Beidzot tā stunda ir situsi!
Latvijai vajadzēja 20 gadus gaidīt, lai izprastu profesionālās izglītības būtību.
Vakar, 07.05.2013. premjers V.Dombrovskis uzticēja IZ ministram V.Dombrovskim atjaunot DUĀLO izglītību (Māceklis pie Meistara) Latvijā. Paldies premjeram par izpratni! Veiksmi reformu ministram!
Daudzi labākie meistari ir prom! Tagad būs daudz grūtāk, nekā vēl piecus gadus atpakaļ, bet cita ceļa nav.
Strādāsim kopā!
Duālā sistēma profesionālajā izglītībā (veltījums investoru sanāksmei)
19.05.2009. Kopija Daigai Kļanskai - Leta un I&K
Uz šo sanāksmi, pateicoties J.Gaigala lēmumam, IZM tomēr atteicās uzaicināt LAK, tādēļ vienā naktī tapa Daigai Kļanskai no Letas šis skaidrojošais raksts - kas tas ir DUĀLĀ izglītība!
Iesākumam
Pasauli pārklāj dažādi dzīvesveidi, tos nodrošina vietējās kultūras. Kultūru uzturēšanā un attīstībā organizētai izglītībai ir galvenā loma. Tāpat kā pasaule ir dabiski daudzveidīga, daudzveidīgas ir arī izglītības sistēmas. Vairums cilvēku saprot, ja lietojam atpazīstamus terminus, - vispārējā, akadēmiskā un profesionālā izglītība.
Šoreiz koncentrēsimies profesionālajai izglītībai, jo tā patiesi var ļoti daudz dot mūsu dzīves kvalitātei. Profesionālā izglītība ir ļoti cieši saistīta ar vietu, ģimeni, ideāliem un visām pārējām izglītības formām un līmeņiem. Būtībā tikai profesionāļi un viņu meistarība ir modernās dzīves īstenošanas reālais pamats.
Vēsturiskā attīstība. Sākotnēji bija mono izglītība, viss notika praksē pie gudrākā un prasmīgākā, pie meistara. Tā tas turpinājās ļoti, ļoti ilgi, tūkstošiem gadu.
Pienāca skolu laiks, tad arī sākās duālā izglītība. Mācības notika divās vietās, pie meistara un skolā, sākotnēji meistari par to nemaz nepriecājās. Taču pienāca arī tāds laiks, kad pati skolu sistēma attīstījās un sadalījās vispārējā un profesionālajā izglītībā, pie tam, saistībā ar valstij un reģionam raksturīgiem arodiem, tāpat arī nozarēm.
Pasaulē nav valstu, kurās nebūtu izglītības iestādes. Kaut arī pasaule ir dabiski dažāda, tomēr saimnieciskais un kulturālais pamats liek izvēlēties katrai valstij savus ērtākos, lētākos, bet tomēr efektīgākos izglītības iegūšanas ceļus, - tā izveidojas salīdzināmas lietas. Izglītības sistēmas var un vajag salīdzināt, rūpīgi analizēt un ļoti pārdomāti pilnveidot. Steiga te neder. Rezultāti būs redzami, tikai … reti kokus cērt stādītāji ...
Eiropa ir slavena ar savu vēsturisko kultūru un izveidoto vidi. Tas lielā mērā ir duālās sistēmas rezultāts. Arī Latvijā līdz karam pastāvēja duālā izglītības sistēma, un pat padomju laikos tā daļēji eksistēja, tikai to kropļoja privātīpašuma noliegums.
Šobrīd Eiropā un ļoti daudzās pasaules valstīs nospiedoši dominē duālā izglītība. Arī Latvijai pārejot uz patstāvības ceļa, izglītības likumā tika ierakstīts, ka Latvija realizē arodizglītību un amatizglītību. Amatizglītība nav realizējama citādi kā duālā sistēmā, duāla sistēma noder praktiski visās tautsaimniecības nozarēs, visos speciālistu sagatavošanas līmeņos. Taču ap 1999. gadu amatizglītība apzināti vai neapzināti izzuda no izglītības likuma. Amatnieki daudz nebēdāja, jo palika 1993.gadā pieņemtais Amatniecības likums (aktualizēts nesen, - 2008.gadā).
Duālās sistēmas galvenais trumpis ir milzīgā pieredze vērtību radīšanā. Duālo sistēmu neveicina primitīvs kapitālisms, kas grib pelnīt daudz un uzreiz. Duālās sistēmas pamats ir profesionālis meistars un atbilstoša vide meistara vai īpašnieka uzņēmumā.
Šobrīd Latvijā ir izveidojies nosacīts profesionālisma bremzēšanas periods, jo daudzi politiķi paši ir jaunie kapitālisti vai ar tiem saistītas personas, kuras krīzes laiku grib izmantot, lai piesaistītu sev iespējamos resursus un pat daļu no valsts budžeta profesionālajā izglītībā. Daži topošie dokumenti Latvijā jau liecina par speciālistu „privatizācijas” pazīmēm, tas notiek, ja kvalifikācijas tiek akceptētas tikai uzņēmumos, nevis nozaru profesionālajās biedrībās. Tas patiešām ir nopietns apvainojums dokumentu sagatavotājiem, bet ir pienācis laiks uzsākt rūpīgas analīzes un publiskas debates par šiem jautājumiem, un tad jau atklāsies, vai šī hipotēze iztur kritiku, vai ir viltus briesmu signāls.
Saprotams, ka, domājot ilgtermiņa attīstībā, speciālisti izšķirs uzņēmuma veiksmi, bet speciālistu kvalifikācijas procedūras nevarēs uzticēt valsts ierēdņiem vai viņu akreditētām privātfirmām, kuras tiek maskēti iepludinātas topošā likumdošanā zem dažādu nodibinājumu, centralizētu eksamināciju vai citādu centru nosaukumiem.
Saplūstot valsts varai ar oligarhu varu, top jaunas viltus demokrātijas teorijas, kuras paredz it kā veicināt konkurenci - valsts ierēdņu, privātfirmu un profesionālo biedrību starpā, šīs formas sacentīsies profesionālās izglītības organizēšanas uzdevumos, un profesionālās izglītības kvalitāte pieaugs. Lai tiktu vaļā no nepareizām, lasi - nesavējo profesionāļu organizācijām, paralēli attīstītām profesionāļu biedrībām, Latvijas politiķi ir paredzējuši un realizējuši likumu par nodibinājumiem - tas ir tā, ka divi ieinteresēti darboņi var nodibināt savu (ieinteresēto politiķu pārstāvēto) sabiedrisko nodibinājumu, kuram ir tādas pašas tiesības kā vēsturiski attīstītām, Eiropā un pasaulē daudzskaitlīgi pārstāvētām, pazīstamām profesionālajām organizācijām. Tā viltvārži sev izdevīgos adījumos var valsts un pašvaldību izsludinātos konkursos ”veiksmīgi izkonkurēt” profesionāļus. Būtībā te ir jāuzdod tikai viens jautājums - kas deleģējis tiesības privātai grupai iestāties profesionāļu deleģētu vērtētāju lomā. Eiropā un pasaulē profesiju pašattīstība ir pašu profesionāļu rokās un galvās, Latvijā korumpētie politiķi un ierēdņi plāno tādu kārtību, ka it kā viņiem vai viņējiem pienāktos šīs tiesības. vai vismaz ļoti dziļa uzraudzība, „koordinācija”, ekspertīzes, reģistrācija, ...
Tomēr daudzi veiksmīgie lielie uzņēmēji, kas nav saistījušies ar īstermiņa peļņas pasākumu organizatoriem, ir sapratuši, ka viņiem pašiem ir izdevīgi ieviest duālo izglītības modeli un tā realizācijas kārtību darbaspēka apmācībā un kvalifikācijās, kuras ir vistiešākā veidā saistītas ar viņiem pašiem, viņu attiecībām ar speciālistiem un sabiedrību. Sabiedrību biedē uzņēmumi, kuri nepieļauj speciālistu brīvu pārvietošanos un realizē kvalifikācijas, kas noder tikai konkrētu īpašnieku uzņēmumos. Tāpēc nepieciešama tāda likumdošana, kas veicina skolu un uzņēmēju sadarbību speciālistu sagatavošanā, nevis izdomātas birokrātiskas procedūras, kuras attālina strādājošo no uzņēmuma. Māceklis vai praktikants un meistars vai profesionālā biedrībā attestēts speciālists, - šie pāri veido duālo izglītības sistēmas pamatu. Meistara pensionāra finansiāla padzīšana no uzņēmuma ir pārpratums, kas steidzami jālabo.
Duālā sistēma joprojām attīstās, jo tā veicina profesionālismu tiešajā vērtību radīšanas procesā darbnīcā vai cehā un profesionālu lēmumu pieņemšanu visos līmeņos. Tas ir dabiski, ka ir mazi un lieli uzņēmumi, tas ir dabiski, ka ir tādi speciālisti, kuri labāk strādā tiešā, materiālus pārveidojošā profesijā, bet citiem labāk padodas vadīšanas darbi. Tikai profesionālas diskusijas var vest pie mērķa iesācējus mācekļus, kvalificētus izpildītājus, meistarus, īpašniekus, politiķus un ierēdņus.
Kāpēc neatjaunot pārbaudītas lietas, kuras ir bijušas mūsu valstī un joprojām darbojas gandrīz visās Eiropas valstīs un citur pasaulē?
Duālās sistēmas būtība ir vienkārša un pašsaprotama, - māceklis mācās pie meistara. Praktiskās apmācības laiks ir robežās no trīs ceturtdaļām līdz četrām piektdaļām no kopējā laika. Pārējais ir teorija skolā. Sākotnējās profesionālās izglītības kopējais mācību ilgums ir atkarīgs no profesijas sarežģītības, parasti robežās no trim līdz četriem gadiem.
Teorētisko mācību un prakses ritms ir sakārtots atbilstoši vietējai transporta infrastruktūrai, - pilsētās un biezi apdzīvotās vietās mainās nedēļas laikā, bet kalnos un reti apdzīvotās vietās – mēneša laikā.
Duālā sistēma paredz sākotnējo profesionālo izglītību un tai sekojošo profesionālo pilnveidošanos mūža garumā.
Pirmo posmu solidāri finansē pats, ģimene, darba devējs, pašvaldība un valsts, jo valsts ir ieinteresēta palīdzēt katram uzsākt kārtīgu dzīvi, bet profesionālā pilnveide profesijā galvenokārt ir tikai paša lieta, ģimene vai darba devējs to var atbalstīt. Darba devēju atbalstīšanā iesaistīta atbilstoša likumdošana.
Kā citas valstis pamato duālo profesiju apguves metodi?
1) Pārbaudīta vērtība, tā turpinās no aizvēstures laikiem, un ļoti daudzu profesiju apguve nav iedomājama bez māceklības perioda pie meistara. Atkarībā no darba rakstura amatā, meistars pieņem noteiktu mācekļu skaitu, piem., juvelieriem un frizieriem viens vai divi, bet guļbūvju cēlējiem un datortehnikas apkalpotājiem var būt vairāk mācekļu.
2)Kopēja lieta. Kā viens no galvenajiem ieguvumiem tiek akcentēta solidārā atbildība starp ģimeni, darba devēju, pašvaldību un valsti par jaunā cilvēka apmācības procesa kvalitāti. Sākas tā: ģimenēs ilgi un smalki izdomā, par ko un kur jaunietis mācīsies, ar kur saprotot ne tikai skolu, bet galvenokārt darba devēju. Ja jaunais negrib izvēlēties darbu savas ģimenes uzņēmumā, viņš meklē darba devēju citur, no tuvākās vietas uz tālāko, no pazīstamajiem uz svešajiem.
3)Līgums. Vispirms tiek noslēgts mācību līgums starp mācekli un meistaru, protams, ar darba devēja un vietējās profesionālās organizācijas akceptu. Tas ir nepieciešams, lai jauneklis nenonāktu neprofesionālā vidē pie nemākuļiem, netikļiem un dzērājiem.
3.
Līgums, bez profesionālām lietām, tradicionāli paredz arī šādus aspektus: dzīvošana, transports, tērps, ēšana, rokas nauda katrai dienai, nevis stipendija. Rokas nauda pieaug proporcionāli jaunā censoņa attieksmēm un darba prasmēm. Parasti trešajā gadā darba devējs vairs nezaudē, bet sāk iegūt uz katru mācekli, viņš atpelna pirmo gadu zaudējumus.
Tikai ar prakses līgumu uz rokas topošais pofesionālis pēc meistara ieteikuma dodas uz to skolu, kura vislabāk pratīs jaunekli apmācīt. Skolā bez noslēgta prakses līguma jaunietis nevar iestāties. Šis ir ļoti būtisks aspekts.
4) Prakse ir galvenā. Duālajā profesionālajā izglītībā tiek uzsvērts, ka praksei ir galvenā loma profesijas apguvē. To jaunais censonis uzreiz izjūt, jo viņš uzņēmumā parasti tiek piesaistīts kādam amata pratējam, un meistars, dodot ikdienas uzdevumus, ļoti labi zina, ko jaunie darīs. Leģendas par nemitīgo šņabja pienešanu un grīdas slaucīšanu ir novecojis un muļķīgs joks.
Praksē mākslīga mācību plāna nav, jaunieši sāk ar vienkāršākiem darbiem un, atbilstoši apgūtām darba iemaņām, tiek norīkoti arvien sarežģītāku uzdevumu izpildei. Absolūti individuāla pieeja, kuru diktē veicamā darba sarežģītība un mācekļa spējas. Viss process ir pa īstam, un tas atmodina atbildību un pienākuma apziņu, arī lepnumu par paveikto. Jauneklim iesaka pierakstīt jautājumus, kurus viņš noskaidros skolā.
Visā mācību laikā pie meistara praktiski nav nekādas birokrātijas, tāpat darbā nekas nav lieks. Vide, kolēģi, klienti, tehniskais nodrošinājums, materiāli, darba process ikdienā tiek satikts, izjusts, pārbaudīts, un jaunajam iesācējam profesijā neveidojas sociālistiskā praktikanta sindromi, - var bezatbildīgi paslinkot, paviršāk izdarīt vai vispār neierasties darbā,- jo viņi ir reālajā darba procesā, nevis imitācijās.
5) Birokrātija nevar attīstīties. Parasti mūsu arodskolu mācību un prakšu organizatori apšauba šo procesu, - nu kā var nerakstīt to, ko katru stundu un dienu jaunais ir darījis! Kā kontrolēs procesu? Meistars pasaka vienkārši, tas ir palicis no sociālisma: mācoties pie manis, māceklis ļoti daudzas reizes piedalās darbu veikšanā no sākuma līdz beigām, un kāpēc man rakstīt to, ko es daru, un arī jaunajiem es iesaku netērēt laiku zināmā rakstīšanai, bet to labāk izmantot nezināmā lasīšanai.
6) Kontrole. Protams, beidzot pusgada un gada apmācības procesu, pārrunājam un atzīmējam, ko esam paveikuši, ko darīsim tālāk, to prasa arī uzraugošās profesijas ģilde, kura kontrolē un atbild par to, kas notiek pie meistara, vienalga, vai meistars strādā individuāli vai uzņēmumā.
7) Teorija. Teorētisko mācību un studiju laiks auditorijās un laboratorijās ir īss, bet pilnīgi pietiekošs, lai topošajiem profesionāļiem izskaidrotu pielietoto materiālu, tehnoloģisko iekārtu un procesu būtību. Teorija kalpo materiālu, konstrukciju, formu, tehnoloģiju un citu faktoru izvēles pamatošanai. Teorijas apguvē šobrīd ļoti daudz palīdz internets.
Duālā sistēma teorētiķu darbu skolās nesamazina, bet pārstrukturē, jo tieši skolu speciālisti diskutē ar zinātniekiem - gan sākotnējās, gan profesiju pilnveides līmenī, skolu speciālistiem ir jāatšķir reāli izmantojamās inovācijas no zinātnieku fantāzijām un ražotāju reklāmām.
8) Inovācijas. Skolu pasniedzējiem ir sistemātiski jāizglītojas nopietnos praktisko lietu izpētes, projektēšanas un jauno tehnoloģiju centros. Tieši skolas ir vietas, kur informācija
4.
par jauninājumiem nonāk ražošanā, īpaši jau mazie un vidējie uzņēmumi nevar nemitīgi izsekot jauninājumu piedāvājumiem.
9)Attīstības pamats. Duālās sistēmas aizstāvji ļoti pārliecinoši aizstāv savas priekšrocības, un viņu argumentos derētu nopietnāk ieklausīties. Mēs labi zinām, ka skolās ļoti bieži lietas skaidro citādāk, nekā meistari mācekļiem; taču tieši šī teorijas un prakses nosacītā skaidrošanas nesakritība ir mūsu galvenais attīstības pamats, - jaunie sāk domāt, kuram bija taisnība?
Domājoši profesionāļi attīsta profesiju, bet spēcīgas profesiju grupas veido stipras tautsaimniecības nozares. Meistari izmanto mācekļu piesaisti konkrētai skolai, un māceklis ir informācijas pārnesējs abos virzienos.
Latvijas Amatniecības kameras pārstāvji ir iepazinušies un pētījuši dažādu profesionālo apmācību sistēmu priekšrocības un trūkumus Itālijā, Francijā, Dānijā, Vācijā, Polijā, Austrijā, Slovākijā, Slovēnijā, Ungārijā, arī ASV un Kanādā.
Kaut arī katrai valstij ir savas atšķirības mācību un kvalifikāciju procesos, tomēr lielos vilcienos ļoti daudz ir kopīgā, kas ļauj mums Latvijā stingrāk iestāties par duālas sistēmas atjaunošanu, neraugoties uz dažu politiķu un ierēdņu negatīvo nostāju pret mācekļu un meistaru kopdarbu mazos uzņēmumos, bet atzīstot tikai praktikanta un speciālistu kopdarbu lielos uzņēmumos.
Jāievēro, ka pietiekoši daudzas amatnieciskās profesijas vispār nevar apgūt citādi, kā tikai duālajā sistēmā.
Īpaši tas attiecas uz skaistumkopšanas un veselības kopšanas profesijām, arī dažām tehniskajām profesijām, kuras nevar rūpnieciski realizēt, piem., vismaz septiņu veidu jumiķi, skursteņslaucītāji u.c.
Dažas atziņas par duālo sistēmu
Visas valstis, kas praktizē duālo sistēmu, dzīvo labāk nekā mēs.
Duālajā sistēmā ir liela skaidrība ar audzēkņu vietu skaitu prognozēšanu.
Skolām praktiski nav jēdziena - skolu nepabeidza, jo, ne tikai vecāki, bet arī meistars atbild par mācekļa gaitām kopumā, un to vienu dienu nedēļā vai nedēļu mēnesī māceklis tomēr nosēž skolā. Bieži šajā vecumgrupā meistars ir lielākā autoritāte, nevis vecāki vai skola.
Esot mācību un darba apvienotā procesā dziļi iekšā, māceklis daudz labāk kā mūsu arodskolnieks redz sava mērķa piepildījumu, arī praktizējošo vecāko speciālistu - zeļļu un meistaru darba un dzīves piemēri pārliecina par iegūtās meistarības jēgu.
