Skaudrs stāsts par zivīm.

Dabas muzejā ieklīda bauma, la Latvijā un kaimiņvalstīs daudzie bezdarbnieki var izmakšķerēt visas zivis.
Atbildīgajiem muzeja darbiniekiem radās ideja, lai saglabātu nākošajām paaudzēm informāciju pa zivīm, izgatavot koka zivis, kuras uz āķa neuzķersies.
Viņi sāka ar enciklopēdisku informācijas ievākšanu.

Tad metās uz internetu, lai pārbaudītu, vai rakstītais sakrīt ar makšķernieku stāstiem. Bija redzamas nesaderības. Sami bija arī līki.

Lai noskaidrotu patiesību, viņi vērsās pie manis, ka zvērināta zivju nīdēja, jo es vienmēr atsakos zivis zvejot (bet ne ēst). Atsūtija man bildes un lūdza palīdzību.
Es paņēmu antīko cirvi, kurš nedaudz atgadināja dažas zivs formas, un devos uz darbnīcu.

Taču ar šo rīku nekā nevarēju paveikt. Nācās ņemt aizdevumu overdraftā un nopirku vismodernāko Fiskaru.

Fiskars bija ne tikai dārgs un ass, bet arī gudrs. Viņš paskatījās uz bildēm un teica, mērogs nav saprotams. Tā sākās zivju bilžu mērogošana,  protams, ar muzejnieku padomu.

Es protams izvēlējos tādi sama lielumu, lai viņu varētu muzejā ienest.
Sama izmērus izvēlējušies, sākām cirst samu un citas mazākas zivtiņas.

Lai nākošajām paaudzēm būtu pilnīgāks priekštats par zivīm, nolēmām tās nokrāsot.

Te nebija nekādu proplēmu, zivju māleris pats pieteicās!

Taču nebijām paredzējuši, ka arī koka zivis atdzīvojas! Kur tik viņas nesalīda!

Grāmatās...

Slēpās pie senčiem...

Bija ar ar mieru, lai lācītis viņas apēd...

Škiet, tas bija stulbais ezītis, kas viņām ieteica zvanīt uz policiju....

Prasījām šim cirvim, ko lai iesāk? Kas nav skaidrs,...tikai šitā un ātri...

Bet, bļāviens! Viņām pietrūkst vietas...

Prasījām antīkam estētam, ko viņš iesaka?

Tikai ar mākslu un mīlestību jūs kaut ko varat cerēt panākt...

Sadomājām zivis pārliecināt, ka viņas muzejā dzīvos mūžīgi un ne latviešu, krievu vai igauņu makšķernieki tur viņas nedabūs uz āķa. Kā apliecinājumu rādījām viņām saistību ar izcelsmi uz papīra. Labu apetīti! Ptū! Labu skatīšanos muzejā.