Radošā domāšana un darbaspējas ir līdzmūžīgas visai cilvēces dzīves uztverei. Amatizglītība atdarināšanas, tradicionālo lietišķo zināšanu, spēju, iemaņu un prasmju patapināšanas un pārneses empīriskajās formās ir viena no senākajām praktiski orientētās izglītības formām. Tajā ilgu laiku gan dominēja nejaušās atlases, izmēģinājumu un kļūdu, mazākā ļaunuma, veselā saprāta un individuālās vai ierobežotās kolektīvās pieredzes apkopošanas metodoloģija. Mitoloģija, folklora un pagāniskās reliģijas visai augstu novērtēja amatniecības, amata un amatnieka īpašo potenciālu; amatniecību izprata kā praktisko maģiju, amatu kā elitāru nodarbošanās veidu, bet amatnieku kā hitonisku (pazemes, augsnes, sakņu, dzīļu valstības) figūru, kurai piemīt ārkārtējība, biedinoši pievilcīga kopspēka valdzinājums, īpaša gudrība, kas ne vien vēsta, bet arī ģenerē, vada un valda. Amatnieks visai pamatoti tika atveidots kā gudrības, spēka, darba un varas personificējums.
Amatizglītībai tradicionāli piemita individuālās skolas, meistara un mācekļa – audzēkņa īpašās likteņsaistes raksturs, informatīvā noslēgtība, autortiesību apzināšanās un brīvā profesionālisma tendences. No amatizglītības pieredzes kultūra kopumā pārņem demiurģijas (praktiski radošās pirmdarināšanas) un šedevra idejas, metodoloģiju, tehnoloģiju un kritērijus. Mītiskie un vēsturiskie kultūrvaroņi – pirmdibinātāji, jaunatklājēji, izgudrotāji, aizsācēji un lielie skolotāji allaž savas misijas laukā ir nesuši amatniecības garu, uzņēmējdarbības riska psiholoģiju, bezasiņu upuri un civilo varonību.
Amatizglītības paplašināja cilvēka attīstības izvēļu diapazonu. Cilvēks no dabas klienta un asistenta pārtapa par otrās dabas – lietu pasaules darinātāju. Amatizglītība kā iegūta un izkopta „roku domāšana” krasi paaugstināja cilvēku dzīvo ražotājspēku kvalitāti, ļāva būtiski samazināt ekonomiskā un tehnoloģiskā gada atkarību no ekoloģiskā, sezonāli nevienmērīgā un kaprīzā gada grūti kontrolējamā iespaida. Turklāt amatnieks apguva taupīgas un efektīvas darbības kultūru: ar pieticīgu materiālu klāstu, elastīgām tehnoloģijām, individuālajā stilā varēja izveidot lietderīgus, stabilus un drošus gala produktus ar bremzējamu vai kompensējamu fizisko un morālo nolietojamību. Amatniecības produktiem pavairojoties un daudzveidojoties, straujāk privatizējās arī individuālā cilvēka dzīve. Tā kļuva bagātāka, komfortablāka. Patērētājdarbība aizvien jūtamāk pārvēršas par patērējošo ražošanu. Cilvēki atklāj, ka lietas nes sevī divpusīgu: darinātāja un piesavinātāja – patērētāja cilvēcisko mēru ar klātienes un neklātienes dialoģiskajiem efektiem.
Amats „ģenētiski” veicina cilvēciskā kapitāla izaugsmi, kvalificēšanos, izpildītājmeistarības un virtuozitātes paaugstināšanos, vieno tīrā gara inteliģenci ar kultūrietilpīgu praksi. Amatizglītības vēstures demonstratīvajā pusē figurē izteikti vīrišķā „roku domāšana”. Taču nenovērtētajā fonā attīstījušās sieviete – mājsaimniece, kas bija un palika universāla mājražotāja – amatniece mājture. Viņa savu darbu veica ar svētbijību, liturģisku pienākuma apziņu un kompetenci.
Amatizglītības tīklā ilgu laiku iekļāvās arī plastisko mākslu nozares. Amatnieku – demiurgu, tehniķi un inženieri nereti identificēja ar mākslinieku un otrādi (Art mākslas un Technē: prasmes vienības princips). Antīkajās utopijās (it sevišķi Platona „Valstī”) amatniecība un tirdzniecība traktētas visai nievājoši – kā pilsoniski mazcienāmas, galvenokārt svešiniekiem, migrantiem pieļautas nodarbes. Līdzīgas nihilistiskas noskaņas sastopamas nomadu – klejotājtautu kultūrās, kurām bija vieglāk izprast cīņu, nāvi, kundzību un padevīgu izpildījumu bekā amatniecības cilvēcisko un rezultatīvo jaudu.
Sabiedrībā, it sevišķi tās elitēm civilizējoties, izmainās arī prestižekonomikas saturs un raksturs. Cilvēku iemājošanās (domestikācija), personiskā īpašuma inventārās struktūras bagātināšanās, greznības un komforta atzīšana par pozitīvām vērtībām labvēlīgi ietekmē amatniecības tautsaimniecisko, etnokulturālo un sabiedriski humanitāro statusu. Lai gan kultūra kopumā salīdzinoši rezervēti izturas pret amatizglītību, bieži nenovērtējot prakses kultūrspēkus un lietišķās inteliģences iespējas, absolutizē tīrā gara nodarbju pašvērtību, pārspīlē tīrās filozofiskās kontemplācijas (pārdomājošās garīgās vērošanas) lomu, nonievājot materiālo dzīvi. Tomēr pozitīvo un eksperimentālo zinātņu attīstība un pavēršanās praktisko vajadzību apmierināšanas virzienā stihiski un apzinīgi rada labvēlīgu prakticisma un lietišķības filozofiju (t.s. F.Bēkona „Jaunās Atlantīdas” tehnoloģiskās filozofijas un intelektualizētās prakses manifesto garu).
Nesaudzīgā industrializācija šokē sabiedrību, tā ar novēlošanos augstajā kultūrā un masu apziņā novērtē amatniecības kā mikroekonomiskās un redzoši tehnoloģizētās mazās praktiskās paradīzes (tiesa – zaudētās) vērtību. Jaunlaiku patriarhālistiskajās un neokonservatīvistiskajās idejiskajās vēsmās un utopijās Dievs – Daba – Darbs balstās uz fermeri un amatnieku kā līdzvērtīgām figūrām, kas nes sevī brīvās, pašdarbīgās uzņēmības garu un morāli, apmierina cilvēka kultūrantropoloģiskās vajadzības pēc būtiskas pastāvēšanas pašpietiekamā darbībā.
Amats kļūst arī par darba inteliģences – balto apkaklīšu masu hobiju. Amatnieciskās aizraušanās pakļauj arī sabiedrības „augšējo desmittūkstošu” un magnātu, tā dēvētā „procenta procenta” labākos pārstāvjus. Parazitāri pārsmalcināto, izvirtušās izpriecās nogurdināto patērniecisko hedonismu sāk izkonkurēt lietišķi aktīvais mākslinieciski amatnieciskais hedonisms. Pat nekļūstot par profesionāļiem amatniecībā, amatieri realizē sevi nepiespiestās mūžizglītības, cilvēciskās eksperimenta un praktizētas brīvības pasaulē.
Piedzīvojot augšanas un pagrimuma krīzes, industrializācija ar laiku atklāj sevī normālu amatniecības mantinieci, sabiedroto un pat klienti. Būtībā industrija ir savdabīga abstraktā, pārpersoniskā un specializētā amatniecība (amatniecību amatniecība). Jebkuras remonta un eksperimentālās darbības nozares paliek izteikti amatnieciskas Darinājumi ir vieglāk unificējami un standartizējami. Darina pēc pareizām, kanoniskām shēmām. Labojot defektus, kļūmes, vainas un brāķi, jāsastopas ar sarežģītām informatīvi praktiskām problēmsituācijām.
Amatnieciskais gars un veidols caurvij arī mūslaiku modi. Tā pluralizējas. Modē ienāk, uzrodas vai atgriežas gan piedzīvotais, gan vēl nebijušais. Labākās kvalitātes augstā un nepieradinātā mode aizvien vairāk izceļas ar radošu garu un eksperimentāli māksliniecisku vērienu, nevis cenu šķērēm.
Amatizglītība tautsaimniecības un visas sociālā organisma restrukturalizācijas apstākļos pie mums vēl atrodas jaunattīstības krustcelēs. Tomēr vairākas tās principiālās kontūras iezīmējas jau tagad. Atšķirībā no ierastās specializētās izglītības, amatizglītība ir visaptverošāka, hierarhiskāka, elitārāka un demokrātiskāka. Ar elementārās un vidējās grūtības un sarežģītības pakāpēm saistītās praktiskās pašaprūpes, sadzīves materiālās un informatīvi tehnoloģiskās infrastruktūras ekspluatācijas remonta un racionalizācijas funkcijas katru cilvēku pat patērēšana pārvērš par amatniecības locekli. Mājsaimniekošanā objektīvi paaugstinās patērējošās darbības ražojošais un radoši aktīvais raksturs.
Amatizglītība piedāvā cilvēkam neparasti daudz pašsagatavotības pakāpes, kurās liela loma ir ne tikai plaša profila profesionālismam, bet arī (un jau!) subprofesionālisma – veselīga diletantisma un amatierisma līmeņos, kā arī hobija jomās. Turklāt hobijs var ievadīt nākošo profesionālismu vai attīstīties paralēli tam. Amatizglītība sagatavo individualizētu lietpratību, audzina uzņēmīgu personību, izraisa v vajadzības pēc garīgās un praktiskās aktivitātes.
Amatizglītībā veselīgi sadzīvo dažādas pilnības pakāpes mācīšanas un audzināšanas sistēmas, paverot ceļu ne tikai izcilniekiem, bet arī cilvēkiem ar pieticīgām dotībām. Vienlaikus amatizglītība mūsdienās kļūst par profesionāli politehnokrātiskās kultūras (midkulta) un radošās augstās kultūras (maksikulta) dzīvo spēku.
Amatizglītībā veidojas saimnieciski sagatavots, uzņēmīgs, atjautīgs un pašapzinīgs lietpratējs, kas atgādina mūsdienu Japānā populāro ekonomisko cilvēku – darba samuraju.
Šī izglītība ir pateicīgs invalīdu u.c. marginālu rehabilitācijas ceļš. Cilvēki ar daļēji ierobežotām iespējām un deformētiem likteņiem, nonākot amatizglītības iespaidā, kļūst par eksistenciālā revanša subjektiem un ar jauniegūto lietpratības jaudu atbrīvo sabiedrību vairāk nekā sabiedrība aizstāv viņus pašus.
Amatizglītība māca audzinot: amatniecībai ir nepieciešama zinātņietilpīga, politehnoloģizēta un sociohumanitāri sagatavota cilvēka lietišķā individualitāte.
Zināmā mērā pie mums un ārzemēs daudzās dzīves jomās parādās t.s. jaunais feodālisms jeb jaunie viduslaiki ar tiem raksturīgo bruņinieciskumu, liturģismu, karnevālisku dzīvespriecīgumu, amatnieciskām rosmēm, veselīgu lokālpatriotiskumu un renesanses iezīmēm. Amatizglītības jaunieviešana un izplatība ir viena no konstruktīvākajām atbildēm uz daudzo pārmaiņu pārslogoto jaunlaiku izaicinājumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru