https://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467657|article:DIVL237
Māja kurā gribam dzīvot
Literatūra
un Māksla, Nr.30 (25.07.1986)
VILNIS KAZĀKS
Dzīvojamo māju daudzveidībā sava, kaut arī
neliela, vieta ir individuāli projektētajām mājām. Tās, tāpat kā tipveida
mājas, var piederēt valstij, ko operatīvam un atsevišķām personām. Pašreizējā
individuālo māju celtniecības prakse ir izveidoju sies tā, ka tie, kas grib celt
sev māju pēc individuāla projekta, vietējās varas iestādēs netiks sagaidīti ar
sevišķu sajūsmu. Gluži otrādi viņam iesaka izvēlēties jau izstrādātu tipveida
projektu un mēģina pat pierādīt, ka tipveida projektu dažādība ir tik liela, ka
individuālie projektētāji vairs vispār neko jaunu nevar izgudrot. Tas, protams,
nav tiesa. Telpas apguves radošais process ir tikpat vecs un tikpat nebeidzams,
cik ilgi ir pastāvējusi un pastāvēs nepieciešamība vei dot telpu, celt māju.
Taču, ja gribam uzcelt individuāli projektētu
mājokli, piemēram, Kārķos, Ludzā vai Ēdolē, tad ir jāizlauž visai biezs birokrātijas
betons, no vietējās izpildkomitejas līdz vēl atbildīgākām iestādēm Rīgā. Šis fakts
gan netiek plaši propagandēts, tāpēc interesanta šķiet speciālistu un
sabiedrības klusēšana par šo birokrātisko paradoksu. Varbūt ir nepieciešams citu
radošo profesiju atbalsts, lai pierādītu, ka individuālā māja nav tikai četras
sienas, grīda un jumts, bet arī daļa no tautas celtniecības mākas un mākslas,
daļa no mūsu kultūras vispār.
Divdesmitā gadsimta beigās, kad zinātne
ļauj celt niecības tehnoloģijai kļūt modernai, elastīgai, ātri pārkārtot
ražošanu daudzveidīgas produkcijas ražošanai, kad namu būvlaukumus sasniedz
jauni un daudzveidīgi konstrukciju un apdares materiāli, kad daudzu
tautsaimniecības nozaru tip veida precēm ir tendence strauji mainīties un
individualizēties, kādi varētu būt reālie iemesli, kas liek personīgo māju būvētājiem
atteikties no individuālu projektu lietošanas? Pārrunājot šo problēmu ar
arhitektiem, es noskaidroju, ka birokrātija vienmēr var panākt to, ko nevar saprast
ar veselo saprātu, ka individuālo māju individuālās projektēšanas bremzēšanas
apoloģētiem ir arī savi argumenti.
Pirmkārt, ir dzirdēts viedoklis, kuru
diemžēl apstiprina reāli piemēri, ka, individuāli projektējot, tiek pārkāptas
valsts noteiktās sociāli ekonomiski aprēķinātās un juridiski noteiktās
celtniecības normas. Tā tas ir. Tādi gadījumi ir bijuši.
Taču šis arguments, kas balstīts tikai uz
negatīviem piemēriem, diezin vai ir pārliecinošs. Mūsu valstī pastāv īpašuma
inventarizācijas biroji un arhitektūras un celtniecības pārbaudes inspekcijas,
kuru uzdevums ir mērīt, rēķināt, inventarizēt un inspicēt, uzturēt kārtību. To
vajag godīgi darīt un nemest visus individuālos būvētājus pār vienu kārti ar
nežēlību ir jāvēršas pret likuma pārkāpējiem, nevis pret tau tas sadzīves
kultūras attīstību vispār. Es domāju, ka šie pārkāpumi radās ne jau arhitektu
patoloģiskas vēlēšanās dēļ pārkāpt likumu un izpatikt godkārīgiem indivīdiem,
bet gan laicīgi ne nomainīta morāli novecojuša dokumenta dēļ. Kā sekas šai
administratīvai neizdarībai ir individuālās mājas ar bezjēdzīgi lielām
komunikāciju telpām, milzīgām pažobelēm un citām pārmērībām.
Tagad, kad pastāv loģisks platību
ierobežojošais kopīgais limits, pārkāpumu var konstatēt bez speciālas
ekspertīzes, savukārt, runājot par māju būvniecības pārkāpumiem, jāatzīst, ka
indivīds var uzcelt lielāku māju, gan individuālo, gan arī pēc tipveida
projekta būvēto. Saprotams ka vieglāk pār
kāpumus projektēšanā un celtniecībā atklāt tipveida projektu piesaistēs un to
realizācijā. Individuālo projektu pārbaudes ir darbietilpīgākas. Varbūt te arī
atklājas pirmā argumenta objektīvais cēlonis? Lai atvieglotu savu administratīvi
birokrātisko darbošanos, lai nebūtu jābrauc, jāpēta, jā kontrolē, jārēķina,
jāaudzina, vieglāk ir aizliegt, un miers. Birokrātus sevišķi neuztrauc tas, ka,
radot sev ērtības, tiek bremzēti daudzi projektēšanas un celtniecības radošie
procesi.
Otrkārt, ir dzirdēta aizbildināšanās ar
to, ka individuāli projektētu objektu celtniecībā izlieto daudz deficītus
materiālus. Šāds arguments ir vienkārši muļķīgs. Ja kāds materiāls būvniecībā
ir grūtāk pieejams un vērtīgs, tad to vienkārši mazumtirdzniecībā nevajag
pārdot, bet apzinīgi novirzīt uz tiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem, kur tas
ir cienīgs ieņemt savu unikālo vietu. Pieņemot varbūtību, ka šo deficīto
materiālu, vienalga, kāds individuālais būvētājs nozags, nozīmē visus līdzcilvēkus.
kuri grib būvēt sev mājas, uzskatīt par zagļiem. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir
tik nestabila, tik netikumīga un negodīga, ka pat tās pozitīvā darbība
jāierobežo atsevišķu tās indivīdu savtīgās iedzīvošanās kāres dēļ ? Tad jau
iznāk, ka individuālās mājas būvētājs var, piemēram, nozagt Rundāles pilī zel
tu, lai apzeltītu arī pēc tipveida projekta celto mājas jumtu? Materiālu
ekonomijas arguments ir absolūti nepārliecinošs. Būtībā ar materiālu izmantošanu
ir pilnīgi otrādi.
Ne reti ir pat tā, ka individuālie
būvētāji iepazīstina arhitektus ar labām, nojaucamām celtnēm, kuru materiālus
tie plāno iebūvēt savā jaunajā mājā. Kāpēc, piemēram, telpas vienu sienu
veidojošam baļķim nozāģēt pusmetru, bet otram to speciāli mēģināt pieaudzēt,
lai tikai iegūtu tipveida celtni? Varbūt tieši nojaucamās ēkas konfigurācija
apmierina pasūtītāju un nav arī pretrunā ar arhitektu iecerēm? Bet varbūt
materiālu ekonomija mūsu tautsaimniecībā pēkšņi nav vis pār aktuāla? Domāju, ka
mēs visi iegūtu lielu labumu, ja ievestu tādu kārtību, ka pirms būvlaukumu
apbēršanas ar melnzemi celtniecības organizācijas sarīkotu izbrāķēto, deformēto,
salauzto un izmētāto būvmateriālu izsoli individuālajiem būvētājiem. Šo izsoli varētu
rīkot arī ar tādu nosacījumu, ka individuālais būvētājs, kas savācis kubikmetru
sadauzīto ķieģeļu, apņemas nostrādāt par desmit stundas objekta sakopšanas
darbos.
To visu ir iespējams elementāri un kārtīgi
noformēt arī dokumentos.
Treškārt, argumenti, ka individuālā
projektēšana dod iespēju nekontrolēti piepelnīties arhitektiem un individuāli
projektē tās mājas saimnieks var kļūt par negodīga arhitekta aplaupīšanas
objektu, arī nav nopietni. Mums republikā ir izstrādāta zināma kārtība šajos
jautājumos, un varētu būt runa par kaut kādu jaunu formu meklējumiem, kā
juridiski noformēt projektētāja un pasūtītāja attiecības. iespējams arī izmantot
igauņu arhitektu vai mākslinieku radošo savienību pie redzi. Individuālo māju
projektēšana arhitektiem, it īpaši jaunajiem arhitektiem, nereti ir vienīgā
iespēja strādāt radošu darbu un pilnveidot savu profesionālo māku. Mājas
projektēšana prasa ļoti plašas zināšanas un daudzu aspektu novērtēšanu, tādēļ
grūti ir iedomāties vēl kādu citu ērtāku formu, kā masveidīgi un labā
profesionālā līmenī uzturēt arhitektu kvalifikāciju, viņu radošo potenciālu.
Savstarpēji sadarbojoties arhitektam ar individuālo
pasūtītāju, nereti mācās abi pasūtītājs apgūst zināšanas būvniecībā, bet
profesionālis aktīvu dzīves un darba pieredzi. Būtībā tas ir vienīgais ceļš, kā
arhitektam uzkrāt un uzturēt možus savus intelektuālos spēkus, jo pretējā
gadījumā kāda jēga ir masveidīgi sagatavot un apmācīt speciālistus ar augstāko
izglītību, ja nenodrošinām viņus ar atbilstošu darbu? Manuprāt, tā ir tāda pati
līdzekļu izniekošana kā labu celtniecības materiālu aprakšana būvlaukumos.
Ceturtkārt, esmu dzirdējis aizrādījumu, ka
individuālo projektu realizēšana esot darb ietilpīga, ka šādus objektus grūtāk
uzcelt. Tā neapšaubāmi ir taisnība. Bet tā tam arī jābūt! Tāpēc jau
individuālais būvētājs grib būvēt pats individuāli, lai ar savu darbu radītu
sev tādu lietišķumu un krāšņumu, kuru nevar iegūt, īstenojot tipveida projektu.
Tieši te jau ir jēga nešķiest roku darbu
tipveida plānojumu un konstrukciju veidošanai, bet veltīt to individuālu un
savdabīgu objektu būvei. Iespējams, ka, ceļot individuālo māju pēc individuāla
projekta, tās nodošana ekspluatācijā ieilgst. Taču, manuprāt, mūsu sabiedrība
var atļauties šo neērtību. Ideāla būtu situācija, ja visu individuālo roku
darbu mēs izmantotu tikai unikālu un individuālu objektu celtniecībai.
Piektkārt, bažas par to, ka individuāli
projektētās mājas rada sabiedrībā sociālu nevienlīdzību, arī nav pārliecinošas.
Personīgā māja patiešām apliecina daļu no individuālajā lietošanā iegūtajām
sabiedrības sociālajām vērtībām, taču kamēr dzīvojam laikā un telpā, mums
vienmēr būs jāsamierinās ar situāciju, ka dažādos laikos cilvēki ceļ dažādas mājas,
māju dažādība ir bijusi un mūžīgi būs. Māju Ja, piemēram, individuālais
projekts paredz mājā plašāku priekšnamu ar iebūvētajiem skapjiem, vairākas
nelielas guļamistabas, apvieno virtuvi ar ēdamtelpu un veido racionālāku
plānojumu, un savos atvēlētajos 135 kvadrātmetros vēl paredz izveidot
viesistabu, tad neapšaubāmi šis projekts būs ne tikai loģiskāks, bet art
lietišķāks un pievilcīgāks par tipveida risinājumiem. Tam nevarētu būt nekāda
sakara ar sabiedrības sociālo labumu ļaunprātīgu izmantošanu, ja nu vienīgi to,
ka cilvēks skolā ir labāk mācījies, bijis vērīgāks pret apkārtni un labāk
sapratis daudzos priekšnoteikumus, kuri garantē mājās ērtāku un skaistāku dzīvošanu.
