Mēs, daudzi Latvijas Amatniecības kameras Profesiju biedrībās reģistrētie amatnieki gribētu palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem atgriezt ticību pašu spēkiem. Mūsuprāt, visātrākie panākumi var tikt sasniegti tieši amatnieciskā ražošanā.
Kaut arī daudzi saka, ka vēsturi nevar atgriezt, tas tā nav, jo vēsture nav jāatjauno. Ir jāatjauno lietu kārtība. Izņemot PSRS, visās pārējās pasaules valstīs amatniecība, kā pasaulē pirmais un īpaši cilvēciskais ražošanas veids, kas izveidoja cilvēku, nekad nav bijis un nebūs pārtraukts. Mūsu zemē primitīvais krievu sociālisms neatzina privātos ražošanas līdzekļos, un divās paaudzēs mēs pazaudējām amatniecības ekonomisko pamatu un fantastiskās iespējas.
Rezultātā daudzi joprojām gaidām darba devējus, kuri iedos darbu un darbarīkus, nevis sāks darbus paši ar saviem resursiem.
Amatniecības vēsture, un arī konkrēti es pats ar savu darbu esmu pierādījis, ka var sākt praktiski no nekā un sasniegt daudz. Piemērs ir mans darbs un mans stāsts par vienkočiem! Man tālajos sešdesmitos gados vajadzēja tikai cirvi, zāģi un dažus kaltus, lai LLU Meža fakultātē atsāktu senaizmirstu amatu, kuru šodien ir pārņēmuši daudzi amatnieki un dzīvo labi. Es ar to lepojos.(Bilde sākumā).
Šobrīd ir arī simtiem citu lietu, kuras ir aizmirstas un kuras var un vajag atjaunot. Tas paceltu Latvijas amatniecību un ar to saistītos cilvēkus, ģimenes, pagastus.
Ievērojiet, tūristi Rīgā, un citās pasaules pilsētās, nedodas uz jaunajiem rajoniem, bet gan vecpilsētām, kurām vienmēr vajadzēs amatnieciskās tehnoloģijās izgatavotus nestandarta ķieģeļus, akmens un metāla kalumus, īpašus jumta klājumus, īpašus stiklus un citas, tikai amatnieciskās tehnoloģijās izgatavotas lietas.
Internets jau šodien dod iespēju mūsu amatniekiem saņemt individuālus pasūtījumus no Eiropas un tālākām zemēm. Mūsu valstī pietrūkst kvalitatīvas ražošanas tiesiskais nodrošinājums.
Var saprast rūpnieciskos darba devējus, kuri negrib konkurenci, bet grib gudrus un pakalpīgus strādniekus. Nevar saprast politiķus un ministrijas, kuras atbalsta 2,5 miljonu sadalīšanu tikai rūpnieciskās ražošanas profesionālai attīstībai, izveidojot 12 centrus rūpnieciskai ražošanai, bet amatniecībai nevienu! Saka, nāciet zem rūpniecības! Tas notiek tieši šobrīd! IZM, VIAA, LDDK un LABS ir vienojušās!
Mūsuprāt, šāda rīcība ir ne tikai saimnieciskas ražošanas nesapratne, bet arī cilvēktiesību pārkāpums! Mēs amatnieki paši gribam un varam ražot un konkurēt, sadarbojoties, nevis kalpojot par strādniekiem. Mums nekad nebūs vajadzīgas tās lielražošanas tehnoloģijas kuras tiks izvietotas nozaru rūpnieciskās ražošanas apmācību centros. Mums vajag tikai vienu amatniecības centru, kurā koncentrējas jauninājumu piedāvātāji un viņus uzklausa un konsultē jauno darbarīku un materiālu pielietotāji amatnieciskos vērtību radīšanas veidos. Mūsu sadarbība ir vispirms ar savējiem, un tad arī ar lielražotājiem. Izšķaidīti lielražošanas poligonos, mēs zaudēsim pašu galveno, amatnieciskās ražošanas sinerģiju. Katrs amatnieks atsevišķi neapšaubāmi var un bieži viņam vajag sadarboties ar rūpniecisko ražošanu.
Amatniecības spēku visvienkāršāk ir saprast, ja pētām civilizācijas attīstību un mūsu pašu tautas saimniecības un kultūras attīstības vēsturi. Tieši amatniecība bija tā kas uzcēla mājas, skolas, baznīcas, pilsētas. Bez šiem rokdarbu pieminekļiem, visticamāk mūsu tauta un valsts vispār nebūtu. Tieši amatniecība bija tā, kas kopā ar zinātniekiem realizēja projektus par dabas enerģijas savaldīšanu un izmantošanu. Arī šodien ir daudzas saimniecības, zinātnes un kultūras jomas, kuras bez amatnieku palīdzības nožēlojami nīkuļotu. Amatnieciskā ražošana garantē ekoloģiskumu, arī produkta ilgmūžības kvalitāti.
Amatniecība ir neaizvietojama profesionālā izglītībā, sociālā palīdzībā, amatnieciski veidotās vides uzturēšanā un atjaunošanā, un īpaši individuālu pakalpojumu sniegšanā indivīdiem.
Kāpēc daudzi mūsdienu politiķi Latvijā baidās savos valsts attīstības plānos ietvert amatniecību? Tāpēc, ka īsta amatniecība, tāpat kā dabīga daba necieš lieko. Amatnieciskā ražošana attīstībā nav apstājusies, un eksistences cīņā nav aizmirsusi sevi. Labākie amatnieki nepazīst krīzes un bezdarbu, strādā individuāli radošu darbu, dzīvo ilgi un priecājas par dzīvi.
Tieši tāpēc politiķi nemīl amatniecību? Viņi negrib personu patstāvības attīstību, vēlas lai ir kā bija padomju sociālismā – paklausīgu nedomājošu pūli! Bet tā nekad vairs nebūs! Var nopirkt juristu, kas uzraksta labvēlīgu likumu rūpnieciskai ražošanai, bet nekad nevarēs nopirkt īstus amata meistarus, un pierunāt, lai tie nestrādā ar saviem darbarīkiem un peļņu atdotu citiem.
Veiksmi visiem ražotājiem, bet atšķirīgie ražošanas veidi, dosim idejas un kontrolēsim jaunās valdības plānus! Beidzot mums ir jāatver katram atbilstoša un attīstoša darba iespējas. Blakus algas strādniekiem ir vieta arī tiem, kuri grib sevi pierādīt.
Mēs vēlētos, lai ZRP un jaunais ministrs, kopā ar atbalstītājiem , atjauno līdz šim pofesionālājā izglītība likvidētā MEISTARA godu un titulu, nevis seko LC politiķu un IZM ierēdņu izdomājumiem. Tikai meistarība var vest labākā dzīve. Lai top!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru