Pēdējā laikā virknē grāmatu un zinātniskos pētījumos pareģots, ka parastās izpratnes darbi nozudīs kopā ar ekonomisko spriedzi, bet roboti spēs aizvietot cilvēku darbu.
Atšķirīgi no rūpnieciskās revolūcijas, kur fizisku darbu aizvietoja automātiskās aušanas stelles, bet braucams traktors aizstāja vairākus zirgus un arājus, tagad tiek veidoti roboti, kas aizvieto domājošu cilvēku. Pirms 13 gadiem IBM firmas dators «Dziļais Zilais» (Deep Blue) sakāva pasaules šaha čempionu Juriju Kasparovu. Šā gada martā IBM dators Vatsons (Watson) uzvarēja ASV televīzijas programmā Jeopardy, kur vairāki sāncenši cīnījās, lai pareizi atbildētu uz jautājumiem vairākās jomās. Tas, ka dators var atbildēt uz brīvā valodā izteiktiem jautājumiem, ir liels sasniegums. Ko tas varētu nozīmēt pēc vēl desmit vai divdesmit gadiem?
Datoru un robotu laikmets
ASV ir vairāk nekā 5 miljoni darbinieku, kuru pienākums ir atbildēt dažādus jautājumus noteiktā ekspertīzes jomā. Starp tiem ir advokāti, ārsti, skolotāji un daudz citi arodi. Vēl citā jomā ir automašīnas – ASV ir vairāk nekā divi miljoni šoferu, kuri vada smagās kravas mašīnas un kuri arī būtu aizvietojami, ja būtu pašvadītas automašīnas bez šofera.
Patlaban ASV ekonomikā notiek izaugsme bez jaunu darba vietu radīšanas – tā saucamā bezdarba atkopšanās no krīzes. Ekonomists Džeremijs Rifkins (Jeremy Rifkin) savā grāmatā „Darba beigas” („The End of Work”) paredz, ka lielākā daļa no tagadējiem darbiem ir vai būs aizvietojami ar robotiem vai informātiku. Uzņēmējs Martins Fords apskatīja šo problēmu un savā grāmatā „Gaismas tunelī” („The Lights in the Tunnel”, sk.: http:// www.thelightsinthetunnel.co) paredz ārkārtīgu problēmu tajā, ka strādniekus nevarēs vairs pārprofilēt uz citiem darbiem, jo roboti spēs paveikt arī tos darbus. Ja nav strādnieku, tad arī nav pircēju. Ja nav pircēju, kuri pērk ražotos produktus vai piedāvātos pakalpojumus, tad ekonomika sabrūk.
Rifkins paredz, ka sabiedrība varētu veidot daudz un dažādas sabiedriskās organizācijas, kas sniegtu sabiedriskos pakalpojumus kultūrā un citās jomās, lai radītu jauna veida darbus. Bet Martins nesaredz darba vietu radīšanas iespējas. Viņš iesaka ar nodokļiem aplikt kapitālu, kas ir ieguldīts, lai automatizētu ražošanu un ar to iznīcinātu darbavietas. Valsts ar naudu, kas iegūta no šiem jaunajiem nodokļiem, varētu maksāt aizvietotajiem strādniekiem dotācijas, lai tie varētu turpināt pirkt preces un pakalpojumus.
Latvija varētu rādīt trešo ceļu
Latvijā ir dziļas amatniecības un meistarības tradīcijas. Meistars ir amatnieks, kurš ieguvis savas iemaņas un tehniskās zināšanas skolā un praksē, strādājot un mācoties kā zellis atzītā meistara darbnīcā. Meistaram pieder savi darbarīki, un viņš kā uzņēmējs salīgst darba nosacījumus ar klientu. Meistaram ir jāprot izprast klienta vēlmi un izpildīt darbu ar savu prātu un māksliniecisko izjūtu. Hugo Mercs (1904 – 1976), viens no Latvijas pirmajiem meistariem, kas bija Latvijas amatnieku kameras dibinātājs 1968.gadā, stāstīja šādu stāstu folkloristei Aijai Beldavai. Būdams zellis ar labu māku un izdomu, jaunais Mercs izgatavoja apbrīnojami skaistu krēslu no ozolkoka. Kad krēsls bija gatavs, puisis to aiznesa to atrādīt savam meistaram. Meistars uz brītiņu to apskatīja, tad bez vārda teikšanas paņēma cirvi un viņa acu priekšā to sacirta gabalos. Šādu mācību skolā nevar iegūt. To var iegūt tikai no meistara. Modernā izpratnē amatnieks savieno māku ar dizaina izpratni. Latvijā ir redzami daudzi darbi, kur tas ir labi izdevies – vai tas būtu audumā vai kokā, vai metālā vai arī kompleksākos pasākumos kā vesela māja. Labam meistaram atdeve var būt ļoti laba. Pasaulē bagātība vairojās, un tie, kuriem ir nauda, meklē savai mājai kaut ko unikālu, nevis rūpnieciski ražotu preci. Labs meistars var noteikt savu cenu.
Amatniecības meistarību var apvienot ar tūrisma veicināšanas stratēģijām. Amatnieki ar saviem darbiem pievelk cilvēkus uz citādi nomaļām vietām, kur tūristi var baudīt ne tik vien kā atjaunotās Latvijas pilis vai dabas skaistumus, bet arī amatnieku jaunradi darbnīcās, kas atrodas visā Latvijā. Tur bieži vien viesi var skatīties, kā meistars ar saviem zeļļiem strādā, lai radītu pievilcīgas lietas.
Kā Latvija var veicināt meistarību?
Meistarība prasa daudzpusīgu izglītību, prasmes pieredzi kā amatniekam un kā uzņēmējam, un kā dizainerim. Hugo Mercs bija Mākslas akadēmijā un arī Amatniecības kamerā. Mūsdienās arī derētu īpaša apmācība uzņēmējdarbības zināšanās – marketingā un biznesa plānošanā, kā arī grāmatvedībā. Svarīga loma, lai amatniecība tiktu nostādīta uz stingriem pamatiem, ir valstij. Ja amatniecība tiks atstāta novārtā un rūpnieciskie darbi nozudīs, kā citādi Latvija sagatavosies laikam, kad roboti un informātika darīs lielāko daļu no tagadējiem darbiem? Ir ļoti svarīgi veicināt meistarību, jo tās rezultāts ir jaunrade un inovācija.
Vidvuds Beldavs, futūrists
„KAIJA Consulting” firmas īpašnieks
„Meža Avīze” Nr.9 (195), septembris 2011
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru