Es nejauši satiku vienu dēli, kas lielījās - esot ar strausu saticies. Neticēju, līdz pats ieraudzīju un jautāju strausam, kāpēc tu tik skumji skaties? Strauss, nu kā lai neskumst, ja tev blakus nezināms tips smaida. Prasu ēnā paslēptam kaimiņam - kāpēc smaidi? Blakus dēlis atbild, paskaties rūpīgāk, es par jums abiem smīnu!
Jā, šādas sarunas man atsauc atmiņā bērnību. Tas bija brīnumiem piepildīts laiks. Man patiešām nebija rotaļlietu. Tas bija pagājušā gadu tūkstoša, pedējā gadu simta 41gads, īsta kara laiks. Es gultiņā gulēdams raudzījos apkārtnē, telpā, lietu izskatos un kustībās. Saules raisītās, pagalmā augošo, garo dzelteno puķu ēnas uz istabas sienām ""baidīja"" skaisto putnu rindu, kuru bija uzkrāsojis kaimiņu mājas krāsotājmeistars Ramatu Arvis. Savukārt vecmāmiņas austie aizkaru raksti uz sienām zīmēja interesantas ēnu zīmes, kuras man patika, bet es viņas nesapratu. Iespējams, ka tieši tā sākās mana nezūdošā interese par apkārtni, materiāliem, telpām, lietām, to uzbūvi un savstarpējo sadzīvošanu. Apkārtnes izziņa un saprašana palīdz daudz un dažādos veidos. Piemēram, Es prasīju māmiņai, kāpēc tētis pats nekrāsoja putniņus uz istabas sienas pie griestiem? Tētis bija labs galdnieks un viņa draugs - kaimiņu Arvis bija labs krāsotājs. Viņi kopā gatavoja daudzas lietas, sapņoja par skaistu mājokļu veidošanu. Bet kāpēc kaimiņa Arvi sauc par Ramatu Arvi? Ramatas ir mājas vārds. Igauniski tas nozīmē grāmatas. Diemžēl tētis no kara nepārnāca, bet Ramatu Arvi ar ģimeni aizsūtīja uz Sibīriju.
Mēs dzīvojam īpaši jaukā un gudrā vietā. Mūsu kaimiņu Bērziņu saimniecībā bija pirmā skolas vieta Ziemeļvidzemē. Tur, par skolotājiem strādāja Vilisteri, šī dzimta joprojām ir cienījami ļaudis. To apliecina mūsu novadnieku spējas runāt senču mēlē.
Es joprojām rūpīgi cenšos uztvert un izjust seno un jauno lietu un vietu stāstus. Tā kopā rodas arī dziļāka vārdu izpratne un valodas spēks. Valodas spēks vieno savējos ar vietu, ar tēvzemi. Vietu nevar paņemt līdzi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru