Par domašanas un darīšanas kopā dabūšanu
Literatūra un māksla.
1984.7.dec.
VILNIS KAZĀKS
https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467394|article:DIVL212|query:Par%20doma%C5%A1anas%20un%20dar%C4%AB%C5%A1anas%20kop%C4%81%20dab%C5%AB%C5%A1anu%20
Jūs aicina
.
MĀCĪSIMIES VEIDOT LATVISKU MĀJU!
1991.10.18 Jelgavas Ziņotājs
Neatkarīgās Latvijas labumi pa-
ši mutē nelīs, būs vajadzīgs
neatlaidīgs un gudrs darbs, lai
mēs patiešām sāktu labāk dzī-
vot. Bet vai jūs zināt, kā īsti vei-
dojas labākas dzīves telpa mā-
jās?
Vai jūs zināt, ka bērnu rotaļlie-
tas nevis vajag, bet tieši nevajag
krāsot spožās krāsās? I
Vai tiešām nav robežas starp
šķību kāju galdam un šķību kāju
ģimenē?
Ja jūs visu to zināt, tad jums
noteikti nevajag tērēt naudu, lai-
ku un nākt uz mūsu kursiem, ku-
rus rīko Jelgavas novada Amat-
niecības centrs. Taču, ja neesat
pārliecināti par savām zināšanām
un prasmi vai ar? vēlaties
gūt domubiedrus, ir vērts
padomāt par nopietnu pasākumu
apmeklēt kursus par latvisku
mājokju izveidošanu.
Katras nodarbības sākuma da]u
veltīsim teorētisku un vispārizglī-
tojošu jautājumu skaidrošanai.
Piemēram. cilvēks vidē, krāsu,
formu un konstrukciju mācības,
māju un mēbeļu tipoloģija, kā ie-
viest mājā mājību un tamlīdzīgi.
Savukārt otrajā daļa iepazīsimies
ar praktiskām lietām kā iekār-
tot priekšnamu, virtuvi, sanitāro
mezglu, dzīvojamo istabu, bērnis-
tabu, kabinetu, guļamistabu, bē-
niņus, kā izvēlēties mēbeles un
tā tālāk. Katras nodarbības bei-
gās risināsim individuālos jautā-
jumus.
Nodarbību laikā izmantosim
Jelgavas amatnieku bibliotēkas,
kartotēkas, diatēkas, videofilmas.
Uzaicināsim viesus, piemēram, ar-
hitekti Zaigu Gaili ar idejām par
lauku sētām, dizaineri Edīti Bēr-
ziņu no Latvijas dizaina centra
(par latvju dzīvokļu dizainu), Vē-
vera kungu no Brīvdabas muzeja
(ar filmām par tautas amatiem).
Ja grupa veidosies pietiekami
aktīva, meklēsim sadarbību ar
praktizējošiem amatniekiem un
mēģināsim realizēt savas idejas
mājokļu iekārtošanā un latviskas
dzīvesvides atjaunošanā. Organi-
zēsim informācijas apmaiņas tir-
gu un, protams, ekskursijas in-
teresantos objektos.
Kursi paredzēti divus gadus.
Nodarbības notiks katru trešdie-
nu pilsētas kultūras namā no pl.
18.30 līdz 21. Sajā sezonā pirmā
nodarbība 30. oktobrī pulksten
J8.30, satikšanās otraiā stāvā
Jelgavas novada Amatniecības
centrā.
RTU pirmie koka auto ir tapuši 2012. martā ...
https://www.facebook.com/vilnis.kazaks/videos/3913030878753694
Karķos, 2012. aprilī...