Saprotams, ka slinkā cilvēkā tas var modināt skaudību. Taču vairumā gadījumu ne
tikai paši īpašnieki var lepoties un priecāties par savu mājokli. Priecāties un
mācīties var arī tie cilvēki, kuri iet pa ielu garām šim namam un nākotnē vēl
tikai plāno būvēt sev māju. Vai ir jēga atgādināt ka skaistas ielas veido
skaistas pilsētas. Bet skaistas, savdabīgas pilsētas nevar uzcelt tikai ar
tipveida būvobjektiem. Galvenais kritērijs, kas raksturo cilvēka attieksmi pret
sabiedrību, ir cilvēka godīgs un pašaizliedzīgs darbs ikdienas darba vietā.
Manuprāt, mūsu sabiedrība ir ieinteresēta, lai indivīds ārpus darba laika
attīstītu sevi, baudītu kultūru, dziedātu, sportotu, nodarbotos ar tautas
mākslu utt. un arī celtu sev kulturālu māju, kas paliek kā piemineklis
nākošajām paaudzēm.
Sabiedrība nav ieinteresēta, ka indivīds
pēc darba iet pa ielu, skaļi lamādamies, un ar slaidu vēzienu iemet tikko iztukšotu
vīna pudeli «budža» dārzā. Es te neaprakstīju tos gadījumus, kad negodīgi
cilvēki, kuru rīcībā vai pakļautībā ir sabiedriskais īpašums, daļu no tā aizved
uz savu māju. Šādiem gadījumiem vairāk piemēroti ir krimināli meklēšanas akti.
Sarunā ar speciālistiem, kuri izstrādā un
akceptē personīgo vienģimeņu māju projektēšanas ierobežojumus, parādās vēl daži pretargumenti: individuāli projektēta māju celtniecība it kā traucējot
tipveida celtniecības attīstību. Elementāra loģika te neredz sakarību. Tāpēc
jau projektē individuāli, ka neapmierina tipveida risinājumi. Galu gala ir
taču pats par sevi saprotams, ka tipveida projekti top, rēķinoties ar lielākiem
ierobežojumiem. Individuālam celtniekam nav skaidrs, kas ir enerģētiskie,
tehnoloģiskie, transporta un citi ierobežojumi. Tās ir gudrības, kas
attiecināmas uz objekta tapšanu sērijveidā. Indivīda konveijers ir ķieģelis,
ķelle, lāpsta, ķerra un viņa ģimenes locekļi. Pārlūkojot pašreizējo individuālo
māju individuālas projektēšanas procesa problēmas, ir tikai viens aspekts, kas
varētu pārliecināt par šis darbības vājo posmu. Mums joprojām nav apkopota
mūsdienu tautas celtniecības prakse.
Publicēti jaunie darba un materiālu
apgūšanas paņēmieni, kas noderētu ne tikai par paraugu citiem individuāliem
būvētājiem, bet dotu idejas arī tipveida būvniecībai un arhitektūrai. Tādējādi
būtu vieglāk izskaust atsevišķas ne veiksmes ne tikai individuālo būvētāju, bet
arī projektētāju darbā. Mūsu sociālistiskā dzīvesveida demokrātijas
apliecinājumā arī individuāli projektētai un celtai mājai ir sava īpaša vieta
un nozīme. Tā nav vērtējama tikai no īslaicīgu parādību pozīcijām vai atsevišķu
cilvēku subjektīvas rīcības rezultātiem. Individuāls darbs un tā rezultāts mums
ir nepieciešams kā tautas sadzīves tradīciju un tautas amata prasmes turpinājums,
kā dialektisks pretpols laikmeta industrializācijas izraisītajai
standartizācijai. Pa reizi organizēta un virzīta cilvēku mūžsenā vēlēšanās celt
pašam savu māju var daudz veidot un krāšņos ne tikai cēlāja, bet visas
sabiedrības dzīvi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru