Amatniecība un amatnieki Latvijā. Vilnis Kazāks.: 2024

Māja, kurās gribam dzīvot

https://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467657|article:DIVL237

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467657|article:DIVL237|query:M%C4%81ja%20kur%C4%81%20gribam%20dz%C4%ABvot%20VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20m%C4%81ju%20m%C4%81j%C4%81m%20m%C4%81jas%20

Māja kurā gribam dzīvot

Literatūra un Māksla, Nr.30 (25.07.1986)

VILNIS KAZĀKS

Dzīvojamo māju daudzveidībā sava, kaut arī neliela, vieta ir individuāli projektētajām mājām. Tās, tāpat kā tipveida mājas, var piederēt valstij, ko operatīvam un atsevišķām personām. Pašreizējā individuālo māju celtniecības prakse ir izveidoju sies tā, ka tie, kas grib celt sev māju pēc individuāla projekta, vietējās varas iestādēs netiks sagaidīti ar sevišķu sajūsmu. Gluži otrādi viņam iesaka izvēlēties jau izstrādātu tipveida projektu un mēģina pat pierādīt, ka tipveida projektu dažādība ir tik liela, ka individuālie projektētāji vairs vispār neko jaunu nevar izgudrot. Tas, protams, nav tiesa. Telpas apguves radošais process ir tikpat vecs un tikpat nebeidzams, cik ilgi ir pastāvējusi un pastāvēs nepieciešamība vei dot telpu, celt māju.

Taču, ja gribam uzcelt individuāli projektētu mājokli, piemēram, Kārķos, Ludzā vai Ēdolē, tad ir jāizlauž visai biezs birokrātijas betons, no vietējās izpildkomitejas līdz vēl atbildīgākām iestādēm Rīgā. Šis fakts gan netiek plaši propagandēts, tāpēc interesanta šķiet speciālistu un sabiedrības klusēšana par šo birokrātisko paradoksu. Varbūt ir nepieciešams citu radošo profesiju atbalsts, lai pierādītu, ka individuālā māja nav tikai četras sienas, grīda un jumts, bet arī daļa no tautas celtniecības mākas un mākslas, daļa no mūsu kultūras vispār.

Divdesmitā gadsimta beigās, kad zinātne ļauj celt niecības tehnoloģijai kļūt modernai, elastīgai, ātri pārkārtot ražošanu daudzveidīgas produkcijas ražošanai, kad namu būvlaukumus sasniedz jauni un daudzveidīgi konstrukciju un apdares materiāli, kad daudzu tautsaimniecības nozaru tip veida precēm ir tendence strauji mainīties un individualizēties, kādi varētu būt reālie iemesli, kas liek personīgo māju būvētājiem atteikties no individuālu projektu lietošanas? Pārrunājot šo problēmu ar arhitektiem, es noskaidroju, ka birokrātija vienmēr var panākt to, ko nevar saprast ar veselo saprātu, ka individuālo māju individuālās projektēšanas bremzēšanas apoloģētiem ir arī savi argumenti.

Pirmkārt, ir dzirdēts viedoklis, kuru diemžēl apstiprina reāli piemēri, ka, individuāli projektējot, tiek pārkāptas valsts noteiktās sociāli ekonomiski aprēķinātās un juridiski noteiktās celtniecības normas. Tā tas ir. Tādi gadījumi ir bijuši.

Taču šis arguments, kas balstīts tikai uz negatīviem piemēriem, diezin vai ir pārliecinošs. Mūsu valstī pastāv īpašuma inventarizācijas biroji un arhitektūras un celtniecības pārbaudes inspekcijas, kuru uzdevums ir mērīt, rēķināt, inventarizēt un inspicēt, uzturēt kārtību. To vajag godīgi darīt un nemest visus individuālos būvētājus pār vienu kārti ar nežēlību ir jāvēršas pret likuma pārkāpējiem, nevis pret tau tas sadzīves kultūras attīstību vispār. Es domāju, ka šie pārkāpumi radās ne jau arhitektu patoloģiskas vēlēšanās dēļ pārkāpt likumu un izpatikt godkārīgiem indivīdiem, bet gan laicīgi ne nomainīta morāli novecojuša dokumenta dēļ. Kā sekas šai administratīvai neizdarībai ir individuālās mājas ar bezjēdzīgi lielām komunikāciju telpām, milzīgām pažobelēm un citām pārmērībām.

Tagad, kad pastāv loģisks platību ierobežojošais kopīgais limits, pārkāpumu var konstatēt bez speciālas ekspertīzes, savukārt, runājot par māju būvniecības pārkāpumiem, jāatzīst, ka indivīds var uzcelt lielāku māju, gan individuālo, gan arī pēc tipveida projekta būvēto. Saprotams ka vieglāk pār kāpumus projektēšanā un celtniecībā atklāt tipveida projektu piesaistēs un to realizācijā. Individuālo projektu pārbaudes ir darbietilpīgākas. Varbūt te arī atklājas pirmā argumenta objektīvais cēlonis? Lai atvieglotu savu administratīvi birokrātisko darbošanos, lai nebūtu jābrauc, jāpēta, jā kontrolē, jārēķina, jāaudzina, vieglāk ir aizliegt, un miers. Birokrātus sevišķi neuztrauc tas, ka, radot sev ērtības, tiek bremzēti daudzi projektēšanas un celtniecības radošie procesi.

Otrkārt, ir dzirdēta aizbildināšanās ar to, ka individuāli projektētu objektu celtniecībā izlieto daudz deficītus materiālus. Šāds arguments ir vienkārši muļķīgs. Ja kāds materiāls būvniecībā ir grūtāk pieejams un vērtīgs, tad to vienkārši mazumtirdzniecībā nevajag pārdot, bet apzinīgi novirzīt uz tiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem, kur tas ir cienīgs ieņemt savu unikālo vietu. Pieņemot varbūtību, ka šo deficīto materiālu, vienalga, kāds individuālais būvētājs nozags, nozīmē visus līdzcilvēkus. kuri grib būvēt sev mājas, uzskatīt par zagļiem. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir tik nestabila, tik netikumīga un negodīga, ka pat tās pozitīvā darbība jāierobežo atsevišķu tās indivīdu savtīgās iedzīvošanās kāres dēļ ? Tad jau iznāk, ka individuālās mājas būvētājs var, piemēram, nozagt Rundāles pilī zel tu, lai apzeltītu arī pēc tipveida projekta celto mājas jumtu? Materiālu ekonomijas arguments ir absolūti nepārliecinošs. Būtībā ar materiālu izmantošanu ir pilnīgi otrādi.

Ne reti ir pat tā, ka individuālie būvētāji iepazīstina arhitektus ar labām, nojaucamām celtnēm, kuru materiālus tie plāno iebūvēt savā jaunajā mājā. Kāpēc, piemēram, telpas vienu sienu veidojošam baļķim nozāģēt pusmetru, bet otram to speciāli mēģināt pieaudzēt, lai tikai iegūtu tipveida celtni? Varbūt tieši nojaucamās ēkas konfigurācija apmierina pasūtītāju un nav arī pretrunā ar arhitektu iecerēm? Bet varbūt materiālu ekonomija mūsu tautsaimniecībā pēkšņi nav vis pār aktuāla? Domāju, ka mēs visi iegūtu lielu labumu, ja ievestu tādu kārtību, ka pirms būvlaukumu apbēršanas ar melnzemi celtniecības organizācijas sarīkotu izbrāķēto, deformēto, salauzto un izmētāto būvmateriālu izsoli individuālajiem būvētājiem. Šo izsoli varētu rīkot arī ar tādu nosacījumu, ka individuālais būvētājs, kas savācis kubikmetru sadauzīto ķieģeļu, apņemas nostrādāt par desmit stundas objekta sakopšanas darbos.

To visu ir iespējams elementāri un kārtīgi noformēt arī dokumentos.

Treškārt, argumenti, ka individuālā projektēšana dod iespēju nekontrolēti piepelnīties arhitektiem un individuāli projektē tās mājas saimnieks var kļūt par negodīga arhitekta aplaupīšanas objektu, arī nav nopietni. Mums republikā ir izstrādāta zināma kārtība šajos jautājumos, un varētu būt runa par kaut kādu jaunu formu meklējumiem, kā juridiski noformēt projektētāja un pasūtītāja attiecības. iespējams arī izmantot igauņu arhitektu vai mākslinieku radošo savienību pie redzi. Individuālo māju projektēšana arhitektiem, it īpaši jaunajiem arhitektiem, nereti ir vienīgā iespēja strādāt radošu darbu un pilnveidot savu profesionālo māku. Mājas projektēšana prasa ļoti plašas zināšanas un daudzu aspektu novērtēšanu, tādēļ grūti ir iedomāties vēl kādu citu ērtāku formu, kā masveidīgi un labā profesionālā līmenī uzturēt arhitektu kvalifikāciju, viņu radošo potenciālu.

Savstarpēji sadarbojoties arhitektam ar individuālo pasūtītāju, nereti mācās abi pasūtītājs apgūst zināšanas būvniecībā, bet profesionālis aktīvu dzīves un darba pieredzi. Būtībā tas ir vienīgais ceļš, kā arhitektam uzkrāt un uzturēt možus savus intelektuālos spēkus, jo pretējā gadījumā kāda jēga ir masveidīgi sagatavot un apmācīt speciālistus ar augstāko izglītību, ja nenodrošinām viņus ar atbilstošu darbu? Manuprāt, tā ir tāda pati līdzekļu izniekošana kā labu celtniecības materiālu aprakšana būvlaukumos.

Ceturtkārt, esmu dzirdējis aizrādījumu, ka individuālo projektu realizēšana esot darb ietilpīga, ka šādus objektus grūtāk uzcelt. Tā neapšaubāmi ir taisnība. Bet tā tam arī jābūt! Tāpēc jau individuālais būvētājs grib būvēt pats individuāli, lai ar savu darbu radītu sev tādu lietišķumu un krāšņumu, kuru nevar iegūt, īstenojot tipveida projektu.

Tieši te jau ir jēga nešķiest roku darbu tipveida plānojumu un konstrukciju veidošanai, bet veltīt to individuālu un savdabīgu objektu būvei. Iespējams, ka, ceļot individuālo māju pēc individuāla projekta, tās nodošana ekspluatācijā ieilgst. Taču, manuprāt, mūsu sabiedrība var atļauties šo neērtību. Ideāla būtu situācija, ja visu individuālo roku darbu mēs izmantotu tikai unikālu un individuālu objektu celtniecībai.

Piektkārt, bažas par to, ka individuāli projektētās mājas rada sabiedrībā sociālu nevienlīdzību, arī nav pārliecinošas. Personīgā māja patiešām apliecina daļu no individuālajā lietošanā iegūtajām sabiedrības sociālajām vērtībām, taču kamēr dzīvojam laikā un telpā, mums vienmēr būs jāsamierinās ar situāciju, ka dažādos laikos cilvēki ceļ dažādas mājas, māju dažādība ir bijusi un mūžīgi būs. Māju Ja, piemēram, individuālais projekts paredz mājā plašāku priekšnamu ar iebūvētajiem skapjiem, vairākas nelielas guļamistabas, apvieno virtuvi ar ēdamtelpu un veido racionālāku plānojumu, un savos atvēlētajos 135 kvadrātmetros vēl paredz izveidot viesistabu, tad neapšaubāmi šis projekts būs ne tikai loģiskāks, bet art lietišķāks un pievilcīgāks par tipveida risinājumiem. Tam nevarētu būt nekāda sakara ar sabiedrības sociālo labumu ļaunprātīgu izmantošanu, ja nu vienīgi to, ka cilvēks skolā ir labāk mācījies, bijis vērīgāks pret apkārtni un labāk sapratis daudzos priekšnoteikumus, kuri garantē mājās ērtāku un skaistāku dzīvošanu. Saprotams, ka slinkā cilvēkā tas var modināt skaudību. Taču vairumā gadījumu ne tikai paši īpašnieki var lepoties un priecāties par savu mājokli. Priecāties un mācīties var arī tie cilvēki, kuri iet pa ielu garām šim namam un nākotnē vēl tikai plāno būvēt sev māju. Vai ir jēga atgādināt ka skaistas ielas veido skaistas pilsētas. Bet skaistas, savdabīgas pilsētas nevar uzcelt tikai ar tipveida būvobjektiem. Galvenais kritērijs, kas raksturo cilvēka attieksmi pret sabiedrību, ir cilvēka godīgs un pašaizliedzīgs darbs ikdienas darba vietā. Manuprāt, mūsu sabiedrība ir ieinteresēta, lai indivīds ārpus darba laika attīstītu sevi, baudītu kultūru, dziedātu, sportotu, nodarbotos ar tautas mākslu utt. un arī celtu sev kulturālu māju, kas paliek kā piemineklis nākošajām paaudzēm.

Sabiedrība nav ieinteresēta, ka indivīds pēc darba iet pa ielu, skaļi lamādamies, un ar slaidu vēzienu iemet tikko iztukšotu vīna pudeli «budža» dārzā. Es te neaprakstīju tos gadījumus, kad negodīgi cilvēki, kuru rīcībā vai pakļautībā ir sabiedriskais īpašums, daļu no tā aizved uz savu māju. Šādiem gadījumiem vairāk piemēroti ir krimināli meklēšanas akti.

Sarunā ar speciālistiem, kuri izstrādā un akceptē personīgo vienģimeņu māju projektēšanas ierobežojumus, parādās vēl daži pretargumenti: individuāli projektēta māju celtniecība it kā traucējot tipveida celtniecības attīstību. Elementāra loģika te neredz sakarību. Tāpēc jau projektē individuāli, ka neapmierina tipveida risinājumi. Galu gala ir taču pats par sevi saprotams, ka tipveida projekti top, rēķinoties ar lielākiem ierobežojumiem. Individuālam celtniekam nav skaidrs, kas ir enerģētiskie, tehnoloģiskie, transporta un citi ierobežojumi. Tās ir gudrības, kas attiecināmas uz objekta tapšanu sērijveidā. Indivīda konveijers ir ķieģelis, ķelle, lāpsta, ķerra un viņa ģimenes locekļi. Pārlūkojot pašreizējo individuālo māju individuālas projektēšanas procesa problēmas, ir tikai viens aspekts, kas varētu pārliecināt par šis darbības vājo posmu. Mums joprojām nav apkopota mūsdienu tautas celtniecības prakse.

Publicēti jaunie darba un materiālu apgūšanas paņēmieni, kas noderētu ne tikai par paraugu citiem individuāliem būvētājiem, bet dotu idejas arī tipveida būvniecībai un arhitektūrai. Tādējādi būtu vieglāk izskaust atsevišķas ne veiksmes ne tikai individuālo būvētāju, bet arī projektētāju darbā. Mūsu sociālistiskā dzīvesveida demokrātijas apliecinājumā arī individuāli projektētai un celtai mājai ir sava īpaša vieta un nozīme. Tā nav vērtējama tikai no īslaicīgu parādību pozīcijām vai atsevišķu cilvēku subjektīvas rīcības rezultātiem. Individuāls darbs un tā rezultāts mums ir nepieciešams kā tautas sadzīves tradīciju un tautas amata prasmes turpinājums, kā dialektisks pretpols laikmeta industrializācijas izraisītajai standartizācijai. Pa reizi organizēta un virzīta cilvēku mūžsenā vēlēšanās celt pašam savu māju var daudz veidot un krāšņos ne tikai cēlāja, bet visas sabiedrības dzīvi.

Pieraksti izstādē Telpa un mēs

Iesaku izmantot saiti un klausīties, nevis mocīties ar lasīšanu.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20

PS. Žēl, ka ir pazudušas bildes! Ja kādam ir šis katalogs, – padomāsim, kā dabūt kopā. Protams, 48 gadus ”nesen”, vēl gana dziļā sociālismā, es esmu bijis diezgan kašķīgs. Lai top! Vilnis.lak@inbox.lv

Pieraksti izstādē «Telpa un mēs»

Vilnis Kazāks

Pieraksti izstādē Telpa un mēs – platā variantā

Literatūra un Māksla, Nr.47 (21.11.1986)

Izstādi simboliski atklāj telpas kultūrsapratnes studiju vārti. Te mūsu tautas sadzīves un amatniecības pieredze rāda, ka dzīves tiešais vērojums un lietu attīstības normālais temps bez lēcieniem un palēcieniem Jāva izsvarot visus būtiskākos vides izveidošanas aspektus, arī cilvēcisko. Tā tautai gan amatniekiem, gan lietu lietotājiem izveidojās laba tuvākas apkārtnes un dzīves materiālā fona sapratne. Amatnieki izveidoja lietas, it kā precīzi ievērojot mūsdienu saukli ar minimālu materiālu un enerģijas patēriņu iegūt maksimālu labumu, pie tam vēl ievērojot lietu ilgmūžības prasības. Atturīgais dekorējums un katra priekšmeta īpašā patstāvība nesarežģīja telpās mēbeu novietošanu un ansamblēšanu. Ekspozīcijas ievads mudina pārdomām, ka tautā veidojusies telpas sapratnes gudrība ir kopjama joprojām, jo tā rada aktīvu fonu, kas palīdz visiem mūsu bērniem tuvu un arī tālu dzimušajiem labāk izprast un apgūt tautasdziesmu un teiku būtību.

Bet tautas ideālu un gadsimtu rūpju sapratne palīdz mums ieaugt mūsu mājās. Telpas klātbūtnei kultūras sapratnē un apguvē vienmēr ir īpaša nozīme. Blakus ekspozīcijas ievadam krāšņojas Intas Celmiņas un Eduarda Grūbes segu meti, kas domāti, lai viesnīcā «Latvija» iebraucēji priecātos par mūsu tautas krāsām un rakstiem. Bet kad mēs paši brauksim priecāties uz gadatirgu? Kuldīgas dizaina semināra dalībnieki piedāvā idejas, kā tirgū ne tikai tukšot makus, bet arī pildīt tautas garu un sasiet to daudzu norišu kultūrbuķetē. Taču, šķiet, ka šāda tautas saieta kultūrtelpa republikas tirdzniecības vadību neinteresē. Gadatirgum kā kompleksai kultūrnorisei pagaidām trūkst sociāla pieprasīj urna. Par Gunāra Glūdiņa un Jāņa Kārkliņa mokikiem un citiem transporta līdzekļiem priecājas visu vecumu braucēji un skatītāji. Daži pavisam neredzēti, citi kā no ielas iebraukuši. Ja kopā strādā inženieris un dizainers, tā lieta ripo.

Taču vienmēr tā burtiski nevar apgalvot, piemēram, Auseklis Ozoliņš un Zigmunds Kelpšs sajūguši vienā darbā pegazu un tvaikmašīnu. Darbs, kā smejies, stāv, tomēr strādā gan ar klasiskiem simboliem zobojas par mūsdienu specializācijas ķibelēm, gan sirsnīgi smīdina bērnus. Sergejs Zeļeznovs, Eduards Groševs un Elvīra Radionova piedāvā izmantot astoņus tipveida betona un stiklaplasta elementus, ar kuriem manipulējot var jaunajos kvartālos dažādi apgūt vēl daudzos gadījumos cilvēkam it kā nepiederošo starpmāju telpu. Šādu elementu lietošana prasa precizitāti ražošanā un vides sagatavošanā, taču tā būtu mazāka bēda, salīdzinot ar nepieciešamību nodrošināt stiklaplasta elementu izturību dabiskā telpas mērogā un dabiskos vandālisma apstākļos. Māris Ozoliņš rāda variablu telpas dekoru sistēmu, kurā Ir izmantots plastmasas plastiskums. Griestos un mazputekļainā vidē šie dekori var lietišķi noderēt, bet atsevišķa to daju nokrāsošana bez roku darba ir problemātiska.

Kvalitatīvas detaļas mazām arhitektūras formām demonstrē arī Edgars Grīnfelds. Izstādes lietišķo noskaņu brīdi pa brīdim pārtrauc VMA pasniedzēja Jāņa" Oša un mācību meistara Dzintara Lemhena vadīto un dizainera Imanta Eglīša konsultēto studentu darbi. Šķiet, ka šīs telpiskās akcijas ir veiksmīgas un vietā. Ideja ir vienkārša un trāpīga. Mēs visi zinām, ka gaismā redzam krāsainu telpu, kas veidojas no materiāliem, formām, tekstūrām un faktūrām. Zinām, bet bieži to aizmirstam. Tāpēc, izmantojot elementāru didaktisku paņēmienu, kurš atbilst mūsu laika pamācību garam, autori sadala telpu veidojošos elementus fragmentos un atsevišķi demonstrē tos. Kopā ar zināmu ironijas devu paņēmiens attaisnojas. Var pārmest jaunajiem autoriem sliktu amatniecisku darbu, tāpēc varbūt labi vien ir, ka šīs dažas atrakcijas nav pilnībā izgaismotas. Izstādes un mūsu nelaimju centrā ir EGO. Tas ir Miervalža Poļa EGO, kas sēž Valda Bekmaņa krēslā. Nevajadzētu naivi domāt, ka EGO ir muļķis vai ļauns.

Arī EGO labi zina, ka reālā pasaule ir mūsu pusē. EGO mums pirkstu bāž mutē, lai iestājamies viņa klubā, protams, tas nozīmē, ka jādara otrādi, ka pēdējais laiks mums pašiem attapties un aiziet no egoistiskās pārliecības, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kad katrs mēs jūtamies kā nobīdīts zemes centrs, ap kuru kleņģerē pasaule. Veiksmīgi tikuši garām Miervalda Poļa mulāžai, mēs pēkšņi sākam domāt, kāpēc tik maza uzmanība ir veltīta V. Bekmaņa krēslam, kāpēc krēsls lielisks lietišķās mākslas darbs nav uz postamenta? Kāpēc uz postamenta ir pacelta sabiedriskās telpas atpūtas grupa «Office», kuru autors veidojis daļēji «haiteka» manierē. Te ir nepieciešami divi precizējumi. Pirmais tas, manuprāt, ir izstādes ideju autoru un ierīkotāju labs ieguvums viņi ir ļoti mērķtiecīgi demonstrējuši sabiedrībai tās disproporcijas un pārmērības, kas valda starp indivīda un kolektīva telpu mūsu sabiedrībā. Arī starp «mans» un «mūsu», kuru rezultāta tronī ir EGO, bet uz postamenta sabiedrība atpūšas.

Otrais tās ir pārdomas par pie mums plaukstošo interesi par «haiteku» jeb augsto tehnoloģiju. Ārzemēs «haiteks» parādījās reizē ar operatīvi programmējamo un elastīgi maināmo materiālu izveides un apstrādes tehnoloģiju. Tā autori un apoloģēti rāda, priecājas un nopamato tehnikas visvarenību. Taču oie mums aizraušanās ar «haiteku» pieņem apšaubāmu virzienu. ' 1. Materiāli netiek lietoti pēc konstruktīvās un funkcionālās nozīmes. 2. Materiāli tiek savienoti, nevis izmantojot augstvērtīgu tehnoloģiju, bet gan ar elementāriem amatnieku darba paņēmieniem, kuriem jāimitē tehnoloģiskā varenība, ta degradējot gan darbu, gan pašu amatniecību. 3. Mēs neesam ne fizioloģiski, ne psiholoģiski sagatavoti precīzi programmētai videi, tā var izraisīt īslaicīgu sajūsmu par tehnikas varenību, bet ilgstošākā kopībā ar to adaptacijai patērētā enerģija var radīt diskomfortu. Uz atsevišķiem «haiteka» manierē veidotiem darbiem dziļdomīgi lūkojas EGO. Piemēram, uz Ādažu jauno vidusskolu.

Pēc žurnālistu vārdiem spriežot, kalnā stāv balta pils, taču, kad mēs atvērām skolas durvis, mūs pārsteidza rūpnīca, kurā nesošo konstruktīvo dzelzsbetona karkasu samāksloti slēpj koksni imitējošs surogāts, bet kolonas vainago labi iecereti, taču tehniski vāji realizēti gaismas ķermeņi. Kaut arī skolas sabiedriskās telpas ir veidojuši labi amatnieki, tomēr ideja radīt tajās perfektu tehnisku sistēmu rada vismaz savdabīgu mājības izpratni, un tāpēc skola nav mīļa. Atverot klases durvis, redzējām parastās tipveida mēbeles, jaukus bērneļus, kuri lūkojās rūtainās burtnīcās. Mēs apjukuši lūkojāmies taisnleņķa flīžu sarūtotās sienās un sapra-* tām, ka taisnais un tehnoloģiski pareizais leņķis sevi ir izsmēlis, un tas neattiecas tikai uz Ādažu vidusskolu, bet arī uz Zolitūdi un visu mūsu apkārtni.

Par to varētu nerunāt, bet EGO teica, ka interjeru bildēm nevar ticēt, tāpēc lai piedod DMK sabiedrisko telpu interjeru speciālisti, bet analizēt viņu daudzus patiešām, šķiet, jaukos darbus bez autoru un viņu EGO klātbūtnes ir liels risks. Izstādē eksponētas šo darbu perspektīvas un fotogrāfijas ir tradicionālas, dažas ievietotas nevīžīgi izgatavotos rāmjos, bet tas nemazina šo darbu informatīvo atdevi. Izstādi noslēdz brīnums. Tā ir saulaina, apaļa un garda piramīda, kura lieliski iederas ekspozīcijas finālā, tomēr man ļoti žēl, ka izstādes ierīkotājiem bija pietrūcis spēka šo mūsdienu mietpilsoņu mērķi novietot goda vietā, nevis to vienkārši pamest ekspozīcijas telpas stūrī, jāsaka, galīgi nevietā. Toties vietā ir neliels joks izstādes eksponātu informācijas apraksti novietoti tā, lai katrs darbs izpelnītos katra apmeklētāja kārtīgu paklanīšanos. Izstādes vērtējumu es rakstu nopietns un domīgs, jo, manuprāt, optimismam vēl nav pamata.

Gan ekspozīcija, gan konference atsedza pamatīgas apstājas mums sevis un savas telpas saprašanā. Pārāk ilgi un tālu mēs esam gājuši prom no savām mājām. To vajag saprast, to vajag pārdzīvot. Savu ilūziju un izdomu pasaulē mēs esam sasnieguši saulaino pilnības piramīdu, un, neskatoties uz to, ka «suņi rej un karavāna iet tālāk», mums caur izstādes «Telpa un mēs» eksponātiem, caur simboliskiem Maijas Avotas un Artas Mucenieces tautas gudrības vārtiem ir jādodas gar Daugavmalu atpakaļ un jāmodina pašapziņa. Lai mūsu domas un darbi ātrāk atgrieztos sevis un savas telpas saprašanas gaismā, jau tagad, tūlīt ķersimies pie lietas un organizēsim nākošo izstādi «Mēs mūsu mājoklī». Te visam ir jābūt kopā tam, kas ir bijis, būs un nebūs, dabai un tehnikai, laukiem un pilsētām, vecajiem un jaunajiem, vīriešiem un sievietēm, prātam un neprātam, pašdarbībai un profesionālismam.

Te jāskan mājas mūzikai un jāskandē mājas dzeja, bet mājas plauktā ir jābūt mājas romānam, uz krēsla jābūt kaķim un pelēm pagrabā, bet bēniņos māksliniekam ir jāglezno mājas gleznas, lai velns uz jumta ar asti var rādīt, no kuras puses mājas vēji pūš. Vai tad mēs vienreiz nevaram kaut ko sev un savai sirdij atļauties? Mums vajag iegūt gudrību par sevi un savu telpu, kā vairogu pret paša muļķību un vēl muļķīgākām pavēlēm. Tāda izstāde ļautu sapņotājiem sapņot, teorētiķiem teoretizēt, spriedelētājiem spriedelēt. Te gaisa garša vedinātu sajust ne tikai vajadzības, bet arī vēlmiu un iespēju pētniekiem dotu pārliecību par kopējo. Par to, kam jābūt tipveida nrojektēšanas, organizēšanas un likumdošanas sākumā un pamatā. Tā nebūtu tikai izstāde un svētki tas būtu nopietni programmēts sociālpsiholoģisks eksperiments. Sākums jau ir.

Sājā izstādē un konferencē daudziem nostabilizējās kopīga doma, ka mūsu laiks ir kompromisa laiks, ka astoņdesmito gadu vidū ir jāsadzīvo ne tikai atšķirīgām ideo loģiskām un politiskām sistēmām un lielvalstīm, bet jāsadzīvo arī tautām, nācijām un ģimenēm. Ir jāsadzīvo arī atšķirīgiem materiāliem, formām, dekoriem, krasām, tekstūrām un faktūrām. Jāsadzīvo, nevis lai radītu bezpersonisku kultūrvidi vai internacionālu karnevālu, bet lai ļautu atgūties no pārmērīgā tempa un sadalītības. Ir lietas, kuras nevar tā vienkārši paātrināt. Mums jāiegūst ir mēru un svaru laiks, kas ļauj apzināties un atrast tādas pamatīgas vērtības sevī un telpā, kas Jauj sadzīvot. Nav šaubu, ka mēs un telpa to varam. Mums jāizmanto arī EGO otrā puse mākslinieks. Mums ir jāiemācās ejot atpakaļ pie tautas gudrības, neiet atpakaļ.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20

Tā tas bija toreiz --99 tajā ! Pašmāju amatniecība kā spēks un māka

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:368898|article:DIVL711|query:Vilnis%20Kaz%C4%81ks%20

Tiem, kas grib klausīties unn bildes redzēt, jānoklikšina ...

Pašmāju amatniecība kā spēks un māka
Ingrīda Rumbēna _

Par 4. stąrptauļisko mēbeļu un mterjera Izstādl “Mēbeles ’99"
Kāds ir mūsdienīgs interjers, kāds ir moderns mājoklis un birojs, kā iekārtot dārza māju? Atbildes uz šiem jautājumiem varēja rast pagājušajā nedēļā RTU starptautiskajā izstāžu centrā "Ķīpsala" notiekošajā 4. starptautiskajā mēbeļu un interjera izstādē "Mēbeles '99". Izstādes organizatori starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrība “BT l", Kokapstrādes tehnologiskais centrs, asociācija “Latvijas koks" un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera —— bija pulcējuši tiešām iespaidīgu dalībnieku skaitu |5O mēbeļu tirgotāju, ražotāju un amatnieku. Bija pārstāvēti vairāk nekā 20 valstu - Latvijas, gaunijas, Lietuvas, Austrijas, Šveices, Beļģijas, ehijas. Dānijas, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Somijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Spānijas, Portugāles. Taivānas, Indonēzijas, Kolumbijas - meistaru darinājumi. Tomēr jāatzīst, ka Latvijas meistaru slava nav apsūbējusi, jo gandrīz puse visu dalībnieku pārstāv mūsu valsti. Jāmin tādas pazīstamas firmas kā “Zunda”. “Latvijas finieris", "Baldze", “Vul“Bolderāja serviss", “Vest studio", “Taps”, “Rigas mēbeļu serviss", "Gauja-mēbeles", "Dialogs", "Mangaļu kuģu remonta rūpnīca" u.c. Ekskluzīvas dizaina mēbeles un interjera priekšmetus demonstrēja “Dona Latvia" un “Xcelsior”. Šīs firmas, tāpat kā Igaunijas "Tarmel", kas piedāvā modemus mīksto mēbeļu komplektus, Lietuvas "Rotušes dizaino grupes", kas darina interjera detaļas no dabīgā koka, un Vācijas uzņēmums "Ambiete". kas bija atvedis dizaina priekšmetus mājas iekārtošanai, izstādē piedalījās pinno reizi. Dažādas mēbeles un to kārtojums ansambļos, deкока —- tas viss tik ļoti valdzina cilvēkus. „gas nlēbąta fabrika piedāvāja pārsteidzoši daudz атм izvelkamo krēslu, stīna mēbeļu komplektu. lespējams pasūtīt arī dažādas mēbeļdrānas. Mēbeļu ražošanā tiek izmantoti visdažādākie materiāli. Orientālās mākslas galerija “Sussi” demonstrēja lndonēzijā ražotas mēbeles no ratangas palmas pītus un liektus krēslus. galdus. Galerijā iespējams iegādāties arī dažādas mēbeles ar inkrustācijām no vērtīgām koku sugām.
Mūsu valstī viens no pazīstamākajiem materiāliem ir saplāksnis. Fabrika "Latvijas finieris" piedāvā dažādus galdus, krēslus, plauktus un citas biroja mēbeles no 300 līdz 400 milimetru bieza saplākšņa. Šīs mēbeles ir vienkāršas, gaišas un reizē izturīgas. Savukārt uzņēmums “Vulkāni” no Kuldīgas izstrādājis interesantu bērnu mēbeļu komplektu. Divstāvu gultiņas apakšējā daļā iekārtota rotaļu telpa ar galdiņu un šūpolēm. Firrnai “Salders” ir liela pieredze metāldarbos, bet mēbeļu ražošana šeit uzsākta pavisam nesen. Uz rūpnīcas "Progress" bāzes |991. gadā izveidotā sabiedrība ar ierobezotu atbildību saglabājusi labas darba tradīcijas. Kā pastāstīja “Salders” direktors Aleksandrs Semjonovs, uzņēmumā strādā 15 pieredzējušu meistaru, kas pēc pasūtījuma izgatavo dārza un garāžu vārtus, metāla karkasus, mēbeļu stiprinājuma mehānismus u.c. Izstādē redzamie izstrādājumi datorgaldi, dīvāns, krēsli un gulta bija gaumīgi, turklāt nopērkami par pieņemamu cenu. Tomēr vislielāko interesi izraisīša Latvijas amatnieku neatkārtojamie darinājumi. ogad amatniekiem bija atvēlēta atsevišķa halle, kurā savus izstrādājumus demonstrēja meistari un zeļļi no 50 darbnīcām. Uzmanības vērti bija vecmeistanr darbi, piemēram, Ulda Salaka brīnišķīgās mucas un kipīši. Šajā jomā viņamlīdzinieku nav. Tāpat kā māksliniekam Jānim Straupem, kas veidojis rakstāmgaldu no Āfrikas koka kevangzingo. Patlaban neesot nekādu problēmu ar materiālu iegādi, jo tos ieved no visām pasaules malām - iespējams .pasūtīt pat no Brazīlijas mūžamažiem. Atliek tikai izvēlēties. Mākslinieku Feldbergu ģimenē īpaša vieta atvēlēta akmenim. Kurš gannav jūsrnojis par Pedvāles pieradinātajiem akmeņiem! Mākslinieks Ivars Feldbergs veidojis atturīgu. bet reizē izsmalcinātu dārza absambli зо|и, galdu un skulptūru no melnā karēlijas akmeņa, lieku reizi pierādot, ka akmens īsta meistara rokās kļūst par brīnumu. LFeldbergs gan ir pārliecināts, ka arī no parastiem Latvijas laukakmeņiem var radīt īsti latvisku noskaņu. Šim vērtējumam ir jāpiekrīt. Cēsu rajona Priekuļu pagasta meistars Jānis Daukšs atzina, ka meis
tari interesējas cits par cita darbu un cenšas izzi nāt dažādus meistarstiķus. Viņš dod priekšroku ozolarn. Materiāls prasa lielu rūpību, jo pareizi jāžāvē, jāglabā un, protams, jāapstrādā. Tikai tad top tādi brīnišķīgi darbi kā saimes galds, krēsli. ģimenes gulta, rakstāmgalds u.c. Šie darinājumi ir ļoti darbietilpīgi un arī to cena augsta. Tāpēc .LDaukša nelielajā darbnīcā, kur strādā deviņi meis- top arī vienkāršākas mēbeles. Par īstu meis tarstiķi atzīstamas mēbeles "Vemisāžai". Arī nā kotnē gaidāmi pasūtījumi, jo izstādes laikā daudzi apmeklētāji izrādīja lielu interesi. Dažādu stilu mēbeles piedāvāja mēbeļu restau rācijas tīrmas “AnruS” meistari Lauris Lipskis un Arnis Kalējs. Viņi abi beiguši Amatniecības sko lu un tagad veiksmīgi strādā Jāņa Surņa vadītajā darbnīcā. Potenciālajiem pircējiem tika piedāvāta jūgendstila bufete, rokoko galdiņš, bīdemeijera skapītis. Šāda stila mēbeles arī esot vispieprasītā kās. Tā ka meistariem darba netrūkst. Latvijas Amatniecības kameras prezidents Vil nis Kazāks izstādē sevi pieteica kā "Vienkoča darbnīcas" īpašnieku un reizē arī meistaru. Ap meklētājus tā vien vilka pasēdēt “karaļa" tronī pie vienkoča galda. Par to, cik darbietilpīga ir šāda dārza mēbeļu komplekta izgatavošana, liecināja fotoalbumā ﬁksétie mirkļi. Vērtējot izstādi kopu mā, V.Kazāks uzsvēra: - Viena no būtiskākajīun problēmām ir tā, ka amatnieki aizmirsuši nacionālo motivāciju. Tikai dažos darbos jūtama latviskā mentalitāte. Protams, ja sabiedriskā doma ir tāda, kāda tā pašlaik ir, to panākt ir grūti. Pimis pāris gadiem llze Baidiņa no Valmieras pasūtīja latvisku mēbeļu komplektu. Va ram būt gandarīti, ka patlaban saņemti vēl pāris pasūtījumu. Ttnad mūsu darbs iet pie sirds. Jāpie bilst, ka latvisks nemaz nenozīmē veclaicīgs, tās var būt arī modernas stila mēbeles un interjers. Kaut vai šajā izstādē redzams, cik labi kopējā nofonnē jumā iederas Latvijas Vides aizsardzības fonda di rektora mākslinieka Valda Kaprāļa gleznas. Amatnieku meistarība ir augsta, un to noteikti pierādīja šī izstāde. Turklāt atzīmējama lielā neat laidība, darinot ļoti sarežģītus darbus. Jāuzteic lau ku meistari, piemēram, Kuldīgas amatnieku biedrība un arodskola, ko atbalsta pilsētas dome. Teicami darbi ir Rīgas centra daiļamata skolas audzēkņiem. Labs piemērs ir arī “Lido” restorānu kompleksa būve Krasta masīvā, ko veic Bukultu amatizglītības centra meistari un zeļļi. Šovasar vairāk nekā simt amatnieku papildināja savas profesionālās zināšanas Norvēģijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Par atskaites punktu uzskatāma 2000. gada 12. maijā Ķīpsalā paredzētā izstāde "Amatniecība". Esam iecerējuši veidot teletiltu ar dažādām pasaules valstīm, piemēram, Japānu, Skandināvijas valstīm u.c. Meklējam sadarbības partnerus, kas varētu palīdzēt ne tikai tehniski realizēt šo projektu. Šāda veida pasākums notiktu pirmo reizi, jo esam pieraduši, ka teletiltos parasti apspriež politiskus jautājumus. Runājot par šo izstādi, gribu atzīmēt to lielo kopības sajūtu un brālības atmosfēru. kas visas šīs dienas piepildīja mūs un valdīja amatnieku hallē. Izstāde ir beigusies un jau izskanējuši dažādi vērtējumi. Piemēram, uzņēmuma “Ventspils koks" ģenerāldirektors Leonards Čamanis 15. novembrī intervijā Latvijas radio atzina, ka mēbeļu ražošanas nozare ir viena no lielākajām pievienotās vērtības radītājām kokrūpniecībā. Un nevar salīdzināt, kāds stāvoklis bija pirms pieciem gadiem un kāds ir šodien, kad ražošanā ieviesta moderna tehnika un jaunākā tehnoloģija. Protams, nav vairs tā kā agrāk, kad Latvijas mēbeļnieku ražojumi veidoja 60 procentu no visa apgrozījuma. Patlaban tā lielāko daļu veido zāģmateriāli un sagataves. bet mēbeles - tikai l5 procentu. Tagad nozares darbinieki gatavojas pārvērst eksportam paredzētos zāģmateriālus konkurētspējīgās mēbelēs, un uz to noskaņojies arī Kokapstrides tehnoloģiskā centra direktors Andrejs Domkins. Pagājušajā gadā eksports palielinājies par 26,5 procentiem. Visvairāk mēbeļu tiek izvests uz Vāciju un Dāniju. Par to, ka tuvākajos gados mēbeļu ražošanā gaidāma vēl lielāka izaugsme, liecina arī 300 nozares uzņēmumu iestrādes. Ingrīda Runibēna, “LV”
Ingrīda Rumbēna
katram bērnam- savu māju
Amatniecības kameras pārstāvji: Uldis Salaks (l.rindā no kreisās), kameras prezidents Vilnis Kazāks, Jānis Straupe un Ivars Feldbergs (2.rindā); Autores foto
mēbeļu restaurators no firmas “AnruS” Lauris Lipsk

Iebūvētas mēbeles modernā dzīvoklī

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:617536|article:DIVL286|query:Ieb%C5%ABv%C4%93t%C4%81s%20m%C4%93beles%20modern%C4%81%20dz%C4%ABvokl%C4%AB%20VILNIS%20KAZAKS%20dz%C4%ABvokli%20m%C4%93be%C4%BCu%20

Papildinājums publikācijai. Tur redz tikai vienu bildi no mūsu bērnistabas.

Tipa mēbeles tipa dzīvoklim

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:156028|article:DIVL173

Krēsla izstāde toreiz.

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467438|article:DIVL216

Šo adresi ieklikšiniet tepat auģšā un pagaidiet. Ja nereaģē , tad to pašu - peridika.lv

Krēsli
Vilnis Kazāks. Žurnāls - Literatūra un Māksla 15.05.1985.

Krēsli ir sarežģītas mēbeles, lai tos izprastu, nepietiek tikai pamatīgi aplūkot, nepieciešams ar rokām noglāstīt un pārbaudīt ar visu ķermeni. Krēsli, tāpat kā skulptūras, grib, lai tos vērotu no visām pusēm, lai nepamanīta nepaliktu materiālu, formas un konstrukcijas loģika, krāsa un virsmas apdare, to faktūru un tekstūru salikumi. Tāpat krēsli vēlas, lai mēs mūžīgi neaizmirstu to ietilpīgo dabu, kas ļauj tiem mainīties no vienkārša sēdeklīša līdz greznām troņa butaforijām. Krēslu «sabiedriskums» liek to būtību skatīt ne tikai kopa ar
cilvēku, bet nereti ari vienoti ar citām mēbelēm un visu telpu, tikai tā mēs pamatīgi varam saprast un novērtēt gan to lietišķumu, gan krāšņumu. Savukārt sabiedrība, vēlēdamas iegūt krēslus atbilstoši savām vajadzībām un rūpēm, ne vienmēr patur prātā mākslinieka iespējas un ieceres. Tāpat sabiedrība ikdienā nešķiro amatnieciskās un mākslinieciskas veiksmes, tai vajag ērtu, stipru un skaistu krēslu.
Pirmoreiz savā izstāžu praksē uzņemoties šādu vienotu uzdevumu, dekoratīvās koktēlniecības meistari un mākslinieki neizvēlējās vieglāko ceļu, pieteica ne tikai savas iespējas, bet arī pretenzijas pret mūsu ikdienas vides kultūru, kura pārlieku čakli vienādojas un unificējas. Izstādē Tēlnieku namā mēs redzam materiālu, konstrukciju un tēlu dažādību. Lielākas vai mazākas krēslu un galdu grupas izstāda A. Šmeļkovs, G. Upītis, J. Poļaks un Dz. Ziemelis. Visas šīs grupas ir amatnieciski labi nostrādātas, ar patīkamu krāsu kolorītu. A. Smeļkova izstrādātajā komplektā veiksmīgākais ir galds, taču nepārliecina vajadzība horizontāli novietot krēslu caras. tāpat krēslā un galdā lietot atšķirīgus materiālus. J. Uplša mēbeļu komplekts ir konstruktīvi loģisks, atbilst lietotajam materiālam, taču, šķiet, autors it nelietderīgi atteicies no kāju apakšējo daļu masīvākas 'izveides. Kaut arī pītā galda virsma izskatās dekoratīva, tomēr var apšaubīt tās lietošanas vērtību. Dz. Ziemelis piedāvā atpūtas stūrīti, kur kvadrātisks galdiņš papildināts ar četrām vienādsānu trīsstūra taburetēm. Veiksmīgi materiālu krāšņums tiek atklāts galda virsma. Kaut arī
trīsstūra atbats ir stabilākais, taču ne vienu r ērtākais lietošanā. J. Poļaks sagatavojis divus krēslus, kuru paļas sēdvirsmas satur slīpi cai urbtas kāju un rokbalstu konstrukcdjas. kas kopā veido loģiku, dinamisku spoguļattēla kompozīciju. Kokmateriāli vērtība ir mainīga, un tā ainās līdzi laikam. Pašreiz sabiedrība sāk novērtēt dabis o materiālu, tāpēc māksliniek pamatoti cenšas to dažādi atkl t, gan, izmantojot to dabisko <rāsu un tekstūru, gan mēģii >t to uzlabot ar dažādiem iekr sošanas paņēmieniem un ki iināšanu. Asprātīgi un labi materiālus demonstrē J. Po ks, J. Remess, Z. Vecauziņš, A. Ozoliņš, V. Patmalnieks, J Dušelis, I. Vesmanis, U. Sali :s u.c. Lietojot tau s amatniecības praksē pārbau tas konstrukcijas, autori viei nēr var cerēt uz veiksmi, taču r noteikumu, ka šīs konstrukcijļ s tiks saprastas pareizi. Daudzus skat tājus Interesē A. Lapsiņa darba oīs, taču, to uzmanīgi aplūko; t, konstrukcijas nedrošību rāda cāļu iestrāde bez šķērsdzitņa ui kāju apakšējo galu noapaļoju! ti, kas veicinās to izslīdēšanu. •I. Dušelis vf do simpātisku sēdekli, taču ekoratīvi iestrādātie ķīļi nep3 iecīna un liek vērtēt šo koni ’ukaiju piesardzīgi. V. Budze pie āvā asprātīgi saliekamus sēdei is, kuru plakņu malas spēcīgi 'apaļotas. Autors
noapaļo arī dzeguļu stūrus, tā pats nodarot pāri savas konstrukcijas izturībai. Tautas amatniecības gudrības necieš formālus uzlabojumus, t;im nepieciešami pamatīgāki argumenti. Visticamāk, ka mūsdienu amatniecības praksei, kas atrauta no lietošanas, tādu nav. Vienmēr aktuālas ir jaunā un vecā, utilitārā un estētiskā savienošanas problēmas. L. Alksnis veido krēslu, kurš būtībā sastāv no trim dažādiem elementiem mīkstiem spilveniem. ažūra griezuma un konstruktīva krēsla ramja. Šķiet, naidnieks, kas palīdzējis to izgatavot. mākslinieku ir iznerrojis. jo krēsla konstrukcijā ir noslinkojis izdzēst mašīnapstrādes pēdas. Hl Capuss ir izgatavojis kvalitatīvu krēslu, taču, to aplūkojot no sāniem, šķiet, ka meistars ir noskaudīs sēdei sānu cariņu, kas vizuāli «pārrauj» labi iecerēto kompozīciju. U. Austrums veido reprezentācijas krēslu. Zinot šī krēsla un tā lietotāja dižumu, varam Diekrist. ka tā sēdes augstums ir sprīdi augstāks par parasto. Ja neievēro caururbtās apaļās tapiņas rokbalstos, šo krēslu var saukt par kārtīgi gatavotu mēbeli,, izpatīkot gotikas stereotipiem. Mūsdienu dzīves telpa prasa ļoti kompaktu dzīvošanu, kurā nepieciešamas dažādi transformējamas un universāli izmantojamas mēbeles. Šādus paraugus izstrādā G. Kupcāns, P. Snepsts, A. Vilkaušs, J. Staško, kura priekšlikums jau ir masveida produkcijas paraugs. Jautrību, īpaši jauno skatītāju vidū, iegūst M. Pakalna krēsls skrūve jaunajiem konstruktoriem un R. Jakovenko spilvens diviem mīļiem vai vienam nogurušam cilvēkam. Izstādē ir arī darbi ar funkcionāla un konstruktīva avangarda meklējumu iezīmēm. Pie tiem var pieskaitīt J. Poļaka, A. Ozoliņa, G. Burmeistera, J. Glumina, A. Zariņa, R. Jakovenko un Dz. Spailes darbus. Šādi darbi ir vismaz tikpat un varbūt vēl vairāk nepieciešami kā darbi ar retro ievirzi. Tie apzināti tiek radīti kā protests tam, ko mēs zinām, pazīstam, pie kā esam pieraduši. Bez šādiem meklējumiem nav iedomājama attīstība. Tāpēc varbūt pāragri ir celt vai pelt
to lietišķuma vai krāšņuma kvalitātes, tēla un konstrukcijas atbilstību u. tml. Parasti šādos darbos krustojas mākslinieciska un amatnieciskā domāšana uii prakse. Ja kādu no šiem darbiem mēs nesaprotam, tad ar to ir jāsamierinās. Mākslinieks vienmēr ir tiesisks piedāvāt savai tautai pārdomas virzībai. Vērtējot izstādē redzamo un salīdzinot to ar mūsu dzīvi darbā, sabiedrībā un mājās, neviļus nonākam pie dažām atziņām. Roku darba amata prasme, instrumentu saimniecība un dabiskie materiāli savu ziedu laiku piedzīvoja līdz mašinizētā darba ekspansijai. Tāpēc mums ir ļoti mazas iespējas un jēga radīt jaunus šedevrus vēsturiski pārdzīvoto stilu atdarinājumos. Sī vēsturiski noteiktā māka un māksla jāsaglabā kā amatu kultūrvēsturiska parādība, kuras praktiskie uzdevumi saistās ar vēsturisko vērtību atjaunošanu un saglabāšanu. Zināmu enerģiju varam atļauties tērēt arī vairāk vai mazāk loģisku retro elementu sintēzei ar modernākiem materiāliem un konstrukcijām. To nosaka mūsu tradīcija, pārmantojamības sarežģītā psiholoģija. Taču neizsmeļamas kā vienmēr ir vajadzības un iespējas veidot jaunas mēbeles ar jaunu tehnoloģiju un no dabiskā koka un dažādiem tā uzlabojumiem un aizvietotājiem. Saprotams, -ka šādus darbus nevar padarīt koktēlnieki ar pašreizējo materiālapgādi, ar esošām tehniskām un tehnoloģiskām iespējām ne vidusskolu, ne augstskolas, ne arī kombināta darbnīcās. Izstāde rāda spēcīgu māksliniecisku potenciālu, kuru sabiedrībai nepieciešams maksimāli lietderīgi izmantot. Te varētu būt dažādas formas. Diez vai mēs uzreiz uzcelsim jaudīgas darbnīcas, nojauksim starp resoru materiālsadales aizspriedumus u. tmt, tādēļ visticamāk labus darba rezultātus varētu iegūt tad, ja koktēlnieki paralēli savam tiešajam darbam slēgtu līgumus ar tālredzīgākām mēbeļu ražotnēm, kur mākslinieki kopā ar zinātniekiem, inženieriem un konveijerizētā darba operatoriem nepieļautu ne mūsu dabiskā koka, ne jauno tehnisko iespēju primitīvu iztērēšanu. Domāju, ka nav būtiski, kā šo darbu sauc par dekoratīvo koktēlniecību, dizainu vai vienkārši labu moderno amatniecību, svarīgs ir rezultāts lai mēs radītu savām iespējām un vajadzībām atbilstošu jaunu vides kultūru, kā to savā laikā paveica Tonēts, Ālto, Sneks, Imss u.c. Kādam šis darbs ir jādara tālāk. Un ne tikai ražošanas organizatoriem, bet arī sabiedrībai jāsaprot, ka iesāktajai mēbeļu unifikācijai ir jādod pretpols nemitīga vides individualizēšana. Un te bez mūsu dizaineriem, interjeristiem un koktēlniekiem nekādi neiztikt.
V. KAZĀKS
Jānis Poļaks. Krēsli.
V. Linka foto.
Ekspozīcijas fragments. (Ausekļa Ozoliņa, Vilhelma Patmalnieka, Guntara Zvaigznes, Jura Dušeļa un Jāņa Staško darbi.)
Jānis Straupe. Vitauts Straupe. Krēsls.
Uldis Austriņš. Kabineta krēsls.
Romualds Jakovenko. Krēsls