Te daudz palīdz arī attīstīto valstu uzņēmējdarbības un izglītības saistītā politika - tikai meistars var uzsākt uzņēmējdarbību un piesaistīt darbiniekus. Nemākulis to nedrīkst, jo tas apdraud valsti, uzņēmumu, bankas, darbiniekus un klientus.
Latvijas piemērs: valsts, kura ir izveidojusi likumus, kuri pārprasta liberālisma un demokrātijas vārdā ļauj jebkuram nemākulim izveidot savu uzņēmumu, provocē profesionālās sākotnējās un mūžizglītības degradāciju, jo izglītība un kvalifikācija zaudē jēgu.
Cilvēciski to var saprast, - jebkurš ir tiesīgs cerēt un sapņot, ka tieši viņa biznesa veiksme nav saistīta ar izglītību un kvalifikāciju. Bet valstsvīriem ir jāsaprot, ka tikai kvalitāte var garantēt kultūru, valstij ar likumu ir jāaizstāv kvalitāte!
Duālās sistēmas sasaiste ar profesionālo pilnveidi un mūžizglītību
Ārzemju pieredze parāda, ka amatniecībā un arī rūpniecībā daudzi meistari un uzņēmumi mēģina apmācīt vairāk mācekļu, nekā būtu nepieciešams uzņēmumam, tas ļauj vēlāk pēc mācību līguma beigām piesaistīt uzņēmumam atbilstošākos cilvēkus.
5.
Šajā jautājumā ir atšķirības starp mazajiem amatniecības un lielajiem industriālajiem uzņēmumiem. Īpaši aktuāli šie jautājumi ir maziem uzņēmumiem, jo uzņēmuma īpašniekam ir jāizvērtē ne tikai topošā speciālista darba profesionalitāte, bet arī cilvēcisko faktoru attīstība. Ja māceklis pēc četriem māceklības gadiem dabiski ieaug profesionālu patstāvīgu izpildītāju kategorijā (amatniecībā – zellis, rūpniecībā – speciālists), tad nākošais mācību etaps ir saistīts galvenokārt ar uzņēmuma un personāla, un finanšu vadības jautājumiem un, atkarībā no tā, vai topošais meistars sadarbosies vai konkurēs ar meistara uzņēmumu, ir jāpieņem ļoti nopietns lēmums – laist zelli brīvībā vai slēgt ar viņu līgumu.
Redzam, ka ārzemēs visi ir ieinteresēti apmācīt mācekļus, jo mācekļi un speciālisti izpildītāji ir nepieciešami visiem.
Protams, atšķirībā no Latvijas situācijas, visas šīs duālās sistēmas fineses jebkurā risinājumā kalpo profesionālisma un profesiju attīstībai. Tieši tāpēc jau duālo izglītību praktizējošās valstis ir tik stipras, ka to pieņemtie likumi piespiež nemitīgi pilnveidot savu profesionālismu ne tikai procesu vadītājiem, bet arī izpildītājiem.
Ekonomiskais aspekts!
Atšķirību starp amatnieku un rūpnieku ir ļoti daudz.
Amatnieks, kad pulkstenis rāda darba laika beigas, paliek un pabeidz savu darbu, bet strādnieks prasa virsstundu piemaksu un izjauc darba devēja tāmi un plānoto peļņu.
Tieši šie vienkāršie piemēri parāda IZM PIA pētījuma (800 000 Ls) vājās vietas. Nav un nevar būt vienotas metodikas un metodes tik sarežģītu jautājumu risināšanai.
LAK ierosina, ka mēs, kopā RTU un LLU, pusgada laikā veiksim 100 reižu lētāku pētījumu, un tad nodosim abus pētījumus visu ieinteresēto profesionāļu un neprofesionāļu referendumam, jo šīs problēmas attiecas uz ļoti daudziem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem.
Kāpēc mums ticēt būtībā neizprotamam pētījumam, uz kura bāzes tiek veidota likumdošana, kas acīmredzami veido ļoti netaisnīgas attiecības starp vērtību radīšanā iesaistītajām pusēm, turpina iesāktās kļūdas un paver vēl plašākas durvis neprofesionālismam un mankurtijai, attālina iedzīvotāju pilsoniskās kvalitātes veidošanos valstī.
Kas Latvijā ir jāsaprot
1) Jāizprot šo lietu pamatīgums. Izglītība lielā mērā nosaka cilvēku kulturālību un vērtību sistēmas, cilvēku dzīves un ražošanas mentāli saimniecisko efektivitāti.
2) Ietekme. Mēs joprojām esam sociālisma dzīves filozofijas un realizācijas dziļā ietekmē. No eiropeiskām vērtībās mēs pārņemam sliktāko un atsaucamies uz mistisko pasaules krīzi, kura citur nemaz tik šausmīga nav.
3) Politiķi grib darīt visu. Ar varu nedalās. Latvijā netiek sakārtota valsts augstākā pārvalde atbilstoši Eiropas valstu pieredzei.. Politisko interešu labā tiek izraudzīti sociālie sadarbības partneri, kuri pārstāv tikai lielos darba devējus, pie tam bez konkrēta deleģējuma. Trīs pušu sarunās Ministru kabinetā (MK) nepiedalās vieninieku, ģimeņu, amatnieku, mazo zemnieku un zvejnieku, un galvenais, - profesionālo biedrību pārstāvji. Valsts ar likuma spēku ir izslēgusi šīs grupas no iespējas piedalīties valsts attīstības sarunās, jo valsts grib piespiest šīs
6.
grupas iestāties lielo darba devēju konfederācijā (LDDK), tur arī mazie paliek mazākumā.
Ir vēl sliktāk, MK trīs pušu sarunās LDDK pārstāv personas, kuras pašas ir ieinteresētas tādas profesionālās izglītības sistēmas radīšanā, kura atļauj negodīgi tērēt valsts naudu, degradē personību pilsoniskuma un profesionālisma attīstību.
Ļoti daudz iecerēto apmācību kontroles un pārbaudes funkciju veiksmīgi var veikt konkrēto profesiju pārstāvošās organizācijas - profesionālās pašattīstības, pašuzraudzības un pašnovērtēšanas kārtībā. Šobrīd valstij nav jātērē nauda ierēdņu izdomātām reģionālām institūcijām, kuras it kā veidos savas reģionālās profesionālās izglītības pārraudzības iestādes vai komisijas.
4)Tuvredzība un mantkārība. Izmantojot to, ka izglītības organizācijas sekas bieži uzreiz nav konstatējamas, iepriekšējo valdību politiķi veidoja profesionālās izglītības un ražošanas reglamentējošo likumdošanu savu un savu sponsoru, nevis jauno un pieaugušo speciālistu un valsts interesēs. Ierēdņi kalpo zvērestam, un juristi kalpo politiskiem uzstādījumiem.
Tie nav steigā sagatavoti projekti, tie ir rūpīgi izstrādāti politiķiem vajadzīgie pētījumi, uz kuru pamata top dokumentu projekti, kuri netiek publiski apspriesti, bet notiek mēģinājums tos steigā „izbīdīt” caur MK, lai vainu uzveltu Valda Dombrovska valdībai.
Šobrīd ir pienācis brīdis šo sistēmu mainīt, taču pamatoti un pamatīgi.
Uh, esmu galā! Atvainojos par steigu, atkārtošanos un kļūdām, bet priecājos, ka tuvojas rīts, un beidzot vēl kāds to duālās izglītības lietu sapurina. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen LAK piedāvātos priekšlikumus par mācekļa un meistara kopdarbu IZM atteicās ievietot valdības deklarācijā.
Veiksmi mūsējiem un citiem!
Vilnis Kazāks, 18.-19. 05. 2009.
29387388, vilnis@lak.lv
