Atbildīgajiem muzeja darbiniekiem radās ideja, lai saglabātu nākošajām paaudzēm informāciju pa zivīm, izgatavot koka zivis, kuras uz āķa neuzķersies.
Viņi sāka ar enciklopēdisku informācijas ievākšanu.
Tad metās uz internetu, lai pārbaudītu, vai rakstītais sakrīt ar makšķernieku stāstiem. Bija redzamas nesaderības. Sami bija arī līki.
Lai noskaidrotu patiesību, viņi vērsās pie manis, ka zvērināta zivju nīdēja, jo es vienmēr atsakos zivis zvejot (bet ne ēst). Atsūtija man bildes un lūdza palīdzību.
Es paņēmu antīko cirvi, kurš nedaudz atgadināja dažas zivs formas, un devos uz darbnīcu.
Taču ar šo rīku nekā nevarēju paveikt. Nācās ņemt aizdevumu overdraftā un nopirku vismodernāko Fiskaru.

Sama izmērus izvēlējušies, sākām cirst samu un citas mazākas zivtiņas.
Lai nākošajām paaudzēm būtu pilnīgāks priekštats par zivīm, nolēmām tās nokrāsot.
Te nebija nekādu proplēmu, zivju māleris pats pieteicās!
Taču nebijām paredzējuši, ka arī koka zivis atdzīvojas! Kur tik viņas nesalīda!
Grāmatās...
Slēpās pie senčiem...
Bija ar ar mieru, lai lācītis viņas apēd...
Škiet, tas bija stulbais ezītis, kas viņām ieteica zvanīt uz policiju....
Bet, bļāviens! Viņām pietrūkst vietas...
Prasījām antīkam estētam, ko viņš iesaka?
Sadomājām zivis pārliecināt, ka viņas muzejā dzīvos mūžīgi un ne latviešu, krievu vai igauņu makšķernieki tur viņas nedabūs uz āķa. Kā apliecinājumu rādījām viņām saistību ar izcelsmi uz papīra. Labu apetīti! Ptū! Labu skatīšanos muzejā.
Brīnišķīgi, būs jāiet uz Dabas muzeju tās zivis skatīt!
AtbildētDzēstPaldies, ļoti interesanti!
AtbildētDzēstDažreiz der atcerēties savus darbus un nedarbus. Lai top jauni darbi un nedarbi...!!!
AtbildētDzēstMan ir aizdomas, ka mūsu darbnīcās un pat dzīves teritorijās vēl kādas dzīvības formas top un klīst. Jautājums - raugam un baudam, vai ....?
AtbildētDzēst