Roku darbs ir izteiksmes forma

Roku darbs ir izteiksmes forma

12.07.2006 Ivars Bušmanis LA

Par amatniecību šodien – par jauno studijām universitātē, par mācību centra izveidi, par Amatniecības kameru – sarunājos ar Vilni KazĀku, Latvijas Amatniecības kameras prezidentu, Rīgas Tehniskās universitātes asociēto profesoru.

– Tagad modes vārds ir "dzīves kvalitāte"… Tā arvien vairāk pieprasa individuālu, nevis sērijveida pieeju. Amatniecība to spēj piedāvāt?

Te  palepojos  Jāņa Vašuka puišu darbā, Ventspils, Dendrolight LATVIJA

Vilnis Kazāks: – Stājos arhitektos, tiku LLA Mežu fakultātes koka nodaļā Jelgavā. Disertācijā risināmā  prolēma bija: "Mājokļa un mēbeļu savietojamība", kurā pierādīju, ka toreizējie plānotāju centieni uzlabot  sociālistisko dzīves kvalitāti bija  nederīgi. Daudz lieka. Sastrīdējos ar ministriju pārstāvjiem. Viņi: "Māja ir galvenais!" Es teicu: "Nē, cilvēks ir galvenais, viņš izvietojas mēbelēs, un ap tām jābūvē māja." Taču būtībā disertāciju neļāva aizstāvēt tāpēc, ka tēvs bija Amerikā. Šo promocijas darbu pabeidzu 1995.

– Kā domubiedri nonācāt Amatniecības kamerā?

– Kameras ir profesionāļu pārstāvniecības. Eiropā mūsdienīgām amatniecības kamerām ir vairāk nekā 100 gadu, Latvijas Amatniecības kamerai šogad svinēsim 70.

Amatniecība ir dziļi privāta lieta, sociālismā bija divu paaudžu pārrāvums, cilvēki aizmirsa, ka amatnieki nav strādnieki.

Atmodas sākumā Kultūras fonda paspārnē izveidojām Amatnieku brālību, kur piepalīdzēja Imants Ziedonis un Ramona Umblija. Mēs esam vai vienīgā sabiedriskā organizācija, kurai ir savs likums – likums "Par amatniecību".  Krastiņš un Grūtups,  kuri to palīdzēja likumu sagatavot, mācīja: "Taisām universālu, lai ilgi der!" Un der vēl tagad visos gadījumos. Un derēs ļoti ilgi, jo amatniecība ir izcili sena nodarbe, stabila, var teikt – mūžīga.

– Cik amatnieku šodien Latvijā?

– Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka amatniecībai ir piederīgas 157 profesijas. Amati sadalās septiņās amatu grupās: būvniecība, metālapstrāde, kokapstrāde, apģērbi, tekstils un ādas apstrāde, pārtikas produktu apstrāde, veselības un ķermeņa kopšana un citu amatu grupa.

Esam pētījuši, ka kopā Latvijā amatniecībai raksturīgos darbus veic 120 – 150 000 cilvēku.

Mums bija cīniņš ar "Latvenergo", un panācām, ka elektriķis arī ir amatnieks (tāpat kā ES). Savukārt sešus gadus cīnījāmies Saeimā, kamēr pierādījām, ka namdara amata meistars var pēc projekta celt dzīvojamo māju un viņam nav jāņem par uzraugu inženieris (vismaz Ls 300 mēnesī).

– Cik no tiem reģistrējušies Amatniecības kamerā?

– Apmēram desmitā daļa, tas ir, apmēram 12 000 individuāli praktizējoši amatnieki un nedaudzi uzņēmumi.

– Tie pārējie, nemaksājot ģildes biedra naudas, nogaida. Uz ko?

– Pārējie gaida uz mūsu sagādātajiem labumiem. Kad pieaugs klientu maksātspēja, viņi izvēlēsies reģistrētu amatnieka uzņēmumu, kas dod kvalitātes garantijas savam darbam, tad Amatniecības kamerā biedru būs vairāk. Tiesa, šāds amatnieka darbs ir par 15% dārgāks.

Likuma "Par amatniecību" 5. un 6. pantā "Latvijas Amatniecības kameras pašpārvaldes funkcijas" noteikts gan tas, ka kamerai jāorganizē apmācība, gan jāpiešķir kvalifikācija, gan jāreģistrē meistari, zeļļi, mācekļi un amatniecības uzņēmumi. Mums ir ap trim tūkstošiem titulētu meistaru, ap četriem tūkstošiem titulētu zeļļu.

– Ja virs durvīm rakstīts "amatnieka darbnīca", tas taču vēl nav amatnieka uzņēmums?

– Nē. Uzņēmējdarbības forma nav ražošanas veida forma. Amatnieks var izvēlēties jebkuru uzņēmējdarbības formu, kas viņam izdevīgāka – individuālo komersantu, SIA, akciju sabiedrību vai citu. Tajā pašā laikā mums ir dotas tiesības viņus reģistrēt, savukārt reģistrēto pienākums ir garantēt darba kvalitāti.