https://www.facebook.com/vilnis.kazaks/videos/1723338381056299
Valkas - Kārķi ir tā vieta kurā DZIMST IDEJAS ! https://fb.watch/se6hpP9wP
Tā raksta Latvijas AK Kokapstrādes amata MEISTARS
Ar interesi gaidu šo uzstāšanos. kopā ar dēliem Paulu un Gustavu, kopā ar Aleksandru Maijeru un viņa skaņražiem. Kārķu pagastā , Meža dienas izskaņā. Bet dienas garumā -Unikālā Viļņa Vilnis Kazāks organizētās koka pašgājēj auto starptautiskās sacensības. Esmu arī aicināts vadīt vienu no meistarklasēm kokapstrādē. Ēveļskaida un tukšums būs mana tēma. Pateicos organizatoriem par uzticēšanos. Šī gada pasākuma video reklāma : https://fb.watch/se6hpP9wP8/
https://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467657|article:DIVL237
Māja kurā gribam dzīvot
Literatūra
un Māksla, Nr.30 (25.07.1986)
VILNIS KAZĀKS
Dzīvojamo māju daudzveidībā sava, kaut arī
neliela, vieta ir individuāli projektētajām mājām. Tās, tāpat kā tipveida
mājas, var piederēt valstij, ko operatīvam un atsevišķām personām. Pašreizējā
individuālo māju celtniecības prakse ir izveidoju sies tā, ka tie, kas grib celt
sev māju pēc individuāla projekta, vietējās varas iestādēs netiks sagaidīti ar
sevišķu sajūsmu. Gluži otrādi viņam iesaka izvēlēties jau izstrādātu tipveida
projektu un mēģina pat pierādīt, ka tipveida projektu dažādība ir tik liela, ka
individuālie projektētāji vairs vispār neko jaunu nevar izgudrot. Tas, protams,
nav tiesa. Telpas apguves radošais process ir tikpat vecs un tikpat nebeidzams,
cik ilgi ir pastāvējusi un pastāvēs nepieciešamība vei dot telpu, celt māju.
Taču, ja gribam uzcelt individuāli projektētu
mājokli, piemēram, Kārķos, Ludzā vai Ēdolē, tad ir jāizlauž visai biezs birokrātijas
betons, no vietējās izpildkomitejas līdz vēl atbildīgākām iestādēm Rīgā. Šis fakts
gan netiek plaši propagandēts, tāpēc interesanta šķiet speciālistu un
sabiedrības klusēšana par šo birokrātisko paradoksu. Varbūt ir nepieciešams citu
radošo profesiju atbalsts, lai pierādītu, ka individuālā māja nav tikai četras
sienas, grīda un jumts, bet arī daļa no tautas celtniecības mākas un mākslas,
daļa no mūsu kultūras vispār.
Divdesmitā gadsimta beigās, kad zinātne
ļauj celt niecības tehnoloģijai kļūt modernai, elastīgai, ātri pārkārtot
ražošanu daudzveidīgas produkcijas ražošanai, kad namu būvlaukumus sasniedz
jauni un daudzveidīgi konstrukciju un apdares materiāli, kad daudzu
tautsaimniecības nozaru tip veida precēm ir tendence strauji mainīties un
individualizēties, kādi varētu būt reālie iemesli, kas liek personīgo māju būvētājiem
atteikties no individuālu projektu lietošanas? Pārrunājot šo problēmu ar
arhitektiem, es noskaidroju, ka birokrātija vienmēr var panākt to, ko nevar saprast
ar veselo saprātu, ka individuālo māju individuālās projektēšanas bremzēšanas
apoloģētiem ir arī savi argumenti.
Pirmkārt, ir dzirdēts viedoklis, kuru
diemžēl apstiprina reāli piemēri, ka, individuāli projektējot, tiek pārkāptas
valsts noteiktās sociāli ekonomiski aprēķinātās un juridiski noteiktās
celtniecības normas. Tā tas ir. Tādi gadījumi ir bijuši.
Taču šis arguments, kas balstīts tikai uz
negatīviem piemēriem, diezin vai ir pārliecinošs. Mūsu valstī pastāv īpašuma
inventarizācijas biroji un arhitektūras un celtniecības pārbaudes inspekcijas,
kuru uzdevums ir mērīt, rēķināt, inventarizēt un inspicēt, uzturēt kārtību. To
vajag godīgi darīt un nemest visus individuālos būvētājus pār vienu kārti ar
nežēlību ir jāvēršas pret likuma pārkāpējiem, nevis pret tau tas sadzīves
kultūras attīstību vispār. Es domāju, ka šie pārkāpumi radās ne jau arhitektu
patoloģiskas vēlēšanās dēļ pārkāpt likumu un izpatikt godkārīgiem indivīdiem,
bet gan laicīgi ne nomainīta morāli novecojuša dokumenta dēļ. Kā sekas šai
administratīvai neizdarībai ir individuālās mājas ar bezjēdzīgi lielām
komunikāciju telpām, milzīgām pažobelēm un citām pārmērībām.
Tagad, kad pastāv loģisks platību
ierobežojošais kopīgais limits, pārkāpumu var konstatēt bez speciālas
ekspertīzes, savukārt, runājot par māju būvniecības pārkāpumiem, jāatzīst, ka
indivīds var uzcelt lielāku māju, gan individuālo, gan arī pēc tipveida
projekta būvēto. Saprotams ka vieglāk pār
kāpumus projektēšanā un celtniecībā atklāt tipveida projektu piesaistēs un to
realizācijā. Individuālo projektu pārbaudes ir darbietilpīgākas. Varbūt te arī
atklājas pirmā argumenta objektīvais cēlonis? Lai atvieglotu savu administratīvi
birokrātisko darbošanos, lai nebūtu jābrauc, jāpēta, jā kontrolē, jārēķina,
jāaudzina, vieglāk ir aizliegt, un miers. Birokrātus sevišķi neuztrauc tas, ka,
radot sev ērtības, tiek bremzēti daudzi projektēšanas un celtniecības radošie
procesi.
Otrkārt, ir dzirdēta aizbildināšanās ar
to, ka individuāli projektētu objektu celtniecībā izlieto daudz deficītus
materiālus. Šāds arguments ir vienkārši muļķīgs. Ja kāds materiāls būvniecībā
ir grūtāk pieejams un vērtīgs, tad to vienkārši mazumtirdzniecībā nevajag
pārdot, bet apzinīgi novirzīt uz tiem sabiedriski nozīmīgiem objektiem, kur tas
ir cienīgs ieņemt savu unikālo vietu. Pieņemot varbūtību, ka šo deficīto
materiālu, vienalga, kāds individuālais būvētājs nozags, nozīmē visus līdzcilvēkus.
kuri grib būvēt sev mājas, uzskatīt par zagļiem. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir
tik nestabila, tik netikumīga un negodīga, ka pat tās pozitīvā darbība
jāierobežo atsevišķu tās indivīdu savtīgās iedzīvošanās kāres dēļ ? Tad jau
iznāk, ka individuālās mājas būvētājs var, piemēram, nozagt Rundāles pilī zel
tu, lai apzeltītu arī pēc tipveida projekta celto mājas jumtu? Materiālu
ekonomijas arguments ir absolūti nepārliecinošs. Būtībā ar materiālu izmantošanu
ir pilnīgi otrādi.
Ne reti ir pat tā, ka individuālie
būvētāji iepazīstina arhitektus ar labām, nojaucamām celtnēm, kuru materiālus
tie plāno iebūvēt savā jaunajā mājā. Kāpēc, piemēram, telpas vienu sienu
veidojošam baļķim nozāģēt pusmetru, bet otram to speciāli mēģināt pieaudzēt,
lai tikai iegūtu tipveida celtni? Varbūt tieši nojaucamās ēkas konfigurācija
apmierina pasūtītāju un nav arī pretrunā ar arhitektu iecerēm? Bet varbūt
materiālu ekonomija mūsu tautsaimniecībā pēkšņi nav vis pār aktuāla? Domāju, ka
mēs visi iegūtu lielu labumu, ja ievestu tādu kārtību, ka pirms būvlaukumu
apbēršanas ar melnzemi celtniecības organizācijas sarīkotu izbrāķēto, deformēto,
salauzto un izmētāto būvmateriālu izsoli individuālajiem būvētājiem. Šo izsoli varētu
rīkot arī ar tādu nosacījumu, ka individuālais būvētājs, kas savācis kubikmetru
sadauzīto ķieģeļu, apņemas nostrādāt par desmit stundas objekta sakopšanas
darbos.
To visu ir iespējams elementāri un kārtīgi
noformēt arī dokumentos.
Treškārt, argumenti, ka individuālā
projektēšana dod iespēju nekontrolēti piepelnīties arhitektiem un individuāli
projektē tās mājas saimnieks var kļūt par negodīga arhitekta aplaupīšanas
objektu, arī nav nopietni. Mums republikā ir izstrādāta zināma kārtība šajos
jautājumos, un varētu būt runa par kaut kādu jaunu formu meklējumiem, kā
juridiski noformēt projektētāja un pasūtītāja attiecības. iespējams arī izmantot
igauņu arhitektu vai mākslinieku radošo savienību pie redzi. Individuālo māju
projektēšana arhitektiem, it īpaši jaunajiem arhitektiem, nereti ir vienīgā
iespēja strādāt radošu darbu un pilnveidot savu profesionālo māku. Mājas
projektēšana prasa ļoti plašas zināšanas un daudzu aspektu novērtēšanu, tādēļ
grūti ir iedomāties vēl kādu citu ērtāku formu, kā masveidīgi un labā
profesionālā līmenī uzturēt arhitektu kvalifikāciju, viņu radošo potenciālu.
Savstarpēji sadarbojoties arhitektam ar individuālo
pasūtītāju, nereti mācās abi pasūtītājs apgūst zināšanas būvniecībā, bet
profesionālis aktīvu dzīves un darba pieredzi. Būtībā tas ir vienīgais ceļš, kā
arhitektam uzkrāt un uzturēt možus savus intelektuālos spēkus, jo pretējā
gadījumā kāda jēga ir masveidīgi sagatavot un apmācīt speciālistus ar augstāko
izglītību, ja nenodrošinām viņus ar atbilstošu darbu? Manuprāt, tā ir tāda pati
līdzekļu izniekošana kā labu celtniecības materiālu aprakšana būvlaukumos.
Ceturtkārt, esmu dzirdējis aizrādījumu, ka
individuālo projektu realizēšana esot darb ietilpīga, ka šādus objektus grūtāk
uzcelt. Tā neapšaubāmi ir taisnība. Bet tā tam arī jābūt! Tāpēc jau
individuālais būvētājs grib būvēt pats individuāli, lai ar savu darbu radītu
sev tādu lietišķumu un krāšņumu, kuru nevar iegūt, īstenojot tipveida projektu.
Tieši te jau ir jēga nešķiest roku darbu
tipveida plānojumu un konstrukciju veidošanai, bet veltīt to individuālu un
savdabīgu objektu būvei. Iespējams, ka, ceļot individuālo māju pēc individuāla
projekta, tās nodošana ekspluatācijā ieilgst. Taču, manuprāt, mūsu sabiedrība
var atļauties šo neērtību. Ideāla būtu situācija, ja visu individuālo roku
darbu mēs izmantotu tikai unikālu un individuālu objektu celtniecībai.
Piektkārt, bažas par to, ka individuāli
projektētās mājas rada sabiedrībā sociālu nevienlīdzību, arī nav pārliecinošas.
Personīgā māja patiešām apliecina daļu no individuālajā lietošanā iegūtajām
sabiedrības sociālajām vērtībām, taču kamēr dzīvojam laikā un telpā, mums
vienmēr būs jāsamierinās ar situāciju, ka dažādos laikos cilvēki ceļ dažādas mājas,
māju dažādība ir bijusi un mūžīgi būs. Māju Ja, piemēram, individuālais
projekts paredz mājā plašāku priekšnamu ar iebūvētajiem skapjiem, vairākas
nelielas guļamistabas, apvieno virtuvi ar ēdamtelpu un veido racionālāku
plānojumu, un savos atvēlētajos 135 kvadrātmetros vēl paredz izveidot
viesistabu, tad neapšaubāmi šis projekts būs ne tikai loģiskāks, bet art
lietišķāks un pievilcīgāks par tipveida risinājumiem. Tam nevarētu būt nekāda
sakara ar sabiedrības sociālo labumu ļaunprātīgu izmantošanu, ja nu vienīgi to,
ka cilvēks skolā ir labāk mācījies, bijis vērīgāks pret apkārtni un labāk
sapratis daudzos priekšnoteikumus, kuri garantē mājās ērtāku un skaistāku dzīvošanu.
Saprotams, ka slinkā cilvēkā tas var modināt skaudību. Taču vairumā gadījumu ne
tikai paši īpašnieki var lepoties un priecāties par savu mājokli. Priecāties un
mācīties var arī tie cilvēki, kuri iet pa ielu garām šim namam un nākotnē vēl
tikai plāno būvēt sev māju. Vai ir jēga atgādināt ka skaistas ielas veido
skaistas pilsētas. Bet skaistas, savdabīgas pilsētas nevar uzcelt tikai ar
tipveida būvobjektiem. Galvenais kritērijs, kas raksturo cilvēka attieksmi pret
sabiedrību, ir cilvēka godīgs un pašaizliedzīgs darbs ikdienas darba vietā.
Manuprāt, mūsu sabiedrība ir ieinteresēta, lai indivīds ārpus darba laika
attīstītu sevi, baudītu kultūru, dziedātu, sportotu, nodarbotos ar tautas
mākslu utt. un arī celtu sev kulturālu māju, kas paliek kā piemineklis
nākošajām paaudzēm.
