In Memoriam
25.martā, tajā pat datumā, kad 1949.gadā izsūtīts uz Sibīriju, Lielais Likteņa lēmējs mūžībā aizsaucis mūsu
koka rotaļlietu izgatavotāja amata meistaru,
Goda meistaru
Aldoni Baldiņu
(09.09.1937. – 25.03.2022.)
Aldonis Baldiņš dzimis Dundagas pagasta “Medņu” mājās lauksaimnieka Alberta un Paulīnes (dzimusi Ābola) Baldiņu ģimenē. Grospaps Otto Ābols greba karotes, abras, taisīja krējuma kubliņus un citas saimniecībā nepieciešamās lietas, pina skalu grozus. Grosmamma Karlīna Ābola mācēja labu alu taisīt, bija liela mīklu un tautasdziesmu zinātāja, vietējo teiku stāstītāja.
Ar labām sekmēm Aldonis mācījās Pūņu pamatskolā, kas atradās 9 km no mājām. Skolas laikā puikas spēlēja dažādas spēles, kas prasīja atjautību un kustēšanos.
Skolā iešana beidzās ar 1949. gadā 25.martu, nepabeidzot 2.klasi, kad Baldiņu ģimeni – pastarīti Aldoni, četras māsas un vecākus pēdējā ešelonā deportēja uz Sibīriju, Omskas apgabalu. Zēns negribēja mācīties svešā skolā, bet nekas cits neatlika. Vasarās strādāja tobrīd viņa vecumam neatbilstošus smagus darbus, lai nopelnītu ziemas apģērbu. Garajos ziemas vakaros izsūtītie atcerējušies un stāstījuši kaut ko no savas bērnības,- tas viss Aldonim noderējis tālākajā dzīvē.
1956. gadā, pēc atgriešanās no izsūtījuma, Aldonis Baldiņš sāka mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas koka amatniecības nodaļā. Uz to pamudināja bērnībā no grospapa noskatītās prasmes. Tēvs viņam nopirka kājminamu virpu, lai varētu veidot dažādus koka priekšmetus. Skolu Aldonis absolvēja 1963. gadā.
Aldonis Baldiņš 28 gadus nostrādāja mākslas kombinātā “Daiļrade” kā koka virpotājs un rotaļlietu izgatavotājs. Līdz 2021.gadam darbojās Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lībiešu sētā, mazus un lielus izklaidējot un iepazīstinot ar koka rotaļlietām un senām spēlēm. Vienā no daudzajām intervijām Aldonis stāstīja: “Visas senās spēles un rotaļas, ko tagad mācu mazajiem muzeja apmeklētājiem un viņu vecākiem, nāk no manas bērnības. Dundagas pusē, manas bērnības zemē, spēļu mantiņas sauca par paijām.” Lauku ikdiena un vienkāršība Aldonim no mazotnes iemācīja saskatīt interesanto visvienkāršākajās lietās un priekšmetos, dažādas sazīves situācijas pārnest uz spēlēm. Tapušas daudzas koka rotaļlietas un spēles ar interesantiem nosaukumiem: rūcenis, griezulis, tarkšķis, ķipenpolis, cūciņhokejs, ķekatas jeb koka kājas, ripināmās stīpas un daudzas citas lietas. Kādā intervijā sava kolorītā izskata dēļ Aldonis nodēvēts par Paiju Rūķi.
Mums daudziem pietrūks Lielā Rotaļnieka – vienmēr labsirdīgā, asprātīgā, mazliet dzēlīgā, izdomas bagātā Meistara Aldoņa Baldiņa, kura brūnajās acīs, neraugoties uz dzīvē piedzīvoto, vienmēr sprēgāja jauneklīgas dzirkstelītes, parādījās smieklu krunciņas, un tad jau bija skaidrs, ka gaidāms kāds joks vai asprātība. Bez viņa nebija iedomājams Brīvdabas muzejs,- nu arī tas liksies tukšs.
Atvadīšanās no Goda meistara Aldoņa Baldiņa 2.aprīlī plkst.12.00 Dundagas baptistu baznīcā.
Varbūt šis ir īstais brīdis noskatīties Okupācijas muzeja izveidoto filmu ''Baldiņa senās spēles'': https://www.youtube.com/watch?v=UzC5Kh7ZMZA