– Zemnieku un zvejnieku saimniecības prasa atsevišķu statusu, jo tām nav izdevīgi piemērot jelkādu Komerclikumā noteikto uzņēmējdarbības veidu. Jums šīs kaislības iet secen?

– Nē, tas mums ir noiets posms, jo mums atsevišķais statuss ir noteikts likumā. Bet uzņēmējdarbības formas Komerclikuma rāmjos mūs apmierina. Zemnieki mazliet pārprot. Jēga to darīt būtu tad, ja asociācija – mūsu gadījumā Amatniecības kamera – iekasētu nodokļus no biedriem un norēķinātos ar valsti, kā tas šur tur Eiropā ir.

Bet mēs esam neatkarīgāki no Ekonomikas ministrijas nekā zemnieki, kuriem gan subsīdijas dod, gan organizācijām piemaksā Zemkopības ministrija. Mūsu kamerā iestājas labākie, stiprākie amatnieki, kas var atļauties 50 santīmus mēnesī iemaksāt, un uzņēmumi, kuri gadā var ieskaitīt 60 latus.

Amatniecības kameras spēku novērtē ar klienta izvēli: vai viņš izvēlēsies reģistrētu uzņēmumu, kura kvalitāti garantējam, vai arī – tādu, kurš valstij nemaksā neko, bet arī klienta priekšā neatbild ar savu amatnieka godu.

– Mazā ģilde tradicionāli bijusi amatnieku sēdvieta... Tā ir joprojām?

– Īpašumi Eiropā ir svēta lieta. Tāpat kā kalējam vajag smēdi, tā amatnieku organizācijai ģildi, tas ir pašsaprotami. Lietuva ir atdevusi amatniekiem viņu īpašumus, pārējās Austrumeiropas valstīs tie nebija zaudēti.

Šobrīd Amatniecības kamerā strādā 17 cilvēki, un mēs ģildē īrējam paši savas telpas.

– Kas amatniekus satur kopā?

– Kvalifikācijas atzīšana Eiropā visvairāk motivē iesaistīties Amatniecības kamerā. Zviedrijas notikumi to apliecina. Kad zviedru arodbiedrība uzzināja, ka Latvijas uzņēmumam atšķirīgas sarežģītības profesijām ir vienāda stundu likme, sākās skandāls Eiropas līmenī.

Agri vai vēlu Latvijas darba devējiem būs jāvienojas ar darba ņēmējiem par kvalifikācijām un samaksu strādniekiem.

Amata māceklis mācās vidēji četrus gadus, kļūstot par zelli, tad vēl četrus gadus līdz meistara kvalifikācijas iegūšanai. Zellis ir patstāvīgs izpildītājs, meistars – speciālists vadītājs.

– Par ko kļūst meistars – par lielmeistaru?

– Augstākais amatniecības profesionālais tituls ir goda meistars, to piešķir meistaram par izcilu devumu amata attīstībā un jaunatnes audzināšanā profesijā.

Faktiski daudzi zeļļi un meistari turpina studijas RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē un iegūst produktu dizainera profesiju. Tā ir, ka daudziem amatniekiem pietrūkst zināšanu un prasmes skaistu produktu projektēšanā un izgatavošanā, arī uzņēmuma vadīšanā. Bakalaurs, maģistrs, doktors – tie ir reāli mērķi mūsdienu moderniem amatniekiem. Vācijas Minsteres Amatniecības kamera pat velta divas stipendijas šo programmu studentiem. Vecākais students šobrīd ir 73 gadu vecs, mēs visi ar to lepojamies.

– Meistars savus amata knifus izmanto visu mūžu?

– Ienākot jauniem materiāliem, tehnoloģijām, amatniecības skolu beidzējiem, arī ilgāk strādājušiem meistariem nepieciešams centrs, kur iepazīties ar jaunievedumiem.

Eiropā ir kādi 40 šādi centri, Vācijā visvairāk – 16, kuros esam mācījušies. Zemi un telpas, t. i., infrastruktūru, sagādā pašvaldība. Materiālu un iekārtu ražotāji šajos centros deponē jaunākos izstrādājumus un arī iepazīstina ar tiem. Kameras uzdevums ir ieinteresēt meistarus apgūt šos jaunos paņēmienus. Meistarība un konkurētspēja nepieaugs, ja nebūs šāda apmācības centra. Pašlaik cīnāmies par 15 miljoniem latu ES naudas par tāda centra izveidi Latvijā. Šādā centrā būtu teorētiskā apmācība, laboratorijas un praktiskās darbnīcas un mācību uzņēmumi.