Sabiedrība nav ieinteresēta, ka indivīds
pēc darba iet pa ielu, skaļi lamādamies, un ar slaidu vēzienu iemet tikko iztukšotu
vīna pudeli «budža» dārzā. Es te neaprakstīju tos gadījumus, kad negodīgi
cilvēki, kuru rīcībā vai pakļautībā ir sabiedriskais īpašums, daļu no tā aizved
uz savu māju. Šādiem gadījumiem vairāk piemēroti ir krimināli meklēšanas akti.
Sarunā ar speciālistiem, kuri izstrādā un
akceptē personīgo vienģimeņu māju projektēšanas ierobežojumus, parādās vēl daži pretargumenti: individuāli projektēta māju celtniecība it kā traucējot
tipveida celtniecības attīstību. Elementāra loģika te neredz sakarību. Tāpēc
jau projektē individuāli, ka neapmierina tipveida risinājumi. Galu gala ir
taču pats par sevi saprotams, ka tipveida projekti top, rēķinoties ar lielākiem
ierobežojumiem. Individuālam celtniekam nav skaidrs, kas ir enerģētiskie,
tehnoloģiskie, transporta un citi ierobežojumi. Tās ir gudrības, kas
attiecināmas uz objekta tapšanu sērijveidā. Indivīda konveijers ir ķieģelis,
ķelle, lāpsta, ķerra un viņa ģimenes locekļi. Pārlūkojot pašreizējo individuālo
māju individuālas projektēšanas procesa problēmas, ir tikai viens aspekts, kas
varētu pārliecināt par šis darbības vājo posmu. Mums joprojām nav apkopota
mūsdienu tautas celtniecības prakse.
Publicēti jaunie darba un materiālu
apgūšanas paņēmieni, kas noderētu ne tikai par paraugu citiem individuāliem
būvētājiem, bet dotu idejas arī tipveida būvniecībai un arhitektūrai. Tādējādi
būtu vieglāk izskaust atsevišķas ne veiksmes ne tikai individuālo būvētāju, bet
arī projektētāju darbā. Mūsu sociālistiskā dzīvesveida demokrātijas
apliecinājumā arī individuāli projektētai un celtai mājai ir sava īpaša vieta
un nozīme. Tā nav vērtējama tikai no īslaicīgu parādību pozīcijām vai atsevišķu
cilvēku subjektīvas rīcības rezultātiem. Individuāls darbs un tā rezultāts mums
ir nepieciešams kā tautas sadzīves tradīciju un tautas amata prasmes turpinājums,
kā dialektisks pretpols laikmeta industrializācijas izraisītajai
standartizācijai. Pa reizi organizēta un virzīta cilvēku mūžsenā vēlēšanās celt
pašam savu māju var daudz veidot un krāšņos ne tikai cēlāja, bet visas
sabiedrības dzīvi.
Iesaku izmantot saiti un klausīties, nevis mocīties ar lasīšanu.
https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20
PS. Žēl, ka ir pazudušas bildes! Ja kādam ir šis katalogs, – padomāsim, kā dabūt kopā. Protams, 48 gadus ”nesen”, vēl gana dziļā sociālismā, es esmu bijis diezgan kašķīgs. Lai top! Vilnis.lak@inbox.lv
|
|
Pieraksti izstādē «Telpa un mēs»
Vilnis Kazāks
Pieraksti izstādē Telpa un mēs
– platā
variantā
Literatūra un Māksla, Nr.47
(21.11.1986)
Izstādi simboliski atklāj telpas kultūrsapratnes studiju vārti. Te mūsu tautas sadzīves un amatniecības pieredze rāda, ka dzīves tiešais vērojums un lietu attīstības normālais temps bez lēcieniem un palēcieniem Jāva izsvarot visus būtiskākos vides izveidošanas aspektus, arī cilvēcisko. Tā tautai gan amatniekiem, gan lietu lietotājiem izveidojās laba tuvākas apkārtnes un dzīves materiālā fona sapratne. Amatnieki izveidoja lietas, it kā precīzi ievērojot mūsdienu saukli ar minimālu materiālu un enerģijas patēriņu iegūt maksimālu labumu, pie tam vēl ievērojot lietu ilgmūžības prasības. Atturīgais dekorējums un katra priekšmeta īpašā patstāvība nesarežģīja telpās mēbeu novietošanu un ansamblēšanu. Ekspozīcijas ievads mudina pārdomām, ka tautā veidojusies telpas sapratnes gudrība ir kopjama joprojām, jo tā rada aktīvu fonu, kas palīdz visiem mūsu bērniem tuvu un arī tālu dzimušajiem labāk izprast un apgūt tautasdziesmu un teiku būtību.
Bet tautas ideālu un gadsimtu rūpju sapratne palīdz mums ieaugt mūsu mājās. Telpas klātbūtnei kultūras sapratnē un apguvē vienmēr ir īpaša nozīme. Blakus ekspozīcijas ievadam krāšņojas Intas Celmiņas un Eduarda Grūbes segu meti, kas domāti, lai viesnīcā «Latvija» iebraucēji priecātos par mūsu tautas krāsām un rakstiem. Bet kad mēs paši brauksim priecāties uz gadatirgu? Kuldīgas dizaina semināra dalībnieki piedāvā idejas, kā tirgū ne tikai tukšot makus, bet arī pildīt tautas garu un sasiet to daudzu norišu kultūrbuķetē. Taču, šķiet, ka šāda tautas saieta kultūrtelpa republikas tirdzniecības vadību neinteresē. Gadatirgum kā kompleksai kultūrnorisei pagaidām trūkst sociāla pieprasīj urna. Par Gunāra Glūdiņa un Jāņa Kārkliņa mokikiem un citiem transporta līdzekļiem priecājas visu vecumu braucēji un skatītāji. Daži pavisam neredzēti, citi kā no ielas iebraukuši. Ja kopā strādā inženieris un dizainers, tā lieta ripo.
Taču vienmēr tā burtiski nevar apgalvot, piemēram, Auseklis Ozoliņš un Zigmunds Kelpšs sajūguši vienā darbā pegazu un tvaikmašīnu. Darbs, kā smejies, stāv, tomēr strādā gan ar klasiskiem simboliem zobojas par mūsdienu specializācijas ķibelēm, gan sirsnīgi smīdina bērnus. Sergejs Zeļeznovs, Eduards Groševs un Elvīra Radionova piedāvā izmantot astoņus tipveida betona un stiklaplasta elementus, ar kuriem manipulējot var jaunajos kvartālos dažādi apgūt vēl daudzos gadījumos cilvēkam it kā nepiederošo starpmāju telpu. Šādu elementu lietošana prasa precizitāti ražošanā un vides sagatavošanā, taču tā būtu mazāka bēda, salīdzinot ar nepieciešamību nodrošināt stiklaplasta elementu izturību dabiskā telpas mērogā un dabiskos vandālisma apstākļos. Māris Ozoliņš rāda variablu telpas dekoru sistēmu, kurā Ir izmantots plastmasas plastiskums. Griestos un mazputekļainā vidē šie dekori var lietišķi noderēt, bet atsevišķa to daju nokrāsošana bez roku darba ir problemātiska.
Kvalitatīvas detaļas mazām arhitektūras formām demonstrē arī Edgars Grīnfelds. Izstādes lietišķo noskaņu brīdi pa brīdim pārtrauc VMA pasniedzēja Jāņa" Oša un mācību meistara Dzintara Lemhena vadīto un dizainera Imanta Eglīša konsultēto studentu darbi. Šķiet, ka šīs telpiskās akcijas ir veiksmīgas un vietā. Ideja ir vienkārša un trāpīga. Mēs visi zinām, ka gaismā redzam krāsainu telpu, kas veidojas no materiāliem, formām, tekstūrām un faktūrām. Zinām, bet bieži to aizmirstam. Tāpēc, izmantojot elementāru didaktisku paņēmienu, kurš atbilst mūsu laika pamācību garam, autori sadala telpu veidojošos elementus fragmentos un atsevišķi demonstrē tos. Kopā ar zināmu ironijas devu paņēmiens attaisnojas. Var pārmest jaunajiem autoriem sliktu amatniecisku darbu, tāpēc varbūt labi vien ir, ka šīs dažas atrakcijas nav pilnībā izgaismotas. Izstādes un mūsu nelaimju centrā ir EGO. Tas ir Miervalža Poļa EGO, kas sēž Valda Bekmaņa krēslā. Nevajadzētu naivi domāt, ka EGO ir muļķis vai ļauns.
Arī EGO labi zina, ka reālā pasaule ir mūsu pusē. EGO mums pirkstu bāž mutē, lai iestājamies viņa klubā, protams, tas nozīmē, ka jādara otrādi, ka pēdējais laiks mums pašiem attapties un aiziet no egoistiskās pārliecības, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kad katrs mēs jūtamies kā nobīdīts zemes centrs, ap kuru kleņģerē pasaule. Veiksmīgi tikuši garām Miervalda Poļa mulāžai, mēs pēkšņi sākam domāt, kāpēc tik maza uzmanība ir veltīta V. Bekmaņa krēslam, kāpēc krēsls lielisks lietišķās mākslas darbs nav uz postamenta? Kāpēc uz postamenta ir pacelta sabiedriskās telpas atpūtas grupa «Office», kuru autors veidojis daļēji «haiteka» manierē. Te ir nepieciešami divi precizējumi. Pirmais tas, manuprāt, ir izstādes ideju autoru un ierīkotāju labs ieguvums viņi ir ļoti mērķtiecīgi demonstrējuši sabiedrībai tās disproporcijas un pārmērības, kas valda starp indivīda un kolektīva telpu mūsu sabiedrībā. Arī starp «mans» un «mūsu», kuru rezultāta tronī ir EGO, bet uz postamenta sabiedrība atpūšas.
Otrais tās ir pārdomas par pie mums plaukstošo interesi par «haiteku» jeb augsto tehnoloģiju. Ārzemēs «haiteks» parādījās reizē ar operatīvi programmējamo un elastīgi maināmo materiālu izveides un apstrādes tehnoloģiju. Tā autori un apoloģēti rāda, priecājas un nopamato tehnikas visvarenību. Taču oie mums aizraušanās ar «haiteku» pieņem apšaubāmu virzienu. ' 1. Materiāli netiek lietoti pēc konstruktīvās un funkcionālās nozīmes. 2. Materiāli tiek savienoti, nevis izmantojot augstvērtīgu tehnoloģiju, bet gan ar elementāriem amatnieku darba paņēmieniem, kuriem jāimitē tehnoloģiskā varenība, ta degradējot gan darbu, gan pašu amatniecību. 3. Mēs neesam ne fizioloģiski, ne psiholoģiski sagatavoti precīzi programmētai videi, tā var izraisīt īslaicīgu sajūsmu par tehnikas varenību, bet ilgstošākā kopībā ar to adaptacijai patērētā enerģija var radīt diskomfortu. Uz atsevišķiem «haiteka» manierē veidotiem darbiem dziļdomīgi lūkojas EGO. Piemēram, uz Ādažu jauno vidusskolu.
Pēc žurnālistu vārdiem spriežot, kalnā stāv balta pils, taču, kad mēs atvērām skolas durvis, mūs pārsteidza rūpnīca, kurā nesošo konstruktīvo dzelzsbetona karkasu samāksloti slēpj koksni imitējošs surogāts, bet kolonas vainago labi iecereti, taču tehniski vāji realizēti gaismas ķermeņi. Kaut arī skolas sabiedriskās telpas ir veidojuši labi amatnieki, tomēr ideja radīt tajās perfektu tehnisku sistēmu rada vismaz savdabīgu mājības izpratni, un tāpēc skola nav mīļa. Atverot klases durvis, redzējām parastās tipveida mēbeles, jaukus bērneļus, kuri lūkojās rūtainās burtnīcās. Mēs apjukuši lūkojāmies taisnleņķa flīžu sarūtotās sienās un sapra-* tām, ka taisnais un tehnoloģiski pareizais leņķis sevi ir izsmēlis, un tas neattiecas tikai uz Ādažu vidusskolu, bet arī uz Zolitūdi un visu mūsu apkārtni.
Par to varētu nerunāt, bet EGO teica, ka interjeru bildēm nevar ticēt, tāpēc lai piedod DMK sabiedrisko telpu interjeru speciālisti, bet analizēt viņu daudzus patiešām, šķiet, jaukos darbus bez autoru un viņu EGO klātbūtnes ir liels risks. Izstādē eksponētas šo darbu perspektīvas un fotogrāfijas ir tradicionālas, dažas ievietotas nevīžīgi izgatavotos rāmjos, bet tas nemazina šo darbu informatīvo atdevi. Izstādi noslēdz brīnums. Tā ir saulaina, apaļa un garda piramīda, kura lieliski iederas ekspozīcijas finālā, tomēr man ļoti žēl, ka izstādes ierīkotājiem bija pietrūcis spēka šo mūsdienu mietpilsoņu mērķi novietot goda vietā, nevis to vienkārši pamest ekspozīcijas telpas stūrī, jāsaka, galīgi nevietā. Toties vietā ir neliels joks izstādes eksponātu informācijas apraksti novietoti tā, lai katrs darbs izpelnītos katra apmeklētāja kārtīgu paklanīšanos. Izstādes vērtējumu es rakstu nopietns un domīgs, jo, manuprāt, optimismam vēl nav pamata.
Gan ekspozīcija, gan konference atsedza pamatīgas apstājas mums sevis un savas telpas saprašanā. Pārāk ilgi un tālu mēs esam gājuši prom no savām mājām. To vajag saprast, to vajag pārdzīvot. Savu ilūziju un izdomu pasaulē mēs esam sasnieguši saulaino pilnības piramīdu, un, neskatoties uz to, ka «suņi rej un karavāna iet tālāk», mums caur izstādes «Telpa un mēs» eksponātiem, caur simboliskiem Maijas Avotas un Artas Mucenieces tautas gudrības vārtiem ir jādodas gar Daugavmalu atpakaļ un jāmodina pašapziņa. Lai mūsu domas un darbi ātrāk atgrieztos sevis un savas telpas saprašanas gaismā, jau tagad, tūlīt ķersimies pie lietas un organizēsim nākošo izstādi «Mēs mūsu mājoklī». Te visam ir jābūt kopā tam, kas ir bijis, būs un nebūs, dabai un tehnikai, laukiem un pilsētām, vecajiem un jaunajiem, vīriešiem un sievietēm, prātam un neprātam, pašdarbībai un profesionālismam.
Te jāskan mājas mūzikai un jāskandē mājas dzeja, bet mājas plauktā ir jābūt mājas romānam, uz krēsla jābūt kaķim un pelēm pagrabā, bet bēniņos māksliniekam ir jāglezno mājas gleznas, lai velns uz jumta ar asti var rādīt, no kuras puses mājas vēji pūš. Vai tad mēs vienreiz nevaram kaut ko sev un savai sirdij atļauties? Mums vajag iegūt gudrību par sevi un savu telpu, kā vairogu pret paša muļķību un vēl muļķīgākām pavēlēm. Tāda izstāde ļautu sapņotājiem sapņot, teorētiķiem teoretizēt, spriedelētājiem spriedelēt. Te gaisa garša vedinātu sajust ne tikai vajadzības, bet arī vēlmiu un iespēju pētniekiem dotu pārliecību par kopējo. Par to, kam jābūt tipveida nrojektēšanas, organizēšanas un likumdošanas sākumā un pamatā. Tā nebūtu tikai izstāde un svētki tas būtu nopietni programmēts sociālpsiholoģisks eksperiments. Sākums jau ir.
Sājā izstādē un konferencē daudziem nostabilizējās kopīga doma, ka mūsu laiks ir kompromisa laiks, ka astoņdesmito gadu vidū ir jāsadzīvo ne tikai atšķirīgām ideo loģiskām un politiskām sistēmām un lielvalstīm, bet jāsadzīvo arī tautām, nācijām un ģimenēm. Ir jāsadzīvo arī atšķirīgiem materiāliem, formām, dekoriem, krasām, tekstūrām un faktūrām. Jāsadzīvo, nevis lai radītu bezpersonisku kultūrvidi vai internacionālu karnevālu, bet lai ļautu atgūties no pārmērīgā tempa un sadalītības. Ir lietas, kuras nevar tā vienkārši paātrināt. Mums jāiegūst ir mēru un svaru laiks, kas ļauj apzināties un atrast tādas pamatīgas vērtības sevī un telpā, kas Jauj sadzīvot. Nav šaubu, ka mēs un telpa to varam. Mums jāizmanto arī EGO otrā puse mākslinieks. Mums ir jāiemācās ejot atpakaļ pie tautas gudrības, neiet atpakaļ.
PS. Žēl, ka
ir pazudušas bildes! Ja kādam ir šis katalogs, – padomāsim, kā dabūt kopā.
Protams, 48 gadus ”nesen”, vēl gana
dziļā sociālismā, es esmu bijis diezgan kašķīgs. Lai top! Vilnis.lak@inbox.lv
https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:467724|article:DIVL100|query:VILNIS%20KAZ%C4%80KS%20
