1972. gadā mēs, LLU Meža fakultātes studenti, kas bijām apvienojušies SPB - lasi, studentu projektu birojā, savā fakultātē paši ierīkojām studentu kafejnīcu "Silvans" (Silvans - meža dievs). To paveica mūsu puiši Andrejs Baļčūns, Oskars Stankus, Nikolajs Dudzinskis un citi.Vēl šodien kafejnīca ir labi saglabājusies un strādā. Nedaudz vēlāk sapratām, ka mazliet iedzert un filozofēt kafejnīcā varam, bet kustības pietrūkst un mums ar meitenēm dejot arī patīk! Tāpēc nolēmām veidot blakus vestibilā deju placi - dancingu. Ielikām koka grīdu un domājām par atbilstošu sienu noformēšanu.Tā kā es diplomdarba laikā biju studējis krāsu teoriju un daudz mācījies no sava diplomdarba vadītāja, toreizējā Latvijas Arhitektu savienības priekšsēža un LMA pasniedzēja Voldemāra Šusta, sapratu ka ar krāsu, formu, gaismu un ēnām var mūziku atdzīvināt! Toreiz arī Raimonds Pauls sāka ar krāsu mūziku ņemties. Bija dzinulis viņu pārspēt! Manas sievas Rūtas brālēns Harijs Bušs studēja LU fizmatos un nebija ilgi jāpierunā! Iecavā, kur viņš dzīvoja, tapa krāsu mūzikas kaste ar pamatīgu pašbūvētu kompjūteru. Taču urdīja dziļāks nemiers, un sienas gleznojuma kompozīcijā riskēju ielikt politisku akcentu. Uzmanīgi vērojiet krāsu mūzikas fona risinājumu uz sienas. Iespējams, ka projekta skices lapā to var labāk saprast. Stāsts tapa sekojošs. Visur tā laika politika slavināja komunistisko partiju un Ļeņinu, bet viņa attēlojumu mākslā sauca par ĻEŅINIĀNU. Mēs piedāvājām savu alternatīvu - SILVANIĀNU. Tajā Latvijas mežus un ar tiem saistītās lietas simbolizē daudzkrāsains zarains koks. Mūsu koks nav uz meža vai laimīgās zemes zilās tāles fona veidots, bet izaug oranži dzeltenā gaismā. Protams, zari stāsta par sabiedrību un cilvēkiem. Mani tolaik iedvesmoja disertācijas vadītājs Ivars Srautmanis ar saviem stāstiem par līniju un formu nozīmi un iespējām arhitektūrā. Es izvēlējos zilo zaru dominanti no stumbra vidus daļas uz augšu pa labi. Tie zari izdevās pārliecinoši kā stāsts un ticība labajam. Taču kreisajā pusē bija īstie mūsējie - latvju mežu patrioti, tā ir zaļā grupa, kas auga vareni uz augšu! Bet…te parādās sarkano zaru grupa, kura nomāc zaļos un, krustojoties ar sarkanajiem, zaļie izbalē...Viltība bija tāda, ka vienā leņķī zaļie vispār zaudēja krāsu, jo gleznots tika uz reljefaini fakturētas virsmas. Domāju, nav jāpaskaidro, kas bija sarkanie. Stāsts tomēr nebeidzās bēdīgi! Mēs blakus zaļajiem redzam salātzaļo studentiņu, kuru nevar nomākt nekas, viņš, krāsu nemainot, uzvar sarkanos un ieaug debesīs!
Kā tad ir, mums Latvijas PSR LLU Meža un kokapstrādes fakultātē bija vai nebija
nevardarbīgā pretošanās sarkanām krievu komunisma idejām?
Šajā Meža fakultātes dancinga iekārtošanā piedalījās Harijs Bušs, Andris Vītols,
Daudz laika ir aizgājis. Mūsu krāsu mūzika
uz vairākiem gadiem bija pārākā Latvijā, jo brīnišķīgi strādāja sienas krāsu un prožektoru krāsainās gaismas spektra cīņa. Es ceru, ka tie, kas redzēja un baudīja šos
pasākumus, atceras, kā optiskā kustībā līksmoja siena, kuru mēs nosaucām par
Silvaniānu!
Kas vēl? Uz Silvaniānas atklāšanu mēs
uzaicinājām draugus no Mākslas akadēmijas. Atceros Viesturu Vilku, Leonardu
Laganovski, Dzintru Motti ...bija vēl gana daudzi, kurus neatceros....
Taču viens no viņiem uz rīta pusi zem mūsu ozola dziedāja un teica
runu: es zinu, Latvija
būs brīva! Kurš tas bija? Padodiet tālāk šo ziņu! Varbūt kāds atceras? To
man šajā dzīvē vēl gribas noskaidrot. Varbūt Vorkals?
vilnis.lak@inbox.lv
P.S. Kad satikāmies SPB 39. gadadienā, runājām, ka Silvaniānu varbūt vajag atjaunot. Veiksmi visiem!
vilnis.lak@inbox.lv
P.S. Kad satikāmies SPB 39. gadadienā, runājām, ka Silvaniānu varbūt vajag atjaunot. Veiksmi visiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru