Urbji

Urbji          

 Uzmanīgi aplūkojot urbjus, redzam, ka tie ir gudri un smalki izdomāti instrumenti apaļu caurumu iegūšanai.

Ikdienā visbiežāk nepieciešams urbt koku, metālu un plastmasu, dažāda izmēra caurumi tiek urbti arī zemē, ledū, akmenī, mūrī.

Urbju darbināšanai nepieciešama salikta kustība, — urbis vienlaicīgi tiek grozīts ap savu asi un virzīts materiālā.

Urbšana ir ērtāka un racionālāka par kalšanu, jo urbis griežoties strādā bez «tukšgaitas», turpretī ka­ļot pirms katra nākošā kalta ie-cirtiena ir jāpārvieto ne tikai kalts, bet arī āmurs vai vāle.

Sākotnēji urbji nebija īpaši sa­režģīti instrumenti. Pilnveidojoties urbšanas atziņām un urbja materiā­liem, tika izgatavotas arvien sarež­ģītākas konstrukcijas. īpašu uzma­nību pievērsa asmens daļas izveidei.

Par vecāko uzskata karošurbi, kura gals ir līdzīgs karotei. Urbšana brīžiem bija jāpārtrauc, lai iz­ņemtu skaidas. Ja karošurbju renītes griezošo daļu sašaurina un renīti savērpj, iegūstam gliemežurbi. Glie-mežurbis veido konisku spirāli, kurai urbjot ir tendence pašai ie­dziļināties koksnē. Taču gliemežur-bis tāpat kā karošurbis neiznes skaidas no urbuma. Šāds trūkums nepiemīt spirālurbim, kura kāts ir veidots no vītņveida renītes, pa kuru uz augšu no dobuma virzās skaidas. Taču šie urbji sarausta koksnes šķiedras un neveido gludus urbu­mus. Lai iegūtu precīzu, gludu ur­bumu, ir nepieciešams nostiprināt urbja centru un urbuma ārējā malā virzīt asmenīti — priekšgriezēju, kurš vispirms atgriež izurbjamo skai­du. Šādi veidots ir centrurbis. Ir universāli centrurbji, ar kuriem var mainīt urbuma diametru. Tomēr kok­materiālā viskvalitatīvākos caurumus var iegūt ar urbjiem, kuri apvieno visas pieminētās labās īpašības. Tā ir izveidots spirālurbis ar centru, kurš ne tikai precīzi satur urbi koksnē, bet arī «ievelk» urbšanas virzienā, kvalitatīvi atgriež un no­griež skaidu un iznes to.

Pazīstami dažādi spirālurbji, po­pulārākie no tiem ir ar vienu vai diviem asmeņiem un priekšgriezē-jiem.

Savienojot dažādas detaļas, nereti ir nepieciešams savienojošo skrūvju galviņas «iegremdēt» materiālā, šā­dam nolūkam kalpo gremdurbis. Praksē pielieto arī kombinētus spi-rālurbjus un gremdurbjus, kas vien­laicīgi ne tikai izurbj nepiecie­šamos caurumus skrūvītēm, bet arī paplašina urbumus, kur novietoties skrūves galviņām.

Urbju daudzveidību, pirmkārt, nosaka apstrādājamā materiāla īpa­šības — cietība, šķiedrainība, tem­peratūras vadītspēja. Otrkārt, urbja griešanas un ievirzes mehanizācija un automatizācija. Urbjot cietus ma­teriālus, berzes dēļ urbji sakarst, tādēļ nepieciešams tos īpaši atvēsi­nāt. To paveic, pievadot urbumā dzesējošu šķidrumu. Šķidrumu var pievadīt gan pa ārpusi, gan tieši caur urbi. Ja nedzesē, urbji ātri kļūst neasi un, siltumā izplešoties, var iesprūst caurumā.

Kaut arī dažādība ir ievērojama, tomēr nav grūti atrast kopējas pazīmes visiem urbjiem. Visbiežāk tos izgatavo kā dažādu garumu un resnumu stieņus, kuru vienu galu iz­veido kā asmeni, bet otru — atbil­stoši satveres mehānismam. ViettOP-daļa kalpo ne tikai abu galu satu­rēšanai, bet arī tiek pielāgota skaidu iznešanai.

Lai iegūtu griezes kustību, urbjus iestiprina rokas urbjspalās vai da­žādi mehanizētās un automatizētās urbjmašīnās. Vienkāršākais pagrie­šanas paņēmiens ir pielikt urbim šķērsu rokturi, kuru, satverot urbi, var pagriezt par puspagriezienu. Šādus urbjus sauc par svārpstiem. Ar svārpstiem nevar īsā laikā daudz padarīt, taču tie ir neaizstājami liela diametra caurumu  iegūšanai.

Ātrāk urbjus var pagriezt ar rokas urbspalām. Populāras ir rokas urbj­spalās ar lokveida kloķi, zobratu un savērptu vītņstieņa mehānismu.

Jāpiebilst, ka ne vienmēr precīzi tiek lietots dreļļa jēdziens. Putro-šana sākas ar to, ka vācu, tāpat arī latviešu vārdam griezt ir vairākas nozīmes (griezt ap asi, griezt — atšķelt skaidu). Taču par instrumentu nosaukumu dažādību nevajadzētu īpaši bēdāties — vienmēr ir jāatce­ras, ka tautas mutē, amatnieku aprindās, speciālistu un zinātnieku vidū vienu un to pašu lietu var no­saukt dažādi.

V. KAZAKA teksts un zīmējumi