Nodarbošanās, profesija un meistarība ir atšķirīgi jēdzieni

 

Nodarbošanās, profesija un meistarība ir atšķirīgi jēdzieni

Rūta Bierande

 

LV portālam: VILNIS KAZĀKS, Latvijas Amatniecības kameras prezidents

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Saruna ar Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidentu Vilni Kazāku bija norunāta par formālu lietu. Šā gada maijā spēkā stājās grozījumi likumā „Par amatniecību”, kas noteica jauna Ministru kabineta (MK) noteikumu projekta „Noteikumi par amatiem, kuros personas profesionālā darbība ir uzskatāma par amatniecību” izstrādi. Pašlaik vēl noteikumu projekts iziet likumīgo apspriešanas ceļu valdībā. Bet saruna par amatniecību un amatniekiem – mācekļiem, zeļļiem un meistariem – izvērsās daudz plašāka. Daudzas LAK prezidenta domas var būt derīgas ne tikai amatniekiem, bet arī likumdevējiem, juristiem, ekonomistiem un uzņēmējiem.

"Produkcija, ko sabiedrība patērē, veido 100 procentus. Agrāk pilno patēriņu, visus 100 procentus, saražoja mājās. Mūsdienās Latvijā pašpatēriņam naturālā saimniecībā saražo labi ja 5 procentus no kopīgā patēriņa. Amatnieki patlaban Latvijā rada apmēram 15-20 procentus no patēriņa. Apmēram 50 procenti ražojumu top rūpnīcās. „Melnā” produkcija varētu būt ap 25-30 procenti – tā, kuras izcelsmi noteikt nevaram.

Pašreizējais ražošanas (arī tirdzniecības) veids pasaulē, ne tikai Latvijā, aizgājis tālu prom no cilvēka patiesajām vajadzībām. Tiek saražots ļoti daudz lieka, speciāli radīta „nezāļu produkcija” un pārlieku liels patēriņš.

Latvijai kā mazai valstij, kas atrodas starp Austrumu un Rietumu kultūru, vajadzētu runāt tik, cik skaļi vien var, un mācīt gan Austrumu, gan Rietumu kaimiņiem, kā pareizi jārada jaunas vērtības. Mēs esam pa vidu starp abām pieredzēm un kultūrām. Mēs zinām, ko nozīmē mājokli siltināt ziemā un vēsināt vasarā. Mēs gan ģeoklimatiskā, gan ģeopolitiskā ziņā esam pieredzējusi tauta, tikai pie valsts stūres vajadzīgi gudri cilvēki!" tādu toni sarunas ievadā uzdod V.Kazāks.

Gribējām „vērtīgāku” meistaru, bet neizdevās

Vai idejai, ka Latvija var pasaulei mācīt, kā jārada jaunas vērtības, ir saistība ar grozījumiem likumā un jauno noteikumu projektu?

Vispārīgi – jā. Tika grozīts arī likuma „Par amatniecību” pirmais pants, kas noteic, kādā statusā drīkst strādāt amatnieks. Likuma 1. pants noteic trīs amatnieku darbības veidus. „Nodarbošanās ar amatniecību tiek realizēta:

1) veicot saimniecisko darbību kā fiziskajai personai;

2) dibinot amatniecības uzņēmumus;

3) strādājot amatniecības uzņēmumā uz darba līguma pamata.”

Likumu aktualizēja, izņemot no tā novecojušas detaļas. Arī jaunais amatu saraksts, kas ir noteikumu projekta pielikumā, ir aktualizēts.

Diemžēl likumā nevarējām „iedabūt” vienu svarīgu punktu – ka meistardarbnīcu var vadīt tikai meistars. Tas ir ļoti svarīgi! Jo meistars ir atbildīgs par savu darbu un saviem mācekļiem.

Atbildībai ir fizioloģiska daba, to var uzņemties tikai tāds cilvēks, kas fizioloģiski pārstājis augt, un dabiski tas notiek 24-25 gadu vecumā. Līdz tam laikam cilvēks vēl nav atbildīgs par sevi un nedrīkst uzņemties atbildību par citiem – par mācekļiem un zeļļiem. Šis vecums sakrīt ar laiku, kad cilvēks ir izaudzis līdz meistara nosaukumam.