Īpašu nozīmi mēs piešķiram amatniecības speciālistu un uzņēmumu sadarbībai ar augstskolām. Piemēram, runājot par guļbūvju celtniecību, 1992. gadā daži Brīvdabas muzeja speciālisti uzsāka guļbūvju celtniecības uzņēmējdarbību. Pērn, pēc 12 gadiem, Latvijā bija reģistrēti 132 uzņēmumi, kuri ceļ koka ēkas. Notika 3. starptautiskā guļbūvēm veltītā zinātniski praktiskā konference, kurā piedalījās 14 valstu speciālisti.

Nākotnē plānojam izveidot īpašus mācību materiālus amatniekiem – amatieriem, pašdarbniekiem, jo amatniecība var kalpot arī kā lieliska iespēja savas dzīves uzlabošanai.

– Kur atrodas jūsu kompetences centrs?

– 18 hektāri bijušajā armijas daļā Rīgā, Bukultos, pretim Brīvdabas muzejam. Tas varētu būt ne tikai Latvijas mēroga, bet Eiropas līmeņa centrs, kas apkalpotu arī baltkrievus, krievus u. c. postsociālisma valstis. Amatniecība ir lielisks līdzeklis privātīpašuma izpratnei un privātbiznesa attīstībai.

Skoti tagad atbrauc uz Latviju un atzīst, ka vadošā guļbūves valsts Eiropā ir Latvija, un gatavi pie mums mācīties.

Vienlaikus tas būtu arī interesants objekts tūristiem, jo mācību centram blakus iecerētas divas ielas: vēsturiskā iela un nākotnes iela. Vēsturiskajā amatnieku ielā varētu veidot 10. – 20. gadsimta autentiskas darbojošās darbnīcas (tas varētu būt Rīgas pilsētas muzejs). Nākotnes ielā mēģināsim modelēt, kā amatniecības process varētu izskatīties pēc 20, 30 gadiem – ar uzsvaru uz ekoloģisko saimniekošanu un dzīvesveidu.

– Kāpēc studentus amatniekus apmācāt RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē?

– Mūsu studiju programmās apgūst tekstila, ādas, koka, metāla, arī citu materiālu apstrādes tehnoloģijas un dizainu. Īpaša vieta ir amatniecības tehnoloģiju attīstībai.

Piemēram, koka produktu dizaina studijās mēs bez mēbelēm un guļbūvēm vēl studējam koka rotaļlietas kā produktu. Domājam, ka mums nevajadzēs 12 gadus kā guļbūvēs, lai sasniegtu pasaules līmeni. Latvijā jau pazīst Rencēnu firmu "Varis Toys" – viņiem ir ļoti labi panākumi, bet mums ir iespējams katrā pagastā izveidot vismaz vienu rotaļlietu ražotni un pārsteigt pasauli ar nopietnām koka rotaļlietām. Šobrīd RTU kolekcijā gada laikā izgatavotas jau vairāk nekā 60 rotaļlietas, no kurām dažas ir ar principiāliem jauninājumiem. Nevajag gausties, ka pasaule nepērk, vajag papētīt, vai mums ir ko piedāvāt.

– Kam jūsu skatījumā amatnieki vēl varētu pielikt savu roku?

– Amatniecība ir neaizstājama restaurācijā, kur jāatjauno ar rokām radītais. Vecrīga daudz zaudē, ar industriālām metodēm to labojot. Pazūd Vecrīgas īstais imidžs: man tagad tā atgādina vecu veceni, kura nokrāsojusies kā jauna meitene. Bet katrai mājai vajadzētu spēt saglabāt veco amatniecisko faktūru un patinu, kā tas ir izdevies, piemēram, Romā, Briselē un citur.

Vienmēr jāatceras, ka modernā pasaulē neviens ražošanas veids neatklāj precīzāk tautas savdabību un nacionālo identitāti kā amatniecība. Lai arī kā censtos dizains un rūpniecība, tiem ir citas iespējas un ātri rezultāti, taču vairāk saistīti ar biznesu.

Amatniecība ir pilnīgi neaizstājama cilvēkiem ar problēmām. Arī no grūti audzināmajiem pusaudžiem viena trešdaļa noturas amatniecībā.

Mākslā un zinātnē pirmais paraugs, pirmās iekārtas top amatnieciski, arī dizaina pirmais paraugs ir amatnieka darināts.

Tiem, kuri domā, ka industrija izkonkurēs amatniecību, varam pajautāt, vai kāda sieviete labprātīgi ieliks galvu mašīnā, kas veido frizūru?

Roku darbs ir izteiksmes forma. Lai cilvēks kvalitatīvi dzīvotu un lai justos vērtīgs, vajadzīga pašizteiksme un individualitāte. Tikai amatniecība to var piedāvāt.

Paldies Jānim Vašukam par materiāliem studentu darbiem  RTU.

Paldies Ivaram Bušmanim par intervijām toreiz un tagad! Vilnis.