Ēveles

Ēveles

Dzīvojamo telpu durvis, logi, grīdas u.c. būvdetaļas, kā arī mēbeles un daudzas mājas lietas tiek veidotas ar dažādu ēveļu palīdzību.

Ēvelēšana ir smaga un nogurdinoša, taču tā attīsta spēku, izturību, labu kustību koordināciju un acumēru. Lai apgūtu ēvelēšanas prasmi, ir ne tikai daudz jāvēro un jāmācās, bet arī jācenšas šo darbu nemitīgi darīt, — tieši ēvelējot pamazām kļūst saprotama ēveļu daudzveidība.

Saprotams, ka mūsu senie meistari uzreiz nesāka ēvelēt ar smalkām un precīzām ēvelēm. Vēl mūsu vectēvu laikos varēja sastapt divus namdarus, kuri viens pret otru jāteniski sēdēja uz baļķa vai brusas un, katrs aiz sava gala satvēruši divjūgēveli, stumjot un velkot, ēvelēja.

Strādājot galdnieka darbus, ne reti kokmateriāliem ir jānoēvelē lielāki virsmas negludumi. Šādos gadīju­mos lietojam skrubi. Skurbe ir pašaura ēvele, kuras ēveļnaža griezējasmens ir izveidots loka veidā. Skrubēšanu veic dažādos virzienos, izvairoties no dziļiem šķiedru izrāvumiem. Darbs ir ražīgs, taču noskrubētā virsma ir raupja, ar lokveida iedobēm. Virsmu nolīdzina ar vienzobeni jeb gludēveli, Gludēvelei zobs ir bez skaidu lauzēja, tāpēc tā gan nogludina noskrubēto virsmu, taču ēvelējumā atstāj šķiedru izrāvumus.

Īpaši noderīga, apstrādājot māzerainus un zarainus kokmateriālus, ir divzobene jeb tīrēvele. Šīs ēveles veļnazim ir piestiprināts skaidlauzējs. Ēvelējums veidojas tīrs un gluds. Skaidlauzējs ir ļoti viltīgs — tas neļauj šķiedrai atdalīties no kok­les ar plaisām un nemitīgi atlauž noēvelēto skaidas daļu.

Evelējuma kvalitāti uzlabo ne tikai skaidlauzis, bet arī naža iestiprinājuma leņķis ēveles korpusā, var teikt arī—spalā. Jo stāvāks iestiprinājums, jo kasošāka ir ēveļnaža darbība un gludāks veidojas ēvelējums.

Visstāvāk ēveļnaži tiek iestiprināti zobēvelē. To izmanto nevis virsmas noēvelēšanai, bet gluži otrādi — līmējamu virsmu saskrāpēšanai.

Mazāk populārs, taču parocīgs ir zobēveles pielietojums māzerainas koksnes ēvelēšanai, kur katrs mazais zobiņš noēvelē nelielu kok­materiāla daļu, neveidojot dziļus ieplīsumus vai izrāvumus. Zob­ēveles spalu izmanto arī cīkliņa ie­stiprināšanai. Tā ir metāla plāk­snīte ar atvalcētām maliņām, kuru lieto kokmateriāla cīklošanai, t.i., nolīdzināšanai un nogludināšanai.

Gluda virsma ne vienmēr ir taisna, tāpēc vietās, kur nepieciešamas taisnas kokmateriālu virsmas vai maliņas, pielieto garēveles, tās sauc arī par laidenēm jeb dižēvelēm. Savukārt, lai iegūtu speciāli izteiktas vai ieliektas virsmas, pie­lieto veidēveles jeb kuģēveles. Šīs ēveles var būt izgatavotas dažādā lielumā ar dažādu rādiusu loku pē­dām. Nelielus lokus veido ar drāzenēm, kurās var iestiprināt arī cīkliņus un profilētus ēveļnažus, taču šādām nomaiņām nepieciešamas da­žādas palīgdetaļas.

īpaši interesanti izgatavotas ir ēveles, kuras izmanto dažādu pro­filu iegūšanai, šo ēveļu nosaukumus nosaka darbs, kam tās domātas. Piemēram, gropēvele, rievēvele, dzegēvele,   vaigēvele,   dziļēvele.

Atsevišķos gadījumos ēveles no­sauc tieši to detaļu vārdos, kuru iz­gatavošanai tās paredzētas, piemē­ram, logēvele, durvjēvele.

Zīmējot un izgatavojot dažādu sa­režģītāku profilu ēveļnažus, jāatce­ras, ka naži ēvelēs atrodas slīpi un tādēļ to profils ir jāveido «iz-stieptāks» nekā izgatavojamās de­taļas profils. Lai asināšanas laikā ēveļnaži nezaudētu sākotnējo pro­filu, tiek izveidoti speciāli salīdzi­nāšanas šabloni.

Mūsdienu dzīvoklī, saprotams, visu amatnieka ēveļu dažādību neizvietot, taču veco meistaru gudrī­bas var noderēt tiem pašdarbnie­kiem un amatieriem, kuri instru­mentus gatavo paši. Šobrīd jācen­šas izgatavot tādu ēveli, kura kalpotu, mainot ēveļnažus un pēdas, gan gludai, gan dažādu loku un profila ēvelēšanai.

V. KAZAKA teksts un zīmējumi