Pieraksti izstādē Telpa un mēs

 Iesaku izmantot saiti un klausīties, nevis mocīties ar lasīšanu. 

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20

PS. Žēl, ka ir pazudušas bildes! Ja kādam ir šis katalogs, – padomāsim, kā dabūt kopā. Protams,  48 gadus ”nesen”, vēl gana dziļā sociālismā, es esmu bijis diezgan kašķīgs. Lai top!  Vilnis.lak@inbox.lv

Pieraksti izstādē «Telpa un mēs» 

Vilnis Kazāks

Pieraksti izstādē Telpa un mēs – platā variantā  

Literatūra un Māksla, Nr.47 (21.11.1986)

 

Izstādi simboliski atklāj telpas kultūrsapratnes studiju vārti. Te mūsu tautas sadzīves un amatniecības pieredze rāda, ka dzīves tiešais vērojums un lietu attīstības normālais temps bez lēcieniem un palēcieniem Jāva izsvarot visus būtiskākos vides izveidošanas aspektus, arī cilvēcisko. Tā tautai gan amatniekiem, gan lietu lietotājiem izveidojās laba tuvākas apkārtnes un dzīves materiālā fona sapratne. Amatnieki izveidoja lietas, it kā precīzi ievērojot mūsdienu saukli ar minimālu materiālu un enerģijas patēriņu iegūt maksimālu labumu, pie tam vēl ievērojot lietu ilgmūžības prasības. Atturīgais dekorējums un katra priekšmeta īpašā patstāvība nesarežģīja telpās mēbeu novietošanu un ansamblēšanu. Ekspozīcijas ievads mudina pārdomām, ka tautā veidojusies telpas sapratnes gudrība ir kopjama joprojām, jo tā rada aktīvu fonu, kas palīdz visiem mūsu bērniem tuvu un arī tālu dzimušajiem labāk izprast un apgūt tautasdziesmu un teiku būtību.

Bet tautas ideālu un gadsimtu rūpju sapratne palīdz mums ieaugt mūsu mājās. Telpas klātbūtnei kultūras sapratnē un apguvē vienmēr ir īpaša nozīme. Blakus ekspozīcijas ievadam krāšņojas Intas Celmiņas un Eduarda Grūbes segu meti, kas domāti, lai viesnīcā «Latvija» iebraucēji priecātos par mūsu tautas krāsām un rakstiem. Bet kad mēs paši brauksim priecāties uz gadatirgu? Kuldīgas dizaina semināra dalībnieki piedāvā idejas, kā tirgū ne tikai tukšot makus, bet arī pildīt tautas garu un sasiet to daudzu norišu kultūrbuķetē. Taču, šķiet, ka šāda tautas saieta kultūrtelpa republikas tirdzniecības vadību neinteresē. Gadatirgum kā kompleksai kultūrnorisei pagaidām trūkst sociāla pieprasīj urna. Par Gunāra Glūdiņa un Jāņa Kārkliņa mokikiem un citiem transporta līdzekļiem priecājas visu vecumu braucēji un skatītāji. Daži pavisam neredzēti, citi kā no ielas iebraukuši. Ja kopā strādā inženieris un dizainers, tā lieta ripo.

Taču vienmēr tā burtiski nevar apgalvot, piemēram, Auseklis Ozoliņš un Zigmunds Kelpšs sajūguši vienā darbā pegazu un tvaikmašīnu. Darbs, kā smejies, stāv, tomēr strādā gan ar klasiskiem simboliem zobojas par mūsdienu specializācijas ķibelēm, gan sirsnīgi smīdina bērnus. Sergejs Zeļeznovs, Eduards Groševs un Elvīra Radionova piedāvā izmantot astoņus tipveida betona un stiklaplasta elementus, ar kuriem manipulējot var jaunajos kvartālos dažādi apgūt vēl daudzos gadījumos cilvēkam it kā nepiederošo starpmāju telpu. Šādu elementu lietošana prasa precizitāti ražošanā un vides sagatavošanā, taču tā būtu mazāka bēda, salīdzinot ar nepieciešamību nodrošināt stiklaplasta elementu izturību dabiskā telpas mērogā un dabiskos vandālisma apstākļos. Māris Ozoliņš rāda variablu telpas dekoru sistēmu, kurā Ir izmantots plastmasas plastiskums. Griestos un mazputekļainā vidē šie dekori var lietišķi noderēt, bet atsevišķa to daju nokrāsošana bez roku darba ir problemātiska.

Kvalitatīvas detaļas mazām arhitektūras formām demonstrē arī Edgars Grīnfelds. Izstādes lietišķo noskaņu brīdi pa brīdim pārtrauc VMA pasniedzēja Jāņa" Oša un mācību meistara Dzintara Lemhena vadīto un dizainera Imanta Eglīša konsultēto studentu darbi. Šķiet, ka šīs telpiskās akcijas ir veiksmīgas un vietā. Ideja ir vienkārša un trāpīga. Mēs visi zinām, ka gaismā redzam krāsainu telpu, kas veidojas no materiāliem, formām, tekstūrām un faktūrām. Zinām, bet bieži to aizmirstam. Tāpēc, izmantojot elementāru didaktisku paņēmienu, kurš atbilst mūsu laika pamācību garam, autori sadala telpu veidojošos elementus fragmentos un atsevišķi demonstrē tos. Kopā ar zināmu ironijas devu paņēmiens attaisnojas. Var pārmest jaunajiem autoriem sliktu amatniecisku darbu, tāpēc varbūt labi vien ir, ka šīs dažas atrakcijas nav pilnībā izgaismotas. Izstādes un mūsu nelaimju centrā ir EGO. Tas ir Miervalža Poļa EGO, kas sēž Valda Bekmaņa krēslā. Nevajadzētu naivi domāt, ka EGO ir muļķis vai ļauns.

Arī EGO labi zina, ka reālā pasaule ir mūsu pusē. EGO mums pirkstu bāž mutē, lai iestājamies viņa klubā, protams, tas nozīmē, ka jādara otrādi, ka pēdējais laiks mums pašiem attapties un aiziet no egoistiskās pārliecības, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kad katrs mēs jūtamies kā nobīdīts zemes centrs, ap kuru kleņģerē pasaule. Veiksmīgi tikuši garām Miervalda Poļa mulāžai, mēs pēkšņi sākam domāt, kāpēc tik maza uzmanība ir veltīta V. Bekmaņa krēslam, kāpēc krēsls lielisks lietišķās mākslas darbs nav uz postamenta? Kāpēc uz postamenta ir pacelta sabiedriskās telpas atpūtas grupa «Office», kuru autors veidojis daļēji «haiteka» manierē. Te ir nepieciešami divi precizējumi. Pirmais tas, manuprāt, ir izstādes ideju autoru un ierīkotāju labs ieguvums viņi ir ļoti mērķtiecīgi demonstrējuši sabiedrībai tās disproporcijas un pārmērības, kas valda starp indivīda un kolektīva telpu mūsu sabiedrībā. Arī starp «mans» un «mūsu», kuru rezultāta tronī ir EGO, bet uz postamenta sabiedrība atpūšas.

Otrais tās ir pārdomas par pie mums plaukstošo interesi par «haiteku» jeb augsto tehnoloģiju. Ārzemēs «haiteks» parādījās reizē ar operatīvi programmējamo un elastīgi maināmo materiālu izveides un apstrādes tehnoloģiju. Tā autori un apoloģēti rāda, priecājas un nopamato tehnikas visvarenību. Taču oie mums aizraušanās ar «haiteku» pieņem apšaubāmu virzienu. ' 1. Materiāli netiek lietoti pēc konstruktīvās un funkcionālās nozīmes. 2. Materiāli tiek savienoti, nevis izmantojot augstvērtīgu tehnoloģiju, bet gan ar elementāriem amatnieku darba paņēmieniem, kuriem jāimitē tehnoloģiskā varenība, ta degradējot gan darbu, gan pašu amatniecību. 3. Mēs neesam ne fizioloģiski, ne psiholoģiski sagatavoti precīzi programmētai videi, tā var izraisīt īslaicīgu sajūsmu par tehnikas varenību, bet ilgstošākā kopībā ar to adaptacijai patērētā enerģija var radīt diskomfortu. Uz atsevišķiem «haiteka» manierē veidotiem darbiem dziļdomīgi lūkojas EGO. Piemēram, uz Ādažu jauno vidusskolu.

Pēc žurnālistu vārdiem spriežot, kalnā stāv balta pils, taču, kad mēs atvērām skolas durvis, mūs pārsteidza rūpnīca, kurā nesošo konstruktīvo dzelzsbetona karkasu samāksloti slēpj koksni imitējošs surogāts, bet kolonas vainago labi iecereti, taču tehniski vāji realizēti gaismas ķermeņi. Kaut arī skolas sabiedriskās telpas ir veidojuši labi amatnieki, tomēr ideja radīt tajās perfektu tehnisku sistēmu rada vismaz savdabīgu mājības izpratni, un tāpēc skola nav mīļa. Atverot klases durvis, redzējām parastās tipveida mēbeles, jaukus bērneļus, kuri lūkojās rūtainās burtnīcās. Mēs apjukuši lūkojāmies taisnleņķa flīžu sarūtotās sienās un sapra-* tām, ka taisnais un tehnoloģiski pareizais leņķis sevi ir izsmēlis, un tas neattiecas tikai uz Ādažu vidusskolu, bet arī uz Zolitūdi un visu mūsu apkārtni.

Par to varētu nerunāt, bet EGO teica, ka interjeru bildēm nevar ticēt, tāpēc lai piedod DMK sabiedrisko telpu interjeru speciālisti, bet analizēt viņu daudzus patiešām, šķiet, jaukos darbus bez autoru un viņu EGO klātbūtnes ir liels risks. Izstādē eksponētas šo darbu perspektīvas un fotogrāfijas ir tradicionālas, dažas ievietotas nevīžīgi izgatavotos rāmjos, bet tas nemazina šo darbu informatīvo atdevi. Izstādi noslēdz brīnums. Tā ir saulaina, apaļa un garda piramīda, kura lieliski iederas ekspozīcijas finālā, tomēr man ļoti žēl, ka izstādes ierīkotājiem bija pietrūcis spēka šo mūsdienu mietpilsoņu mērķi novietot goda vietā, nevis to vienkārši pamest ekspozīcijas telpas stūrī, jāsaka, galīgi nevietā. Toties vietā ir neliels joks izstādes eksponātu informācijas apraksti novietoti tā, lai katrs darbs izpelnītos katra apmeklētāja kārtīgu paklanīšanos. Izstādes vērtējumu es rakstu nopietns un domīgs, jo, manuprāt, optimismam vēl nav pamata.

Gan ekspozīcija, gan konference atsedza pamatīgas apstājas mums sevis un savas telpas saprašanā. Pārāk ilgi un tālu mēs esam gājuši prom no savām mājām. To vajag saprast, to vajag pārdzīvot. Savu ilūziju un izdomu pasaulē mēs esam sasnieguši saulaino pilnības piramīdu, un, neskatoties uz to, ka «suņi rej un karavāna iet tālāk», mums caur izstādes «Telpa un mēs» eksponātiem, caur simboliskiem Maijas Avotas un Artas Mucenieces tautas gudrības vārtiem ir jādodas gar Daugavmalu atpakaļ un jāmodina pašapziņa. Lai mūsu domas un darbi ātrāk atgrieztos sevis un savas telpas saprašanas gaismā, jau tagad, tūlīt ķersimies pie lietas un organizēsim nākošo izstādi «Mēs mūsu mājoklī». Te visam ir jābūt kopā tam, kas ir bijis, būs un nebūs, dabai un tehnikai, laukiem un pilsētām, vecajiem un jaunajiem, vīriešiem un sievietēm, prātam un neprātam, pašdarbībai un profesionālismam.

Te jāskan mājas mūzikai un jāskandē mājas dzeja, bet mājas plauktā ir jābūt mājas romānam, uz krēsla jābūt kaķim un pelēm pagrabā, bet bēniņos māksliniekam ir jāglezno mājas gleznas, lai velns uz jumta ar asti var rādīt, no kuras puses mājas vēji pūš. Vai tad mēs vienreiz nevaram kaut ko sev un savai sirdij atļauties? Mums vajag iegūt gudrību par sevi un savu telpu, kā vairogu pret paša muļķību un vēl muļķīgākām pavēlēm. Tāda izstāde ļautu sapņotājiem sapņot, teorētiķiem teoretizēt, spriedelētājiem spriedelēt. Te gaisa garša vedinātu sajust ne tikai vajadzības, bet arī vēlmiu un iespēju pētniekiem dotu pārliecību par kopējo. Par to, kam jābūt tipveida nrojektēšanas, organizēšanas un likumdošanas sākumā un pamatā. Tā nebūtu tikai izstāde un svētki tas būtu nopietni programmēts sociālpsiholoģisks eksperiments. Sākums jau ir.

Sājā izstādē un konferencē daudziem nostabilizējās kopīga doma, ka mūsu laiks ir kompromisa laiks, ka astoņdesmito gadu vidū ir jāsadzīvo ne tikai atšķirīgām ideo loģiskām un politiskām sistēmām un lielvalstīm, bet jāsadzīvo arī tautām, nācijām un ģimenēm. Ir jāsadzīvo arī atšķirīgiem materiāliem, formām, dekoriem, krasām, tekstūrām un faktūrām. Jāsadzīvo, nevis lai radītu bezpersonisku kultūrvidi vai internacionālu karnevālu, bet lai ļautu atgūties no pārmērīgā tempa un sadalītības. Ir lietas, kuras nevar tā vienkārši paātrināt. Mums jāiegūst ir mēru un svaru laiks, kas ļauj apzināties un atrast tādas pamatīgas vērtības sevī un telpā, kas Jauj sadzīvot. Nav šaubu, ka mēs un telpa to varam. Mums jāizmanto arī EGO otrā puse mākslinieks. Mums ir jāiemācās ejot atpakaļ pie tautas gudrības, neiet atpakaļ.

 

PS. Žēl, ka ir pazudušas bildes! Ja kādam ir šis katalogs, – padomāsim, kā dabūt kopā. Protams,  48 gadus ”nesen”, vēl gana dziļā sociālismā, es esmu bijis diezgan kašķīgs. Lai top!  Vilnis.lak@inbox.lv

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20