Lielā ķīviņa neredzamā daļa

Lielā ķīviņa neredzamā daļa..
 Publicēts 21.11.2012.

Šobrīd IZM un augstskolu ķīviņš  notiek neglīti un bez jēgas. Nepieciešams izsludināt pārtraukumu. Šādi nekas nesanāks.

Atcerēsimies, kā šī situācija izveidojās!

Sākotne ir izkritušo politiķu un ierēdņu izveidotā likumdošanā, kas atļāva amatus zaudējušajiem dibināt privātās augstskolas un tām saņemt ievērojamu daļu valsts finansējuma.

Privātie pārņēma  „vieglās programmas”, kuras neprasīja ievērojamus kapitālieguldījumus,  kā arī „pundurīši” neuzsāka pilna cikla akadēmiskās studijas. Praktiski neko neieguldīja doktorantūrā un zinātnē.

Tad sekoja „gudrā ideja” - nauda seko bērnam,-  kas sāka iztukšot mazās lauku skolas, jo visi centās savas atvases piereģistrēt  vidusskolās un ģimnāzijās.

Visi šie absolventi bez grūtībām atrada studiju vietas privātās augstskolās, un savukārt tās ar lielu degsmi sacentās jaunu studiju programmu veidošanā. Valsts un vecāku (bieži bankās aizņemtā) nauda nonāca un joprojām nonāk dažu kabatās.

Ja konkrēto studiju nepieciešamība būtu bijusi jāpierāda profesiju biedrībās,  nozaru kamerās un MK Tautsaimniecības padomē, tad  šāda cilvēku muļķošana un valsts arodskolu un augstskolu noplicināšana pat nesāktos.

Vācijā, pat zemju ietvaros, neviens budžeta tēriņš nesākas bez pavalsts konsolidēta atbalsta. Taču Latvijā ir tā, kā ir. Šobrīd ir n-tās sociālo lietu un nagu akadēmijas. Kopā ir saputrotas koledžas ar augstskolām, kuru studiju programmu un iestāžu darba vērtējumus  kopā patiešām nav jēga salīdzināt. Atšķirīga ir šo jauniešu sagatavotība, iestāžu pārvaldījuma veidošana, kā arī studiju darba metodoloģija. Kāda jēga vienā listē salīdzināt kvalitātes dažādu funkciju veicējiem?

Jautājums?

Kam pieder šis meistarstiķis -  sanaidot rektorus ar ministru? Ciniski sakot - Žetons!

Ar neapbruņotu aci redzams,- šajā  augstākās izglītības  ķīviņā vismazāk ir vainojami šībrīža valsts augstskolu rektori un ministrs.

Iepriekšējo ministru un rektoru  grēki ir uzpeldējuši! Tāpēc ir neizprotami, kāpēc neatbilstoši sava sociālā plaukta tradīcijām plēšas augstskolu un valsts institūciju vadība, kurai ir jāatrisina patiešām sarežģītas lietas? Tas šobrīd ir vissliktākais.

Pārrunās ar saviem studentiem esam nonākuši pie dažām, varbūt arī nepopulārām idejām. Zemtekstā tas attieksies uz lietu.

Domājam, ka starptautiska studentu apmaiņa ir nopietni jāanalizē tieši no studenta izvēlētās profesijas  satura. Piemēram, vietējo resursu racionāli izsvērtu izmantošanu  var iemācīt veikt tikai uz vietas. Apmaiņai ir jāsākas tad, kad students jau var ārzemēs izklāstīt arī savu viedokli, kurš balstās vietējā pieredzē. Tieši tad uzsāksies diskusijas par atšķirībām un labākās prakses pārņemšanu vai nepārņemšanu. Students iegūs atzinību par viedokli. Dabas zinībās un tehniskās lietās varētu būt arī citādāk. Sava specifika ir mākslai, kultūrai, medicīnai un tml.

Mums atbraukušie ārzemēs studējošie bakalauri bieži mēģina spīdēt ar idejām, kuras te vienkārši neder. Katrai gudrībai sava vieta un savs laiks!

Salīdzinājumam der atcerēties arī zviedru „māsterplānu” meža nozarē. Tagad  Latvijas mežus izķemmē divas lielas zviedru firmas, kuru tehnoloģijas mūsu mežu gruntij un saimniecības nestspējai,  šķiet, nav piemērotākās.

Nozaru ražošanā iesaistītajiem  speciālistiem ir skaidrs, ka augstskolām nepieciešama vājo programmu labošana, nevis likvidācija.

Loģiski parādās jautājums, ja tautsaimniecība ir nodefinējusi attīstāmās nozares, tad sacensība un sadarbība  notiks tikai starp nozares visu līmeņu skolām, atbilstoši funkcijām. Par to kvalitāti lems un atbildēs nozaru deleģētie speciālisti, bet diskusijās par skaitu vai lielumu pievienosies tautsaimnieki, ekonomisti un politiķi.

Jautājums visiem strīdniekiem: vai jums šobrīd neliekas, ka programmu un skolu kopēja saputrošana un salīdzināšana nav jānoliek plauktā un jāaizmirst?

Arī ārzemnieku masveida uzlidojums nav labākais sadarbības veids.

Velns ar visiem miljoniem, ne tādi vien paspēlēti. Netērēsim laiku.

Es būtu ar mieru uzsaukt pāris konjaku par apņemšanos vienoties un uzsākt reālas reformas.

Tālāk dažas idejas, par kurām nepieciešams sākt auglīgākas diskusijas.

Mums nav sakārtots pamats.

1) Politiķiem un ierēdņiem jāatzīst visu ražošanas veidu eksistence un jāstimulē to sacensība. Pamatā ir iesaistīto speciālistu meistarība un kompetentums.

2) Darba devēji un darba ņēmēji pārstāv sociālo jautājumu nemitīgu sakārtošanu, bet reti iejaucas profesiju  profesionālajos jautājumos,- tāda ir Eiropas valstu prakse.

3) Profesiju biedrības un kameras, kā arī nozaru lietišķā  zinātne  pārstāv un risina nozaru ražošanas  profesionālo pusi.

4) Ministrijām pašām nav jāņemas ar tautsaimniecības vadību. Ministrijām jādeleģē profesiju un nozaru jautājumi profesiju biedrībām un kamerām.

Arī uzņēmumu reģistrs ir jānodod nozaru pārstāvniecībām, visticamāk LTRK, tad neveidosies viendienīšu firmas un ofšori. Pašuzraudzība ir visefektīvākā.

5) Visās nozarēs obligāti jāsakārto izglītībai sekojošas kvalifikāciju lietas.

Tieši kvalifikācijas ir tās, kas mudina cilvēkus pašattīstībai.

Izglītotāji paši nekvalificē, to dara pieredzējušie absolventi - eksperti profesiju biedrībās un kamerās.

6) IZM provocētie ieraksti apm. 0,2 milj. arodskolu absolventu dokumentos, ka beidzējs ir ieguvis kvalifikāciju noteiktā profesijā, ir jāanulē. Arodskolas beidzējs ir ieguvis profesiju, vai precīzāk – profesijas teorētiskos pamatus. Arī privātie eksaminācijas centri, kuri izdod kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, ar steigu ir jālikvidē! Tas ir apkaunojums profesionāļiem!

7) Ir jāsakārto profesionālā izglītība pēc būtības,- var arī atbilstoši ES deklarētiem 8 līmeņiem. Skaidrs ir viens,- viss sākas no darbmācības, mājamatniecības, tad praksē pie meistara vai uzņēmumā. Seko koledžas un augstskolas.

 Sākotnējo profesionālo izglītību var lieliski apgūt meistardarbnīcā un arī ļoti mazā skoliņā. Pieaugot zināšanu un prasmju sarežģītībai, pieaug arī skolas lielums un jaunā speciālista profesionālais un pasaules redzējums. Ir pienācis laiks atšķirt meistarības un kompetences jēdzienus.

8) Kompetences centri no sākotnējās profesionālās izglītības  pārvaldījuma ir jāatdala un juridiski  jāsaista ar  augstskolām. Profesiju pamatiem ir universāls raksturs. Pamatā ir viena cilvēka meistarība, dalītā meistarība kā kompetence parādās vēlāk.

9) Nekvalificētie drīkst atvērt tikai ģimeņu uzņēmumus.

10) Pie MK jāizveido Tautsaimniecības padome (TP).

TP veido tikai no nozaru un politiskām pārstāvniecībām deleģēti speciālisti.

TP paraugi ir pirmskara Latvijā un praktiski visās Eiropas valstīs (protams, ar dažādiem nosaukumiem). Latvijā MK Trīs pušu padome bija pārejas posma risinājums, un šobrīd tas ir zaudējis jēgu, jo visas trīs puses ir atkarīgas no valsts budžeta. Tur pietrūkst profesionāļu viedokļu.

11) Visas politiķu un nozaru speciālistu attīstības idejas, kas prasa budžeta tēriņus, tiek izvērtētas TP. Viena TP sesija ātri izārstētu izprovocēto IZM un augstskolu kašķi,

jo visi runātu maksimāli tuvu būtībai. Punkts.