Bildes var redzēt blogā un vislabāk bibliotekā , tur var arī klausīties…periodika.lv

Statīvs avīzēm un žurnāliem

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:175480|article:DIVL408|query:STAT%C4%AAVS%20AV%C4%AAZ%C4%92M%20UN%20%C5%BDURN%C4%80LIEM%20STAT%C4%AAVU%20

Skapītis Apaviem

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:154508|article:DIVL371|query:SKAP%C4%AATIS%20APAVIEM%20APAVU%20

Meistars Rihards 25. maijā 2024. būs Kārķos !

Meistars Rihards Vidzickis. Vienkoču parka un senās un modernās AMATNIECĪBAS paraugdarbnīcas izveidotājs. Viņa ģimene šogad piedalīsies Kārķu Meža dienā 25. maijā. Iepazīsimies un tiksimies ! Lai top!

https://www.facebook.com/vilnis.kazaks/posts/pfbid023Ms3gpZ1c6kxEPFyHhB7oa4HpFE8hKq8atjX6iCp3XpVecYQ3YvZBwsJdc51XVNgl?comment_id=749944653645945&notif_id=1714886642060684&notif_

Divvietīgs darba galds bērniem

Darba galds bērniem. Kas te ir interesants. 1) Galda virsma veidota ar pārkari un lietojama no abām pusēm – diviem bērniem. Katram sava darba teritorija, un zem tās pietiekoši liela noliktava, kurā var ievietot darba rīkus un materiālus. 2) Galda kājas ir stabilas – slīpas, pārkares iedobēs fiksētas un ērti, ar vieni skrūvi pieskrūvējamas. 3) Ir situācijas – kad var otram palīdzēt, bet var arī traucēt. Zināmā vecumā tas īpaši noder, iemāca sadzīvot. 4) Transportējot kājas tiek fiksētas pie pārkarēm un vielaikus notur glabāšanas telpas durtiņas.

Baltijas gredzens - turpinājums >>> NO BALTIJAS JŪRAS līdz ADRIJAS JŪRAI

To mēs paveicām ! Neslinko, iekopē saiti...un lasi vai klausies!

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:558562|article:DIVL72|query:Baltijas%20gredzena%20

Kā tapa piemiņas zīme. Protams, dāvinājām arī vietējām tūrisma organizācijām un muzejiem.

Atradu grāmatu...

Tur arī ir atbilstoši stāsti un vizuāli saistoši tēli ...

Izvēlējāmies sev piemiņas un reklāmas simbolu...

Mans uzdevums bja pārvērst vesturiskā fakta attēlu atbilstoši mūsu situācijai...

Seko metālmeistaru darbs. Paldies viņiem!

Ne tik sen ...

Reinim dzimšanas diena

Labi ir,...ja uzliek pa visu laukumu !

AMATS LATVUJĀ NETIEK LAMĀTS

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:360208|article:DIVL400|query:Amats%20Latvij%C4%81%20lam%C4%81ts%20Latvijas%20

AMATS LATVUJĀ NETIEK LAMĀTS

Stāsts par Amatniecības sadarbību ar Vāciju ...

Mežs nav tikai malka vien

Atmiņas par Meža fakultāti 70-tos... Atmiņas tiem, kas toreiz dzīvoja bez digitālām tehnoloģijām.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:230680|article:DIVL143|query:Vilni%20Kaz%C4%81ku%20

Par lietu vērtību .

Tas un tā bija toreiz. Toreiz, kad krievu sociālisms valdija Latvujā.

"Padomju Jaunatne", nosaukums pats pasaka kāda misija bija avīzei. Mana misija bija sagādāt iztiku ģimenei. Atzīšos - mums ļoti trūka nauda. Kaut arī raksiju ar kļūdam, centos publiski skaidrot savu un arī ģimenes viedokli. Par kļudām atvainojos Padomju Jaunatnes meitenēm. Viena no viņām mani gudri iedrošināja. Vilni, stiep tik šurp cik vari! Ar kļūdam mēs pašas tiksim galā.

Toreiz 1983. gadā jaunatnes avīzē turpinājās diskusija "Tukšuma kolekcionāri". Te mans pienesums. Paldies iedrošinātājai ! Variet minēt - kura tā bija. Viņa joprojām ir formā.

Ar šī stāsta tapšanu bija vēl viena interesanta sagadīšanās, bet par to citreiz. Sveiciens "tālaika" jaunatnei ! Lai top, kāmēr varam un daram!

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:132075|article:DIVL252|query:Par%20lietu%20v%C4%93rt%C4%ABbu%20

Interesentiem tas būs interesanti

Interesentiem tas būs interesanti. Drīz būs,... gaidiet...

Sens, bet noderīgs jautājums.

Sens, bet noderīgs jautājums. Tuvojas kārtējās KOKA AUTO sacensības Kārķos. Cik auitiņu redzams šajā RTU bildē.

Darbaudzināšana

Trīs raksti kopā. Kurzeme,1988.gads. Pēdējais V.K.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:704663|article:DIVL268

Vai amatu atgriešanās

Vai amatu atgriešanās? Padomju Jaunatne, Nr.57 (23.03.1988)

Stāsts par pirmo amatnieku tikšanos Anniņmuižā, 1988. gadā ! Klausīšanās rīks - labās puses galā.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:198525|article:DIVL302|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20

Par lietu kultūras mācību

Re kā tas notiek! Arvien vienkāršāk un interesantāk sastopu savus darbus un nedarbus pusmūža gados. Bijām zem branga krievu spiediena, bet rakstiju kā toreiz domāju. Protams ir bijušas dažas nesaskaņas pašam ar sevi, bet vai tad bija laiks pārlasīt! Bet daži bikli iebildumi par bērnu ""Radošuma pārspīlēšanu"" jau toreiz ir bijuši laikā un vietā.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:704657|article:DIVL255|query:Vilnis%20Kaz%C4%81ks%20

Amatniecība un vērtību mācība.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:107227|article:DIVL874|query:tehnika%20un%20Vilnis%20Kazaks%20

Iebūvētas mēbeles modernā dzīvoklī

Tā domāju 1985....

Ieliec > periodika LV >un lasi vai klausies. Joprojām reti izdodas ...pa tiešo... Tā i ka neaizgāju uz kursiem un pazaudēju bibliotēkas karti...

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:617536|article:DIVL286|query:VILNIS%20KAZAKS%20un%20

Zinātne un tehnika. 1982. vilnis kazāks . Dzīvokļu un mēbeļu maketēšana

https://periodika.lndb.lv/#searchResults:%23vilnis%20kaz%C4%81ks%20.%20Dz%C4%ABvok%C4%BCu%20un%20m%C4%93be%C4%BCu%20maket%C4%93%C5%A1ana,

Veco lietu vērtība

Pārnes uz periodika LV, un lasi vai klausies...

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:379184|article:DIVL118|query:m%C4%93beles%20tipveida%20dz%C4%ABvok%C4%BCos%20dz%C4%ABvok%C4%BCi%20

Tipa mēbeles tipa dzīvoklim

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:156028|article:DIVL173|query:TIPA%20M%C4%92BELES%20DZ%C4%AAVOKLIM%20tipa%20dz%C4%ABvokl%C4%AB%20m%C4%93beles%20

Žurnāls ""Māksla"" Nr 1. 1982. vilnis kazāks Tipa mēbeles tipa dzīvoklim

Cik paaudzēs dzīvosim

"Māksla" Nr 2. 1982. vilnis kazāks Cik paaurdzēs dzīvosim

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:267584|article:DIVL155|query:VILNIS%20KAZAKS%20

Dari tā kā es

http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:704663|article:DIVL296

Vai baltus dubļus

Skolotāju avīze Nr. 23.1988. 8. jūnijs http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:704662|article:DIVL297

Tautas gudrības pavēnī

Skolotāju avīze Nr. 3 18.01. 1989. https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:704925|article:DIVL315|query:Vi%C

4%BC%C5%86a%20Kaz%C4%81ka%20

Par domāšanas un darīšanas kopā dabūšanu.

Te mans 40 gadus vecais darb. Joprojām diezgan interesants!

Neslinko - paņem adresi, un aiziet! Dažreiz nedaudz jāpagaida, jagrib klausīties... Paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai!

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467394|article:DIVL212|query:Par%20doma%C5%A1anas%20un%20dar%C4%AB%C5%A1anas%20kop%C4%81%20dab%C5%AB%C5%A1anu%20

PS.

Pats divas reizes noklausijos garo un sapenterēto tekstu. Daudzas atmiņas uzplauka! Te, no šodienas pozīcijām, būs interesanti uzrakstīt, kāpēc ieilga mans ceļš zinātniskā grāda sasniegšanā. Lai top!

Amatniecība atgriežas.

Atraddu iespēju digitālā bibliotēlā klausīties vai lasīt savus uzrakstītos vērojumus un spriedumus par Amatniecību, tās iespēlām atjaunotajā Latvijā. Piemērs no 1993. gada. To toreiz punlicēju · Neatkarīgā Cīņa, Nr.1 (05.01.1993)

Izkopējiet sekojošo ""kalamburu"", un iekopējiet ... periodika lv

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:588416|article:DIVL166|query:ATGRIE%C5%BDAS%20VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20

Dizains vides kultūrā.

Dizains vides kultūrā

1988.04.08 Literatūra un Māksla
KAZĀKS, VILNIS

Tieši pēc nedēļas 15. aprīli Politiskās izglītības namā

notiks Latvijas Dizaineru savienības dibināšanas kongress. Grūti
šobrīd viennozīmīgi prognozēt, ko šis notikums dos rūpnieciskās
produkcijas un vides kvalitāšu uzlabošanai. Tāpat nezinām, kā
jaunā savienība sekmēs dizainera statusa normalizēšanos sabied
rībā. Pārāk smags, sarežģīts, pretrunu un konfliktu pilns līdz šim
bijis dizaina ceļš uz realitāti. Var pat jautāt vai mūsu sabied
rība ar tajā esošajiem ražošanas spēkiem un attiecībām maz ir
izaugusi līdz dizaina nepieciešamībai? Bet lai nu paliek līdzšinē
jie skeptiķu smīni un bezgaumīgās grupu ķildas. Mums būs sava
Dizaineru savienība, un lai šais publikācijās atrodamās atziņas
mūs ievirza jaunā radošā kolektīva gaidāmo darbu un grūtību
lokos.
VILNIS KAZĀKS

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467791|article:DIVL193|query:Dizains%20vides%20kult%C5%ABr%C4%81%20VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20vid%C5%AB%20

Kad atveras teksti, pa labi ir aicinājums KLAUSĪTIES !

Brauciens Baltijas gredzenā 1990.

Es savam rakstam pagaidāmn neatrodu kur labāk redzēt un noklausīties.... Man ir kopija. Toreiz rakstija - Lauku dzīve 1990. Nr. 1. un 2.

Taču atradu un Pievienoju vēl vienu publikāciju...

Veiksmīgu klausīšanos !

Padomju Jaunatne, Nr.81 (27.04.1989)

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:551744|article:DIVL391|query:BALTIJAS%20GREDZENS%20braucien%C4%81%20Baltijas%20