Āmuri

Āmuri

Āmuru galvenais darbs ir sišana. Nepieciešamā trieciena došana pa naglu, tapu, materiālu, kalta spalu u. tml. Taču bez sava pamatdarba tiem tiek uzticēti dažādi papildu pienākumi — veidot, drupināt, sa­skaldīt materiālus, izņemt naglas, pārnest siltumu. Tiešajam darbam izveido virsmu sišanai, bet otru āmura galu taisa īpašo uzdevumu veikšanai.

Speciāli āmuri tiek veidoti gald­niekiem, koktēlniekiem, atslēdznie­kiem, smalkmehāniķiem, kalējiem, stikliniekiem, kurpniekiem, veikal­niekiem, tapsētājiem, muceniekiem, skārdniekiem, lodētājiem, mūrnie­kiem u. c. speciālistiem, šie darba­rīki cits no cita atšķiras ar lielumu, svaru, galvas un kāta formu, ma­teriālu u.tml.

Āmura lielumu un svaru nav grū­ti saprast, — bērni parasti lieto mazākus belžamos nekā pieaugušie. Arī precīziem un smalkiem darbiem nepieciešami nelieli āmurīši, bet savukārt aploka sētas mietu zemē neiedzīt, ja   nebūtu   lielā   āmura.

Grūtāk ir saprast to formu dažā­dības. Tiem, kas nav redzējuši āmurus darbībā, daudzi veci darba­rīki atgādina jocīgas skulptūras. Ja nekad nav vērota mucu izga­tavošana, tad mucenieka āmurs var atgādināt sabojātu parastu āmuru, bet varkaļa vai atslēdznieka metāla veidojamie sitamie ar savu nesi­metrisko izskatu šķiet nepabeigti un nederīgi rīki.

Vienkāršāk ir atšifrēt iešķēlumu āmura plānākajā izliektajā da­ļā, šī kazas vai cita pārnadža kāju atgādinošā ierīce, protams, kalpo naglu izraušanai. Tāpat nav grūti iedomāties, ka smaile kalpo drupināšanai vai asmens — ciršanai, taču atkarībā no iecirtiena nepiecie­šamības cērtošā skaldne var būt veidota paralēli vai perpendikulāri kātam.

Interesants āmurs ir jumiķiem, — tam bez naglu iedzenamās un iz­raujamās daļas vēl ir izveidots pīķis, kas būtībā aizvieto cilvēka trešo roku, jo, kāpelējot pa jumtiem, meistars ar vienu roku satur latu vai pats pieturas, ar otru tver naglu, bet, lai āmurs pa to laiku neno­kristu, to iecērt brusā vai latā.

Materiālu izvēlas atbilstoši vei­camajam darbam. Metāla veidoša­nai, ķieģeļu skaldīšanai, īpaši ak­mens drupināšanai izmanto izturīgu metālu āmurus, taču sabojātu auto­mašīnu virsbūvju vai citu skārdu uzmanīgai apstrādei lieto āmurus ar gumijas uzgaļiem.

Galdnieki un koktēlnieki kalšanai izmanto koka āmurus. To izgatavo­šanai nepieciešams ne tikai kvali­tatīvs un sīksts kokmateriāls, bet arī gudrība, ka saskarvirsma ar kaltu jāveido nedaudz sfēriski izliekta. Tāda virsma neprasa īpaši precīzus uzsitienus, kā arī veido elastīgus triecienus. Lai maliņas neaplūztu un neizdruptu, koka āmura šķautnes veido nedaudz noapaļotas. Vāles var izvirpot vai izdrāzt no koka. Tās vienkāršāk izgatavojamas, taču nolietojas ātrāk. Trieciens ar koka vāli vienmēr ir elastīgāks par trie­cieniem ar koka āmuru — āmurs sit ar šķiedru galiem, bet vāle ar sā­niem.

Ķīli koka āmura kātā ieķīlē per­pendikulāri šķiedru virzienam. Bet, liekot kātu metāla sitamiem, jāie­vēro tādi paši noteikumi kā cirvja kāta ieķīlēšanā.

Izņemot kalēju cirtņus, āmurus no­stiprina uz elastīga kāta kustīgi. Kustība un kāta elastība dzēš trie­cienus, kuri rokas neglauda.

Naglu dzenamajiem āmuriem, īpaši, ja tos lieto neērtos apstāk­ļos, ieteicams kātus iestiprināt kopā ar aizsargskārdiem. Tie pasargā kātu no nodrupšanas un nolūšanas.

Zviedru firma «Sandvik» veido āmuru kātus, izurbjot tajos daudzus mazus caurumiņus. Urbumi padara kātu elastīgāku, ļauj rokai «elpot», palielina berzi un attālina no rokas āmura smaguma centru.

Ir arī savas leģendas. Amatniekiem ir asas mēles, un tie mīl «iemūžināt» savu līdzcilvēku īpašības, tāpēc daudzās darbnīcās varenāko belžamo nosauc par dižo Picu, garo Jāni, lielo Juri . . . Nereti pieminētais meistars nemaz nav dar­bā, darbnīcās vai pat zemes virsū, taču viņa vārds kolektīvā dzīvo. Šādu amata rīku personifikāciju visi uzņem labvēlīgi un saprotoši, taču to nevar teikt, ja dara otrādi, — cilvēku nosauc par . . . āmurgalvu. Kāpēc tā?

V. KAZĀKA teksts un zīmējumi