, kā arī jācenšas vienmēr virzīt kaltu tā, lai, nejauši sprūkot, tas virzītos prom no neuzmanīgā kalēja.

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi

Knaibles

Knaibles

 Strīds par knaibļu izcelsmes senumu ir ļoti intere­sants un nebūt nav pabeigts. Vieni domā, ka šie instrumenti ir sarežģītāki par cirvjiem un zāģiem, tāpēc attīstījušies vēlāk. Citi uzskata, ka dabā ir pietiekoši daudz piemēru, kur «nošpikot» knaibļu darbības principus, un tāpēc maz ticams, ka cilvēki to jau senatnē neievēroja. Vēl citi prātīgi spriež, ka tieši šis fakts ir kavējis knaibļu attīstību, un tās parādījās tikai tad, kad cilvēki ar neapbruņotām rokām vairs nevarēja paveikt iecerēto. Taču kā viņi varēja satvert ogles uguns pārnešanai, pārvietot sakarsētos akmeņus ūdens vārīšanai?

Ar knaiblēm materiālus tieši nepārveido, kā to dara ar kaltiem, cirvjiem, ēvelēm vai citiem instrumentiem. Tās pielieto galvenokārt dažādiem palīgdarbiem — satver­šanai, pārlikšanai, saspiešanai, pavilkšanai, locīšanai, nokniebšanai.

Mūsdienās joprojām vēl nav viennozīmīgi precizējies nosaukums, saka arī: stangas, lūkšas, kniebles, kniebes u. c. Šie nosaukumi norāda ne tikai uz darba rīkiem, bet arī līdzīgām darbībām, kuras veic cilvēks ar savām rokām, plaukstām, pirkstiem, žokļiem un zobiem.

Knaibļu uzbūve parasti nav sarežģīta — tās izveido divas sakrustotas  detaļas,   kuras   savstarpēji   kustīgi savieno ar asi. Vienus galus, sauksim tos par kātiem, pie­lāgo rokā turēšanai, bet žokļus veido atbilstoši iecerēto darbu veikšanai. Asi novieto žokļu tuvumā, ievērojot klasisko fizikas un mehānikas atziņu, ka žokļu satveres spēks būs vienāds ar kātiem pieliktā spēka un pleca reizinājumu. Vai tas nozīmē, ka sīks puišelis varētu ar garkātainām knaiblēm no akmeņiem sulu izspiest? Ne gluži. Pārāk gari kāti būtu smagi un neērti, locītos, nevajadzīgi attālinātu darbu no darītāja. Tie apgrūtinātu veikt precīzu darbu un strādājot kļūtu neiespējami satvert abus kātus vienā rokā. Lai panāktu lielāku žokļu sakļaušanās spēku, pielieto sarežģītākus knaibļu centra mehānismus ar vairākām asīm un svirām.

Nereti praksē, piemēram, dažāda resnuma stieņu vai cauruļu satveršanai nepieciešami maināmi žokļu atvē­rumi, to panāk, pārvietojot kātus pret rotācijas kustības asi.

Pētot knaibļu žokļu un zobiņu formas, var ātri atšifrēt, kādam nolūkam šie instrumenti izveidoti. Pie­mēram, plakanu priekšmetu satveršanai pielieto žokļus ar paplašinātiem galiem, bet cilindriskus priekšmetus ērtāk satvert un noturēt, ja žokļi veidoti ar šķērsām vai gareniskām ielocēm. Savukārt vilkšanas darbiem veido satvervirsmas ar dažāda lieluma un virziena zobiņiem, bet veidošanas darbus veic ar taisnleņķa, trīsstūra, cilindriskas, koniskas vai citādas formas žok­ļiem.

Viens no populārākiem knaibļu pielietošanas darbiem ir dažādu stiepļu, vadiņu, kabeļu apstrāde elektrisko, sakaru ierīču uzstādīšanā, remontā u. tml. Kniebšanai tiek izveidoti speciāli zobi, kurus, lai būtu ērtāk strādāt, žokļiem pievieno paralēli vai šķērsi. Nereti stieples nevis nokniebj, bet nocērp, izmantojot cieši garām-slīdošos žokļos izveidotus caurumus vai robus.

Daudzas knaibles tiek papildinātas ar dažādām palīgierīcēm. Piemēram, elektriķi lieto darbarīkus, kuri vispirms atcērt un nomauc vadiem izolāciju un tikai tad vadu nokniebj vajadzīgā garumā. Zāģu zobu locī­šanai lieto instrumentus ar iestādāmu sakniebienu, kas garantē vienādu zobu izlocījumu utt.

Rokturi tiek veidoti, ievērojot ne tikai plaukstas atvērumu, saspiešanas spēku, bet arī daudzus citus nosacījumus. Piemēram, kalēja lūkšu rokturu ievērojamie garumi kalpo kaļamā materiāla elastīgākai satveršanai un vibrāciju samazināšanai, rokas attālināšanai no karstuma, dzirkstelēm, kalšanas vietas. Elektrotehniķu knaibles nereti izveido ar izolētiem rokturiem, bet kosmētisko knaibļu rokturus veido ne tikai skaistus, bet arī ērti tīrāmus.

Daudzos gadījumos starp rokturiem novieto atsperes, kas vienmēr tur atvērtus knaibļu žokļus kā izbadējušos putneļu knābjus, vai arī otrādi — tos cieši sakļauj kā ne­runīgas mutes.

Interesantas knaibles lieto arī ādas un papīra ap­strādē, tapsēšanas darbos, atsevišķu mehānismu iestādī­šanā un regulēšanā, tāpat arī lopkopībā, lauksaimnie­cībā, laboratorijās u.c. īpašas knaibles lieto cīņā pret blēžiem, pārbaudot biļetes, plombējot vagonus, no­liktavas u.tml.

V.KAZĀKA teksts un zīmējumi

Ēveles

Ēveles

Dzīvojamo telpu durvis, logi, grīdas u.c. būvdetaļas, kā arī mēbeles un daudzas mājas lietas tiek veidotas ar dažādu ēveļu palīdzību.

Ēvelēšana ir smaga un nogurdinoša, taču tā attīsta spēku, izturību, labu kustību koordināciju un acumēru. Lai apgūtu ēvelēšanas prasmi, ir ne tikai daudz jāvēro un jāmācās, bet arī jācenšas šo darbu nemitīgi darīt, — tieši ēvelējot pamazām kļūst saprotama ēveļu daudzveidība.

Saprotams, ka mūsu senie meistari uzreiz nesāka ēvelēt ar smalkām un precīzām ēvelēm. Vēl mūsu vectēvu laikos varēja sastapt divus namdarus, kuri viens pret otru jāteniski sēdēja uz baļķa vai brusas un, katrs aiz sava gala satvēruši divjūgēveli, stumjot un velkot, ēvelēja.

Strādājot galdnieka darbus, ne reti kokmateriāliem ir jānoēvelē lielāki virsmas negludumi. Šādos gadīju­mos lietojam skrubi. Skurbe ir pašaura ēvele, kuras ēveļnaža griezējasmens ir izveidots loka veidā. Skrubēšanu veic dažādos virzienos, izvairoties no dziļiem šķiedru izrāvumiem. Darbs ir ražīgs, taču noskrubētā virsma ir raupja, ar lokveida iedobēm. Virsmu nolīdzina ar vienzobeni jeb gludēveli, Gludēvelei zobs ir bez skaidu lauzēja, tāpēc tā gan nogludina noskrubēto virsmu, taču ēvelējumā atstāj šķiedru izrāvumus.

Īpaši noderīga, apstrādājot māzerainus un zarainus kokmateriālus, ir divzobene jeb tīrēvele. Šīs ēveles veļnazim ir piestiprināts skaidlauzējs. Ēvelējums veidojas tīrs un gluds. Skaidlauzējs ir ļoti viltīgs — tas neļauj šķiedrai atdalīties no kok­les ar plaisām un nemitīgi atlauž noēvelēto skaidas daļu.

Evelējuma kvalitāti uzlabo ne tikai skaidlauzis, bet arī naža iestiprinājuma leņķis ēveles korpusā, var teikt arī—spalā. Jo stāvāks iestiprinājums, jo kasošāka ir ēveļnaža darbība un gludāks veidojas ēvelējums.

Visstāvāk ēveļnaži tiek iestiprināti zobēvelē. To izmanto nevis virsmas noēvelēšanai, bet gluži otrādi — līmējamu virsmu saskrāpēšanai.

Mazāk populārs, taču parocīgs ir zobēveles pielietojums māzerainas koksnes ēvelēšanai, kur katrs mazais zobiņš noēvelē nelielu kok­materiāla daļu, neveidojot dziļus ieplīsumus vai izrāvumus. Zob­ēveles spalu izmanto arī cīkliņa ie­stiprināšanai. Tā ir metāla plāk­snīte ar atvalcētām maliņām, kuru lieto kokmateriāla cīklošanai, t.i., nolīdzināšanai un nogludināšanai.

Gluda virsma ne vienmēr ir taisna, tāpēc vietās, kur nepieciešamas taisnas kokmateriālu virsmas vai maliņas, pielieto garēveles, tās sauc arī par laidenēm jeb dižēvelēm. Savukārt, lai iegūtu speciāli izteiktas vai ieliektas virsmas, pie­lieto veidēveles jeb kuģēveles. Šīs ēveles var būt izgatavotas dažādā lielumā ar dažādu rādiusu loku pē­dām. Nelielus lokus veido ar drāzenēm, kurās var iestiprināt arī cīkliņus un profilētus ēveļnažus, taču šādām nomaiņām nepieciešamas da­žādas palīgdetaļas.

īpaši interesanti izgatavotas ir ēveles, kuras izmanto dažādu pro­filu iegūšanai, šo ēveļu nosaukumus nosaka darbs, kam tās domātas. Piemēram, gropēvele, rievēvele, dzegēvele,   vaigēvele,   dziļēvele.

Atsevišķos gadījumos ēveles no­sauc tieši to detaļu vārdos, kuru iz­gatavošanai tās paredzētas, piemē­ram, logēvele, durvjēvele.

Zīmējot un izgatavojot dažādu sa­režģītāku profilu ēveļnažus, jāatce­ras, ka naži ēvelēs atrodas slīpi un tādēļ to profils ir jāveido «iz-stieptāks» nekā izgatavojamās de­taļas profils. Lai asināšanas laikā ēveļnaži nezaudētu sākotnējo pro­filu, tiek izveidoti speciāli salīdzi­nāšanas šabloni.

Mūsdienu dzīvoklī, saprotams, visu amatnieka ēveļu dažādību neizvietot, taču veco meistaru gudrī­bas var noderēt tiem pašdarbnie­kiem un amatieriem, kuri instru­mentus gatavo paši. Šobrīd jācen­šas izgatavot tādu ēveli, kura kalpotu, mainot ēveļnažus un pēdas, gan gludai, gan dažādu loku un profila ēvelēšanai.

V. KAZAKA teksts un zīmējumi

Cirvji

Cirvji

Cirvji ir darījuši visdažādākos darbus, — karojuši, strādājuši mežā un būvdarbos, kal­pojuši gaļas izcirtējiem, ugunsdzēsējiem, sa­pieriem, tūristiem utt. Ar cirvjiem cilvēki ir lepojušies, tie bijuši varenības un varonības simboli, joprojām kalpo arī kā suvenīri, un tos veido kā rotaslietas.

Cirvju dažādību vienmēr ir noteikuši atšķi­rīgie cirvju darbi. Nav taču vienalga, vai grib nocirst tievus zariņus, vai pārplēst resnu ozola bluķi.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka gan cirtēju, gan cirvju taisītāju gudrība ir bijusi ievērības cienīga, un, ja mums izdodas saprast atšķirī­bas cirvja izmēros, svarā, asmens un asināša­nas leņķos, kāta līkumos u. c. tad pat svešam un nepazīstamam cirvjveidīgam darba rīkam mēs kā detektīvi varam noteikt tā izcelšanās vietu, lietotāja augumu, vecumu, dzimumu un pat matu krāsu vai profesiju.

Koksnes plēšanai un resnu bluķu skaldīša­nai cirvjus taisa ar pašauru zobu. Lai cirvis labāk iecirstos kokā. asmens šķautni veido ar loku. Lai tas neiestrēgtu koksnē, zoba sānus izkaļ nedaudz izliektus. Bet ja tas nav izdarīts, tad asinot zoba malās asmeni notrin plānāku. Lai cirtiens iznāktu pamatīgāks, šos cirvjus taisa smagus un nostiprina taisnā, garā kātā, parasti arī taisnā leņķī.

Savukārt, sīkāku pagalīšu saskaldīšanai un skalu noplēšanai noderīgi ir nelieli cirvīši ar plānāku zobu. Jāatceras, ka. šos darbus darot, pagali pieliek pie cirvja un tad belž, nevis mēģina trāpīt pagalei vai  pirkstam. Zarus cērtot, cirvis ir bieži jācilā un precīzi jātrāpa, tādēļ šos cirvjus taisa vieglākus, platākus, plānākus un nostiprina uz īsāka un izliekta kāta knūpus, tas ir — šaurā leņķī. Cie­tai koksnei piemērotāks ir strupāks, bet mīk­stai — slaidāks asinājums. Zaru cērtamiem cirvjiem veido kātu aizsargus, vai arī kātu pie galvas rūpīgi notin ar stiepli vai brezenta lentu.

Meža darbos koku gāšanā un nelielu koku vai krūmu nociršanai lieto tā saucamos aiz­ciršanas cirvjus, kas no zaru cērtamajiem atšķiras ar šaurāku asmeni un garāku kātu. Šo cirvi, lai ērtāk būtu strādāt, nostiprina uz kāta atkarus.

Namdaru cirvjiem jākalpo visdažādākajiem darbiem — tēšanai, plēšanai, ciršanai u.tml., tāpēc tiem speciālu pazīmju ir mazāk, tie nav ne īsti plāni, ne biezi, toties platāki. Lai tē­sums vai cits darbs būtu precīzāks, asmeņus veido ar nelielu loku vai pilnīgi taisnus. Ērtākai satveršanai un darba pārredzamībai kātu neveido taisnu. Cirvī ir iecirtums naglu izvilkšanai.

Līdzīgs namdaru cirvim, tikai mazāks un ar īsāku kātu ir galdnieku cirvis. Parasti īsti amata meistari cirvjus palūdz izkalt kalējam un šo cirvju nianses ir dažādas, jo katrs meistars grib lepoties ar savu gudrību.

Laba cirvja kāts tiek viltīgi gatavots, to taisa no sīkstas un elastīgas kļavas, vīksnas, gobas, oša aplieves daļas vai bērza koksnes. Sagatavi cenšas izzāģēt no ne pārāk vecu koku stumbru resgaļiem. Izcirstās kātu mate­riālu planciņas apmēram gadu žāvē ēnā un darbnīcā.

Kāta iestiprināšanas daļu — seksti veido divreizējas iestiprināšanas garumā. Vidus daļa, lai tā būtu elastīga, ir olveidīga ar šauro daļu uz apakšpusi. Rokā turamā daļa, lai cirvi varētu ērtāk vadīt, ir visplakanākā, bet galu, lai cirvis neizslīdētu, veido paresninātu. Iz­ņemot skaldīšanas cirvi, pārējiem rokā turamā daļa tiek veidota atbilstoši tvērienam — ne­daudz noliekta.

Kāta galā iezāģē ligzdu ķīlim — 3/4 pieta garumā. Diagonāls iezāģējums nodrošina ķīlēšanu un saspriegojumu visos virzienos. Ķīli veido izzāģētu, nevis iztēstu no cietas koksnes.

Vecie meistari mācīja jauniņos, — lai ķīlis neizslīdētu, reizē ar to ielīmēt arī dažus savus matus. Pret meistaru padomiem vienmēr jāizturas ar cieņu un uzmanību!

Cirvja kātu pabeidz gatavot tad, kad cirvis jau ir uzstiprināts uz kāta: kāta galu apzāģē, noslīpē un ieziež ar pernicu.

Cirvi asina ar smirģeli, tecilu un galodiņu.

Nekad neglabā pieslietu un transportē speciālā makstī.

Modernos dzīvokļos nepieciešams jauna tipa universāls cirvis dažādām saimniecības, tūrisma 

Āmuri

Āmuri

Āmuru galvenais darbs ir sišana. Nepieciešamā trieciena došana pa naglu, tapu, materiālu, kalta spalu u. tml. Taču bez sava pamatdarba tiem tiek uzticēti dažādi papildu pienākumi — veidot, drupināt, sa­skaldīt materiālus, izņemt naglas, pārnest siltumu. Tiešajam darbam izveido virsmu sišanai, bet otru āmura galu taisa īpašo uzdevumu veikšanai.

Speciāli āmuri tiek veidoti gald­niekiem, koktēlniekiem, atslēdznie­kiem, smalkmehāniķiem, kalējiem, stikliniekiem, kurpniekiem, veikal­niekiem, tapsētājiem, muceniekiem, skārdniekiem, lodētājiem, mūrnie­kiem u. c. speciālistiem, šie darba­rīki cits no cita atšķiras ar lielumu, svaru, galvas un kāta formu, ma­teriālu u.tml.

Āmura lielumu un svaru nav grū­ti saprast, — bērni parasti lieto mazākus belžamos nekā pieaugušie. Arī precīziem un smalkiem darbiem nepieciešami nelieli āmurīši, bet savukārt aploka sētas mietu zemē neiedzīt, ja   nebūtu   lielā   āmura.

Grūtāk ir saprast to formu dažā­dības. Tiem, kas nav redzējuši āmurus darbībā, daudzi veci darba­rīki atgādina jocīgas skulptūras. Ja nekad nav vērota mucu izga­tavošana, tad mucenieka āmurs var atgādināt sabojātu parastu āmuru, bet varkaļa vai atslēdznieka metāla veidojamie sitamie ar savu nesi­metrisko izskatu šķiet nepabeigti un nederīgi rīki.

Vienkāršāk ir atšifrēt iešķēlumu āmura plānākajā izliektajā da­ļā, šī kazas vai cita pārnadža kāju atgādinošā ierīce, protams, kalpo naglu izraušanai. Tāpat nav grūti iedomāties, ka smaile kalpo drupināšanai vai asmens — ciršanai, taču atkarībā no iecirtiena nepiecie­šamības cērtošā skaldne var būt veidota paralēli vai perpendikulāri kātam.

Interesants āmurs ir jumiķiem, — tam bez naglu iedzenamās un iz­raujamās daļas vēl ir izveidots pīķis, kas būtībā aizvieto cilvēka trešo roku, jo, kāpelējot pa jumtiem, meistars ar vienu roku satur latu vai pats pieturas, ar otru tver naglu, bet, lai āmurs pa to laiku neno­kristu, to iecērt brusā vai latā.

Materiālu izvēlas atbilstoši vei­camajam darbam. Metāla veidoša­nai, ķieģeļu skaldīšanai, īpaši ak­mens drupināšanai izmanto izturīgu metālu āmurus, taču sabojātu auto­mašīnu virsbūvju vai citu skārdu uzmanīgai apstrādei lieto āmurus ar gumijas uzgaļiem.

Galdnieki un koktēlnieki kalšanai izmanto koka āmurus. To izgatavo­šanai nepieciešams ne tikai kvali­tatīvs un sīksts kokmateriāls, bet arī gudrība, ka saskarvirsma ar kaltu jāveido nedaudz sfēriski izliekta. Tāda virsma neprasa īpaši precīzus uzsitienus, kā arī veido elastīgus triecienus. Lai maliņas neaplūztu un neizdruptu, koka āmura šķautnes veido nedaudz noapaļotas. Vāles var izvirpot vai izdrāzt no koka. Tās vienkāršāk izgatavojamas, taču nolietojas ātrāk. Trieciens ar koka vāli vienmēr ir elastīgāks par trie­cieniem ar koka āmuru — āmurs sit ar šķiedru galiem, bet vāle ar sā­niem.

Ķīli koka āmura kātā ieķīlē per­pendikulāri šķiedru virzienam. Bet, liekot kātu metāla sitamiem, jāie­vēro tādi paši noteikumi kā cirvja kāta ieķīlēšanā.

Izņemot kalēju cirtņus, āmurus no­stiprina uz elastīga kāta kustīgi. Kustība un kāta elastība dzēš trie­cienus, kuri rokas neglauda.

Naglu dzenamajiem āmuriem, īpaši, ja tos lieto neērtos apstāk­ļos, ieteicams kātus iestiprināt kopā ar aizsargskārdiem. Tie pasargā kātu no nodrupšanas un nolūšanas.

Zviedru firma «Sandvik» veido āmuru kātus, izurbjot tajos daudzus mazus caurumiņus. Urbumi padara kātu elastīgāku, ļauj rokai «elpot», palielina berzi un attālina no rokas āmura smaguma centru.

Ir arī savas leģendas. Amatniekiem ir asas mēles, un tie mīl «iemūžināt» savu līdzcilvēku īpašības, tāpēc daudzās darbnīcās varenāko belžamo nosauc par dižo Picu, garo Jāni, lielo Juri . . . Nereti pieminētais meistars nemaz nav dar­bā, darbnīcās vai pat zemes virsū, taču viņa vārds kolektīvā dzīvo. Šādu amata rīku personifikāciju visi uzņem labvēlīgi un saprotoši, taču to nevar teikt, ja dara otrādi, — cilvēku nosauc par . . . āmurgalvu. Kāpēc tā?

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi

Vīles

                                        Vīles 

 Vīles ir populāri darbarīki. Ar tām apstrādā vis­dažādākos materiālus — cietos un mīkstos metālus, sakausējumus, koku, plastmasu, dzintaru u. c.Vīles nogriež, noberž, noēvelē vai noskrāpē ma­teriāla kārtiņu un piedod apstrādājamiem materiāliem citus izmērus un jaunu kvalitāti. Visus šos labos darbus padara nelieli zobiņi, kurus iegūst uzcērtot, frēzējot, slīpējot, caurvelkot vai citādi apstrādājot. Tā kā zobiņa ieciršana bija pirmais izplatītākais paņēmiens, tad vēl tagad nereti lieto jēdzienu — vīļu uzcirtums.Parasti zobiņu rindas neveido perpendikulāri vai paralēli vīles malām, bet gan iestrādā noteiktā slīpumā, tādējādi nodrošinot ne tikai vieglāku vīlēšanu, bet arī panāk labāku skaidiņu izkļūšanu no vīles apakšas.Zobiņi var būt iestrādāti gan vienā kārtā, gan dubulti — krustām viens otram. Vienkāršais cirtums at­griež no materiāla skaidiņu visā zoba garumā, bet krustiskais to sadrupina īsos gabaliņos. Uzskata, ka vienkāršais cirtums ir piemērotāks mīkstu materiālu apstrādei un zāģu asināšanai, bet krustiskais labāk kalpo cietu metālu — čuguna, tērauda u. c. vīlēšanai.Vīlēšanas ražību nosaka vīles lielums, bet zobiņu lielums — virsmas apstrādes gludumu. Vīles var būt no dažu centimetru līdz pusmetra garumā. Savukārt pēc zobiņu iecirtumu rindu skaita vienā centimetrā nosaka vīles smalkumu. Par rupjām uzskata vīles, kurām ir no 4 līdz 12 cirtumiem; smalkām vīlēm iecirtumu skaits ir no 13 līdz 24, bet samtvīlēm iecirtumu skaits var būt pat 80.Apstrādājamo detaļu dažādās formas nosaka nepie­ciešamību veidot atšķirīgu šķērsgriezumu profilu vīles. Ļoti populāri ir četrstūra, kvadrāta, romba, trīsstūra, apļa, pusapļa un citi profili. Vīles visā to garumā veido gan taisnām, gan nedaudz izliektām virsmām. Vīļu garenvirzienā izveidotie darba virsmu izliekumi kalpo labākai piekļūšanai apstrādājamām vietām.Zāģu vīlēšanai vispiemērotākās ir 15—20 centi­metru garas, vienkārša iecirtuma vīles ar 18—24 zobiņu rindām vienā centimetrā. Šādas vīles nenodrupina zobu asmens šķautnes un galotnes. Ar pareizi koptu vīli var uzasināt 5—6 zāģus. Vīle nav cirvis vai zāģis, kuru mājās var papildināt vai izlabot, tāpēc veikalā jābūt sevišķi vērīgam. Jāizvēlas ir ne tikai atbilstoša lieluma, šķērsgriezuma un garengriezuma forma, zobiņu skaits un iecirtuma veids, bet arī jāraugās, lai neiepirktos un neaiznestu mājās brāķi. Vīlēm jābūt labi norūdītām, bez iekšējām un ārējām plaisām, taisnām, ar asiem, vienādiem zobiņiem, bez bedrēm un rūsas plankumiem. Plaisas var noteikt ar piesitienu pie me­tāla — tīra skaņa liecina, ka defektu nav.Lai jauna vīle ilgāk kalpotu, praktiķi ieteic to sākumā ierīvēt ar koka ogli vai krītu. Tāpat neiesaka uzreiz vīlēt ļoti cietus materiālus.Darba laikā vīles nedrīkst likt citu uz citas; pēc darba tās rūpīgi jāiztīra ar metāla suku un jāsarindo atvilktnē vai plauktā.Par vīles spalu gabarītiem parasti domstarpību nav, lielākām vīlēm nepieciešami lielāki rokturi, taču par spalu formu gan teorētiķu, gan praktiķu uzskati dalās. Piemēram: vieni domā, ka ideālu roktura formu varētu iegūt, saņemot plaukstā māla piku, tomēr citi iebilst, ka tāds rokturis esot pilnīgi aplams. Vēl citi runā par to, ka darba gaitā roka maina gan pielikto spēku, gan stāvokli, tāpēc rokturim ir jāparedz iespēja «saķerties» ar plaukstu un neizslīdēt tajos brīžos, kad brīvgājienā pirksti atpūšas. Roktura formu nosaka arī materiāls, no kura tas izgatavots. Piemēram, zīmējumā attēlotajai taisnstūra un kvadrātiskajai vīlei ir plastmasas spali, bet rombveidīgajai — ar kabatas nazi nodrāzts koka puļķis. Savukārt trijstūra vīlei ir ļoti rūpīgi izvirpots rokturis, kuru meistars sava prieka pēc dekorējis ar ievirpotām līnijām, bet pusapaļai un apaļai vīlei ir nepie­ciešams spals, kuru var vīlējot ērti pagriezt ap asi. Kātu parasti izvirpo no bērza vai kļavas, rūpīgi no­slīpē un nolako. Atsevišķos gadījumos tos var arī nokrāsot ar spožām krāsām. Pats par sevi saprotams, ka darbarīka izskats raksturo instrumenta saimnieku un liecina par tā gaumi un kārtību.V.Kazāka teksts un zīmējumi.

Pirmie zāģi un zāģu asmeņi bērnu darbiem.

Pirmie zāģi un zāģu asmeņi bērnu darbiem.

Zāģi kalpo koka sadalīšanai.Zāģi parasti sastāv no vairākām daļām. Roktura/spalas,  loka un asmens. Taču galvenā detaļa visiem zāģiem noteikti ir asmens. Zāģa asmeni veido  metāla plātne, kuras malā tiek izveidoti asi robi, kurus sauc par zāģa zobiem. 

Lai iemācītos zāģēt, vislabāk ir sākt ar plānu materiāla zāģēšanu ar zāģi, kuru veido ar maziem zobiņiem. Tā sākumā būs vieglāk un drošāk strādāt. Šos zāģus sauc  par rotzāģiem, krieviski - lobzik.

Iegādājoties šos zāģus, ir jāpārliecinās., vai zāģu asmeņu garums atbilst  lokiem.

Šie lokzāģi ir labāki, bet krietni dārgāki.  Var iztikt bez viņiem.

Zāģis ar muguras cietinātāju.  Vislabākie ir tie, kuriem muguras cietinātāju var atvāzt uz augšu.  Tad zāģis - noder arī biezāku materiālu sadalīšanai.

Metāla zāģi. Ļoti labi var noderēt kokapstrādē.  Šobrīd ir iegādājami arī divpusīgi asmeņi. Vienā plāksnes malā mazāki, otrā lielāki zobiņi. Ja nopērk šos asmeņus, tad var iztikt bez cietmuguras zāģa. 

Tehniskās jaunrades programma Koka tehnika

Apstiprināts ar direktora p.i. 20.05.2016. rīkojumu Nr. 32/16

Tehniskās jaunrades programma

Koka tehnika

Vilnis Kazāks

2016./ 2017. m.g. I. semestris

1.      Ievads

1.1.                       programmas aktualitātes un nepieciešamības pamatojums

Latvijas tautsaimniecībā koks netiek pilnvērtīgi izmantots.

Latvijas iedzīvotāju sadzīvē koka produkti netiek adekvāti novērtēti.

Ir pieci galvenie virzieni, kuri ir ērti realizējami interešu izglītības pulciņos:

1)       Vēsturisko mājokļu un būvju risinājumu iepazīšana un atdarināšana dažādu mērogu maketos. (Mājokļi, klētis, kūtis, rijas, tilti, torņi, darbnīcas, aizsardzības būves, žogi, ...).

2)       Šo iemaņu un zināšanu pārnese modernās izdzīvošanas prasmēs. (Slieteņi, nojumes, būdas, telšu karkasi, uguns vietas štabiņi,...).

3)       Dažādu sadzīves lietu veidošana no dabīga koka. (Darba rīki, paliktņi, trauki, kastes, mēbeles, ....).

4)       Dažādu rotāšanās aksesuāru izgatavošana ķermenim un telpām. (Svečturi, ziedturi, dekoratīvi sienu aksesuāri, ... krelles, sprādzes, aproces, pogas, auskari,...).

5)       Dažādu spēļu un rotaļlietu izgatavošana. ( Loki, bultas, vairogi, zobeni, naži, lingas,...rotaļu dzīvnieciņi, lelles, leļļu  mājokļi, gudrie un ne tik gudrie klucīši, ...)

1.2.                       programmas mērķi

Radīt un nostiprināt interesi par koku un no tā veidotiem produktiem.

Piesaistīt jauniešus un viņu ģimenes Latvijas lielākās dabas bagātības mežu un koku emocionālā un fiziskā izmantošanā.

Veidot izpratni par dažādu krūmu un koku sugu dabiskām iespējām daudzveidīgi kalpot cilvēku vajadzībām

1.3.                       programmas uzdevumi

Izskaidrot kokalietu formu un konstrukciju tapšanas vēsturi un loģiku.

Iemācīt praktiski darboties ar kokapstrādes darba rīkiem un drošām tehnoloģijām.

Iedrošināt vērot un atdarināt senās konstrukcijas.

Izdomāt un mēģināt realizēt savas idejas koka produktu veidošanā un rotāšanā.

       1.4.programmas īstenošanas laiks

Iespējami vairāki gadi.

1.5.programmas īstenošanas forma

Praktiska darbošanās

      1.6.mērķauditorija

Dažāda vecuma bērni un jaunieši.

1.7stundu un nodarbību skaits nedēļā

Divas dienas pa 2,5 stundām. Kopā 5 stundas nedēļā.

2.      Programmas saturs

2.1.Programmas Koka tehnika tematiskais plāns

Datumi	Tēmas nosaukums	Kopējais stundu skaits	Tēmas izklāsts/ stundu saturs	Stundu skaits/ sadalījums		Piezīmes
				T	P
SEPTEMBRIS
1.-2.	Ievadnodarbība	2,5	Iepazīšanās. Drošības instruktāžas
5.-9.	MAKETI	2,5	Materiālu ievākšana, uzglabāšana
		2,5	Materiālu sagatavošana
12.-16.		2,5	Šablonu, palīgierīču izgatavošana
		2,5	Detaļu sagatavošana
19.-23.		2,5	Detaļu virsmu apstrāde
		2,5	Savienojumu izgatavošana.  Pārbaudes
26.-30.		2,5	Apdare
		2,5	Daļēja vai pilnīga montāža. Iesaiņošana
OKTOBRIS
3.-7.	SADZĪVES PRIEKŠMETI	2,5	Tēmas iepazīšana. Drošības instruktāžas
		2,5	Materiālu ievākšana, uzglabāšana
10.-14.		2,5	Materiālu sagatavošana
		2,5	Šablonu, palīgierīču izgatavošana
17.-21.		2,5	Detaļu sagatavošana
		2,5	Detaļu virsmu apstrāde
24.-28.		2,5	Savienojumu izgatavošana.  Pārbaudes			Rudens brīvlaiks
		2,5	Apdare
31.		2,5	Daļēja vai pilnīga montāža. Iesaiņošana
NOVEMBRIS
1.-4.	ROTAS	2,5	Tēmas iepazīšana. Drošības instruktāžas
7.-11.		2,5	Materiālu ievākšana, uzglabāšana
		2,5	Materiālu sagatavošana
14.-18.		2,5	Detaļu sagatavošana
21.-25.		2,5	Detaļu virsmu apstrāde
		2,5	Savienojumu izgatavošana.  Pārbaudes
28.-30.		2,5	Apdare. Daļēja vai pilnīga montāža. Iesaiņošana
DECEMBRIS
1.-2.	ROTAĻLIETAS	2,5	Tēmas iepazīšana. Drošības instruktāžas
5.-9.		2,5	Materiālu ievākšana, uzglabāšana
		2,5	Materiālu sagatavošana
12.-16.		2,5	Šablonu, palīgierīču izgatavošana
		2,5	Detaļu sagatavošana
19.-23.		2,5	Detaļu virsmu apstrāde			Ziemas brīvlaiks
		2,5	Savienojumu izgatavošana.  Pārbaudes
26.-30.		2,5	Apdare
		2,5	Daļēja vai pilnīga montāža. Iesaiņošana

„T” – norāda teorētisko vai „P” - praktisko nodarbības ievirzi.

2.2.darba metodes, paņēmieni formas

Tradicionālā kokapstrāde

2.3.nepieciešamie resursi

Atbilstoši darba rīki. Atbilstošas palīgierīces. Atbilstošas telpas Atbilstoši materiāli. 

3.      Plānotie rezultāti

3.1.pulciņa programmas apguves rezultātā audzēkņi:

Iemīl koku, kā materiālu, iemācās ar to darboties, iemācās izgatavot  noderīgas un skaistas lietas.

3.2.atgriezeniskā saite

Starpskates, skates, izstādes, plenēri.

Interešu izglītības skolotājs		Vilnis Kazāks
	/paraksts/

Piebilde: Programma ir pamats, mērķis, kuru katrs sasniegs atkarībā no individuālām interesēm un spējām.                            

 \






Tehniskās jaunrades programma

Koka auto modeļi

Vilnis Kazāks

2016./ 2017. m.g. I. semestris

1.      Ievads

1.1.                       programmas aktualitātes un nepieciešamības pamatojums

Koka rotaļlietas  - pašgājēja auto izgatavošana.

Rotaļlietas - Koka pašgājēji auto pasaulē ir ļoti daudzveidīgi. Taču manis  izveidotais un RTU attīstītais koka auto atšķiras ar maksimālu vienkāršību. Galvenā atšķirība - kā motors darbojas saliekta koka maikste, kura iztaisnojoties darbina riteņus. Nav vajadzīgi citi enerģijas avoti, nav vajadzīgas trases. Ir vajadzīgs pietiekoši precīzs darbs un dziļa izpratne koksnes fizikā. Pastāv iespējas mūžīgai pilnveidei.

Visi  koka auto varianti sastāv no:

1)  korpusa,

2)  ritošā daļas – asīm un riteņiem,

3)  dzinēja un pārvadiem.

Izpildāmi trijos veidos:

1)  izmantojot dabiskus materiālus, maksimāli saglabājot dabas dotumus,

2)  izmantojot rūpnieciski pārstrādātus kokmateriālus,

3)  izmantojot pirmā un otrā varianta kombinācijas.

1.2.                       programmas mērķi

Sociālais. Izveidot jebkuram sociālajam slānim pieejamu nodarbi, kura  prasa ļoti minimālu finansu līdzekļu ieguldīšanu.

Attīstošais. Rotaļlietas izveidošana ir holistiska nodarbe. Harmoniska visa ķermeņa nodarbināšana.

1.3.                       programmas uzdevumi

Interesentiem iepazīt savas un kokiem dotās dabas  iespējas.

Iesaistīt ģimenes locekļus un draugus.

Veikt konkrētus darbus ar redzamiem un  izmērāmiem rezultātiem.

1.4.                       programmas īstenošanas laiks

Viens mācību gads

1.5.                       programmas īstenošanas forma

Pulciņš

1.6.                       mērķauditorija

Sākot no 3. klases, līdz mūža galam.  Vēlams dažāda dzimuma un  vecuma dalībnieku kopdarbība. Optimāli - divas nodarbības nedēļā, pa 2,5 stundām.

1.7.                       stundu un nodarbību skaits nedēļā

Divas dienas pa 2,5 stundām. Kopā 5 stundas nedēļā.

2.      Programmas saturs

2.1.Programmas Koka auto modeļi tematiskais plāns

Datumi	Tēmas nosaukums	Kopējais stundu skaits	Tēmas izklāsts/ stundu saturs	Stundu skaits/ sadalījums		Piezīmes
				T	P
SEPTEMBRIS
1.-2.	Ievadnodarbība	2,5	Iepazīšanās. Drosības noteikumi.
5.-9.	Modelis I	2,5	Materiālu atlase.
		2,5	Materiālu sagarumošana.
12.-16.		2,5	Materiālu mizošana.
		2,5	Materiālu formveide korpusa izveidei.
19.-23.		2,5	Riteņu izgatavošana. Asu izgatavošana.
		2,5	Distanceru (starpliku) izgatavošana.
26.-30.		2,5	Riteņu brīvkustības veidošana.
		2,5	Riteņu sprostošana ar konusiem, ķīļiem.
OKTOBRIS
3.-7.	Modelis I	2,5	Motora (maiksts/ atsperes) izgatavošana.
		2,5	Savienojošo detaļu izgatavošana.Dekoratīvo detaļu izgatavošana.
10.-14.		2,5	Visu detaļu specifiskā apstrāde.
		2,5	Visu detaļu  atbilstošā apdare.
17.-21.		2,5	Koka auto montāža.
		2,5	Koka auto pārbaudes un regulēšana.
24.-28.		2,5	Operatīva detaļu nomaiņas nodrošināšana.			Rudens brīvlaiks
		2,5	Koka auto ērtas un drošas transportēšanas nodrošināšana.
31.		2,5	Sacensības.
NOVEMBRIS
1.-4.	Modelis II	2,5	Materiālu atlase.
7.-11.		2,5	Materiālu sagarumošana.
		2,5	Materiālu mizošana.
14.-18.		2,5	Materiālu formveide korpusa izveidei.
21.-25.		2,5	Riteņu izgatavošana. Asu izgatavošana.
		2,5	Distanceru (starpliku) izgatavošana.
28.-30.		2,5	Riteņu brīvkustības veidošana.
		2,5	Riteņu sprostošana ar konusiem, ķīļiem.
DECEMBRIS
1.-2.	Modelis II	2,5	Motora (maiksts/ atsperes) izgatavošana.
5.-9.		2,5	Savienojošo detaļu izgatavošana.Dekoratīvo detaļu izgatavošana.
		2,5	Visu detaļu specifiskā apstrāde.
12.-16.		2,5	Visu detaļu  atbilstošā apdare.
		2,5	Koka auto montāža.
19.-23.		2,5	Koka auto pārbaudes un regulēšana.			Ziemas brīvlaiks
		2,5	Operatīva detaļu nomaiņas nodrošināšana.
26.-30.		2,5	Koka auto ērtas un drošas transportēšanas nodrošināšana.
		2,5	Sacensības.

„T” – norāda teorētisko vai „P” - praktisko nodarbības ievirzi.

2.2.                       darba metodes, paņēmieni formas

Analogu studijas pasaules valstu un studijas praksē.

2.3.                       nepieciešamie resursi

Atbilstoši kokmateriāli, izmantojot dabas formas, nežāvētus un industriālai ražošanai sagatavotus materiālus.

3.      Plānotie rezultāti

3.1.                       pulciņa programmas apguves rezultātā audzēkņi:

Koka auto sacensības nav pamatmērķis, bet interesanta aktivitāte. Sacensībās auto sadala pēc „motora” lieluma (maiksts garuma).

1)     Līdz 1 metram.

2)     Līdz 2 metriem.

3)     Vairāk par 2 metriem.

4)     Konstruktoru klase – īpaši risinājumi.

Valsts mēroga koka auto sacensības (kopš 2012.) notiek divas reizes gadā.

Pirmās – Meža dienās Kārķos, (aprīļa beigas vai maija sākums).

Otrās – Latvijas izgudrotāju izstādē Rīgā, (oktobra sākums).

Lokālas sacensības un paraugdemonstrējumi notiek pilsētu un pagastu svētkos (Rīga, Jelgava, Valka, D-pils, Vijciems, Liepna,... un nometnēs (3x3, Laba daba u.c.).

3.2.                       atgriezeniskā saite

Interešu izglītībā koku izmantošana ir ļoti populāra, jo fiziskā darbā pārveidojot koku, atklājas to daudzveidīgās īpašības, kuras ļauj labāk izprast bioloģijas, fizikas, ķīmijas, un citu zinātņu noderību.

Interešu izglītības skolotājs		V. Kazāks
Piebilde.

 Programma ir pamats. Reāli ikdienā, izpildītāji savu iespēju robežās, veido visdažādākos koka pašgājējus, sākot no diega spolītes, kuru virza  ar uzvītas gumijas  spēks, līdz sarežģītām konstrukcijām, kuras darbina ne tikai maikstes un zari, bet īpaši sagatavotas koksnes atsperes. 

Mēs pilnveidojamies!  No 2022. septembra mūsu pulciņu sauc KOKA AMATNIECĪBAS PAMATI. Nodarbības Pirmdienās un ceturtdienās  Jelgavas  - JUNDĀ.