"Diemžēl nosacījums par meistardarbnīcu atvēršanu palika ārpus likuma. Tas rada sajukumu patērētājos."

Diemžēl nosacījums par meistardarbnīcu atvēršanu palika ārpus likuma. Tas rada sajukumu patērētājos.

Arī nosacījums, ka darbnīcu drīkst atvērt tikai un vienīgi amata meistars, nevis zellis, nav mūsu likumos iestrādāts, kaut Eiropas valstīs tā ir normāla prakse. Tādēļ sabiedrībai jāskaidro, kāda ir atšķirība. Jo „nagu akadēmijas”, „svārku institūtus” un „sprogu meistardarbnīcas” pašlaik var atvērt gandrīz jebkurš.

Ja cilvēks izlasa nosaukumu „meistardarbnīca”, ko tam vajadzētu nozīmēt?

Latvijas Amatniecības kameras dokumentos rakstīts, ka meistardarbnīca ir telpa vai telpu grupa, ko vada meistars vai īpašnieks, bet tehniskais vadītājs ir meistars. Šo telpu stāvoklis ir tāds, ka tajās var veikt meistara diplomam atbilstošu darbu. Un ar to viss ir pateikts. Telpas arī pieņem un licencē meistari.

Piemēram, „Jāņa Kalniņa meistardarbnīca”. Šim nosaukumam būtu jārāda uz izcilu, amata meistaram atbilstošu darba kvalitāti. Te noteicējs drīkst būt tikai un vienīgi amata meistars. Ja pāri ielai būs „Jura Vītoliņa darbnīca”, tad ikvienam būtu jāsaprot, ka šajā darbnīcā noteicējs nav amata meistars.

Jā, meistardarbnīcā izstrādājuma cena varētu būt par 20 procentiem augstāka, bet meistars savam darinājumam dos 15 gadu garantiju. Vienkāršā darbnīcā cena būs zemāka un garantija – īsāka.

Ja meistardarbnīcas īpašnieks Kalniņš vēlas, viņš var dzīvot ļoti labi. Darbnīcas īpašnieks Vītoliņš arī var dzīvot diezgan labi, ja spēj noturēt līdzsvarā darba kvalitāti un cenu.

Tās pašas ielas kāda pagalma pagrabā var pastāvēt arī „melnā darbnīca”, kas nemaksās nodokļus, bet kurai ir sava klientūra. Visas šīs darbnīcas var dot savu atšķirīgu kvalitāti.

Kā notiek pašlaik?

Uzņēmumos ir daudz darbinieku, speciālistu, kas ir labi izpildītāji. Bet viņiem nav radošās dzirksts. Viņi ir uzņēmumā „privatizēti”. Šo darbinieku attīstībā līdzekļi pārsvarā ieguldīti netiek, bet ieguldījumi ir aparatūrā, tehniskos līdzekļos. Darbinieku atalgojumu nosaka, vienojoties starp darba devēju un ņēmēju.

Amatniecībā ir citādāk. Visi, kas vēlas sevi saukt par amata meistariem un zeļļiem, liek eksāmenu. Eksāmenu pieņem ģildes meistari, nevis darba devējs vai uzņēmuma administrācijas kalpotājs. Amatnieka spēju strādāt savu amatu apliecina profesionālā biedrība, kuras biedrs amatnieks ir.

"Nosacījums, ka darbnīcu drīkst atvērt tikai un vienīgi amata meistars, nevis zellis, arī nav mūsu likumos iestrādāts, kaut Eiropas valstīs tā ir normāla prakse."

Sabiedrībai būtu jāsaprot un jārunā par to, ka kvalifikāciju drīkst noteikt tikai profesionālās biedrībās, jo kvalifikācijas līmenim būtu jānosaka arī atbilstošais atalgojums. Tieši tādēļ amatnieku saraksts ir aktuāls.

Amatnieks nav tirgotājs, un tirgotājs nav amatnieks!

Saskaņā ar likumu amatnieks ir komersants...

To nu gan es nespēju Latvijas juristiem piedot! Uzņēmējs – tas ir vārds, kas saistīts ar vārdu „uzņēmums”. Tas ir nodarbošanās veids. Bet pēkšņi visi uzņēmēji pēc Austrumu filozofijas tiek nosaukti par komersantiem, par tirgotājiem! Uz kāda pamata!? 16 000 Latvijas amatnieku, kas nevienu dienu nav tirgojuši sveša radītu mantu, tagad ir tirgotāji! To uzskatu par noziegumu, tautas mentalitātes iznīcināšanu. Vai tas nav absurds, ka pievienotās vērtības radītājus nosauc par komersantiem!?

Tirgotājs, jā, ir cienījams amats, bet nekādā gadījumā tirgotāja profesija neietver pilnīgi visus uzņēmējdarbības veidus. Tā nav korekta attieksme pret sabiedrību.

Jūs gribējāt ko teikt par profesiju klasifikatoru...

Profesiju klasifikatoru es sauktu precīzākā vārdā – par nodarbinātības klasifikatoru. Vai Valsts un Ministru prezidents ir profesija? Vai valdes priekšsēdētājs ir profesija? Nē, nav! Tā ir nodarbošanās.

Šajā klasifikatorā ir sajaukti kopā ieņemamie amati ar specialitātēm, profesijām. Šāds saraksts arī varētu būt, bet katalogs jāsauc pareizā vārdā. Jo profesiju reģistrs ir pavisam kas cits. Piemēram, profesija – mikroķirurgs, bet nodarbošanās – Valsts prezidents. Ne jau katram darbam, ko cilvēks dara, pretim būs īpaša izglītība.

Ar ko atšķiras amatnieks un speciālists, profesijas pārstāvis?

Latvijas profesiju klasifikatorā ir apmēram 4000 tā dēvēto profesiju. Bet amata veidu – apmēram 157. Vācijā – apmēram 280, no kuriem 150 – pamatamatnieki, pārējie – „pielīdzinātie”, piemēram, veļas gludinātājs, kas nosacīti ir amats.

"Sabiedrībai jāsaprot, ka kvalifikāciju drīkst noteikt tikai profesionālās biedrībās, jo kvalifikācijas līmenim jānosaka arī atbilstošais atalgojums."

Amatam ir svarīgas divas pazīmes:

1.   liela roku darba ietilpība, kas, attīstoties mazajai mehanizācijai, sāk sarukt;

2.  galvenā atšķirība – ekonomiskā, jo amatnieks atšķirībā no strādnieka vienmēr strādā ar savu peļņu. Tātad amatnieks pats nopelna to daļu, ko rūpniecībā saņem uzņēmuma īpašnieks. Šī ir ļoti svarīga pazīme.

Latvijā ir apmēram 3000 meistaru un 4000 zeļļu un viņi šo atšķirību saprot ļoti labi. Amatniekus vairs neviens „neiedabūs” rūpniecībā, jo viņi strādā atbilstoši savai izjūtai, radošajam potenciālam un arī – atbilstoši Latvijas likumam. Amatnieks – gan zellis, gan meistars – var uz līguma pamata strādāt pie rūpnieka, bet amatnieka līgumā nebūs norādīta alga, bet gan samaksa.

Ja runājam par profesionālismu un meistarību?

Tad tie ir ļoti tuvi jēdzieni. Piemēram, vārtsargs nenoķēra ripu – nebija gulējis vai sāpēja kāja. Nebija „formā”. Meistars var būt tikai tāds vārtsargs, kurš vienmēr ir „formā”.

Kvalifikāciju amatniekam apliecina ģildes izdots sertifikāts, kas laiku pa laikam jāatjauno. Katram meistaram jāiziet šī sertifikācija, lai drīkstētu radīt meistara darbus. Amata meistarība ir nacionāls pienesums. To nosaka klimats, valoda, tautas savdabība.

Arī ārsti, māsiņas iziet kursus, dabū sertifikātu, kas pēc noteikta laika apliecina viņu prasmi būt vienmēr „formā”. Bet šīs profesijas ir starpnacionālas.

Ar rūpniecības attīstīšanos parādījās vārds „profesija, profesionālis”. Šī vārda nozīme ir šaurāka, bet arī šie speciālisti ir ļoti nepieciešami, jo viņi dod ieguldījumu tautsaimniecībā, radot produkcijas masu. Latvijā izveidots „profesionālais sajukums”.

Izglītības sistēma nivelē aroda vārdu

Kā var kļūt par amata meistaru?

Secība ir apmēram šāda. Apmēram 16 gadu vecumā cilvēks izvēlas profesiju un kļūst par mācekli. Mācekļa laiks ir četri gadi. Tad māceklim jānoliek kvalifikācijas eksāmens un viņš 20 – 21 gada vecumā var kļūt par zelli.

"Mūsu amatnieki būvē mājas ļoti bagātiem Latvijas cilvēkiem. Ievērojiet – bagātie cilvēki algo amata meistarus!"

Zellis jau ir patstāvīgs izpildītājs, kam nav visu laiku jāstrādā līdzās meistaram. Zellis var turpināt dzīvot un strādāt pie meistara. Vēl pēc gadiem četriem, veiksmīgi noliekot eksāmenu, viņš var iegūt tiesības kļūt par meistaru. Viņš var strādāt pavisam patstāvīgi, atvērt savu meistardarbnīcu, pieņem mācekļus. Vai arī turpināt strādāt kopā ar savu meistaru viņa darbnīcā, savstarpēji vienojoties par nosacījumiem un veidojot tā dēvēto „amatnieku ģimeni”, kaut nav nekādu ģimenisku attiecību.

Amatniecības vidusskolā masveidā sagatavo rūpniecībai nepieciešamos speciālistus. Tā patiesībā ir paralēla apmācības sistēma.

Un kā šīs abas apmācību sistēmas „sadzīvo”?

Katrai no šiem veidiem – mājražošanai, amatnieciskajai, rūpnieciskajai un, jā, arī „melnajai ražošanai” – būtu jābūt savai profesionālās izglītības sistēmai. Bet Latvijā patlaban tiek veidota vienota profesionālās izglītības sistēma, kas ir pilnīgi pretēja loģikai! Šajā sistēmā cilvēku nevis attīsta, papildina prasmes, bet visus unificē! Turklāt vispār netiek minētas profesionālās organizācijas kā attīstības vilcējspēks!

Un vēl. Bezdarbniekam sešu mēnešu laikā iedod tādu pašu kvalifikāciju kā arodskolas beidzējam. Vai tas ir iespējams? Abi šie cilvēki skaitās ieguvuši „galdnieka kvalifikāciju”. Vai tiešām tā ir iegūta? Vai tomēr – apgūti tikai galdnieka profesijas pamati? Klasifikāciju drīkstētu apliecināt tikai amata organizācijā, ģildē, kas šo arodskolas doto izglītību praksē pārbauda. Arī Eiropas valstīs profesionālo kvalifikāciju var apliecināt tikai biedrības, kas pastāv pie amatniecības kamerām.

Šī vienādojuma dēļ cilvēkiem ir grūtības atšķirt rūpniecības profesionāli no amatnieka, kas ir dažādas ekonomiskas kategorijas. Šādas unificēšanas dēļ rodas visādas „nagu akadēmijas”.

Jo, ja Latvijā ir likums par amatniecību, tad nav likuma par rūpniecību! Tā rezultātā ikviens, uz ko neattiecas likums par amatniecību, var sevi saukt, kā vien vēlas! Liberālisms mūs novedis pie profānisma...

Un kā sadzīvo „unificētās” sistēmas profesionāļu radītās lietas?

Paraugieties uz jauno dzīvojamo ēku masīviem Rīgas apkārtnē! Šīm ēkām nav nekādas garantijas, un laimīgi būs tie, kas tās nenopirks. Patiesā to cena ir ne lielāka par trešo daļu no tirgotāju prasītās, jo trešdaļa cenas pienākas attīstītājam, otra trešdaļa – būvuzņēmējam, pārējais – darba darītājiem. Es nesaku to par visām Pierīgas ēkām, bet par daļu – noteikti! Tās būs jānojauc.

Mūsu amatnieki šajās būvēs negāja strādāt, tās pārsvarā cēla nesagatavoti cilvēki „no ielas”. Klienti, kas nekvalitatīvās ēkas nopirkuši, meklē mūs un vēlas ekspertīzi. Pēc ekspertīzes, gribot savu jauno mājokli pārdot, vaļā no tā vairs netiek.

"Nav liela māksla Latvijā „iedzīt” nemākuļus no Austrumiem, lai strādā par mazu algu. Bet - kas notiks ar Latvijas īpašajām, nacionālajām prasmēm?"

Ja ēku būtu cēlis amata meistars, šādas nelaimes kaklā daudziem nebūtu. Iespējams, cilvēki nezināja, ka ēkas būvē arī amata meistari – šāda valstiska līmeņa reklāma nekur neparādās. Jo amatnieki ir neizdevīgi, viņi ir konkurenti, kas uztur augstu kvalitātes līmeni. Traucējot „melnajam tirgonim”. Tāpat kā traucē spēcīgi, attīstīti mazie un vidējie uzņēmumi, kuriem atbalsts no valsts ir tikai uzrakstītās stratēģijās, ne reālos valstiskos darbos. Un kā lai valsts nebankrotē, ja lietas tiek pārdotas par trīsreiz augstāku cenu kā to reālā vērtība? Tiem, kas ņēma kredītus, galā tagad jātiek pašiem... Attīstītājs daudzviet bankrotējis.

Mūsu amatnieki būvē mājas ļoti bagātiem Latvijas cilvēkiem. Ievērojiet – bagātie cilvēki algo meistarus! Amata meistari atbild par savu darbu, viņi nepazūd un amatnieka vārds ir garantija darbam. Par meistaru un zelli galvo viņa ģilde.

Guļbūvju būvniecībā Latvija ir lielvalsts. Amatnieki no vismaz 20 valstīm pie mums braukuši mācīties, kā mēs cērtam guļbūves. Pašlaik strādājam pie nākotnes mājas – ekoloģiskas būves, par kuru top arī doktora disertācija.

Kādēļ tad uzņēmēji nealgo amata meistarus?

Latvijas darba devēji ikdienā to nespēj, jo amatnieki nav lētais darbaspēks. Ārvalstu tirgū meistari strādā uz citiem noteikumiem un par citu samaksu.

Kāda bija strīda būtība starp arodbiedrībām un Latvijas būvniekiem „Laval un partneri” lietā Zviedrijā? Tā, ka zemes racējs, elektriķis un arī jumiķis visi saņēma vienu un to pašu stundas samaksu. Zviedrijā melnā darba darītājam ir atšķirīga samaksa kā amatu meistariem, smalkā darba darītājiem.

Vairumā Eiropas valstu amatnieku par pamata samaksu nerunā. Tā ir valstiski noteikta likme. Viņi kaulējas par samaksu, kas ir virs šīs noteiktās meistara likmes. Latvijā mēs to nesaprotam. Skumīgi, ka mūsu labie speciālisti uz ārzemēm dodas, neieguvuši meistara nosaukumu. Viņi ļauj sevi samalt, jo nezina pastāvošo samaksas sistēmu un savu reālo „cenu”.

Latvijā arvien skaļāk runā par „lētā” darbaspēka ievešanu...

Eiropas vecajās valstīs darbnīcas var atvērt tikai un vienīgi meistari. Zellim atvērt savu darbnīcu ir pārkāpums. Jo valsts ir ieinteresēta, lai darbs būtu kvalitatīvs, ar augstu produktivitāti.

Austrumu kultūrā veiksmīga biznesa jeb tirgošanās veiksmes stāsts ir mantas „ieblēdīšana”. Rietumos „ceļ” kvalitāti, ne „ieblēdītu brāķi”. Mēs esam pa vidu, un mums jāizvēlas, kuru ceļu iesim. Pašlaik tās ēkas ap Rīgu ir ieblēdīšanas ceļš. To vietā varēja būt kas daudz labāks.

Īpašumi Latvijā pārsvarā pieder tiem, kas vēlas iet Austrumu virzienā, bet zināšanas un prasmes – tiem, kas vēlas iet Rietumu virzienā. Jā, īpašnieki ievedīs „melno” darbaspēku, lai pašmāju labie darbinieki, tajā skaitā amatnieki, fiziski dodas uz Rietumiem. Nav jau liela māksla Latvijā „iedzīt” nemākuļus no Austrumiem, lai strādā par mazu algu! Bet kas notiks ar Latvijas īpašajām, nacionālajām prasmēm? Mēs esam sarežģītās krustcelēs.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.

© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības. Izlasi par iespējām to izmantot!

LABS SATURS

 11