Atmiņas no Briseles.






Tas notika 2019. Kārķu  Koka auto sacensību organizētāji un uzvarētaji paņēma mani līdz uz Briseli. Paldies! Bija prieks atgriezties vietā kurā pats vairākas reizes biju laikā kad koordinējām  Latvijas amatnieku likumdošanas sasaisti ar Eiropas analogiem. 

Meistarībai ir mūžības misija. Tas attiecas uz visu nozaru ražošanas veidiem. Tomēr rokudarbos - amatniecībā paveikto darbu meistarība palīdz  individiem apzināt SAVU un savu darbu īpašo vērtību. Pie tam, ES PATS izvēlos ko un kā darīt. Un tā visu mūžu, vietā, laikā un tādā tempā - kā man pašam patīk. Protams, ja pats nespēšu būt interesants un noderīgs, čiks vien sanāks.

RTU  studenti kopā ar skolām, skolotājiem un skolniekiem labprat iesaistijās Kārķu ciema Meža dienu  piedāvājumiem. Mūsu idejas bija un ir plašākas un ilgstošākas. Protams, pamats ir dažādu vecumu jauniešu iesaistīšana.  

Koka auto veidi un sacensības pasaulē ir sen zināmas un daudzveidīgas. Mūsu pienesums bija vienkāršs - pētīsim dažādu koku īpašības un kvalitātes. Loģiski, ka informācija noderēs daudzveidīgi - jaunām rotaļlietām bērniem un īstām lietām. Noderēs mājamatniekiem,  amatniekiem , rūpniekiem, tirgotājiem un tiem kam ir meži vai daži koki dārzos.   Galvenais - mēģināsim atklāt dažādās vietās augušu, dažādu vecumu, dažādu koku sugu praktiskās noderības. Kāda ir koknes nodilumizturība, elastībi, atsperību, krāsu pieņemšana, utt. 

Papildināts un ...

Laiks iet un koka spēļu un sporta mašīnas jau ripo vairāk par 100 metriem! Paraleli koka auto sacensībām parādas jaunas sacensību, un ne tikai sacensību iespējas. Ir laiks ķerties pie mazo bērnu agrākas iesaistes noderīgu koka lietu veidošanā. Problēmu šobrīd ir viegli un droši risināt. Digitālās iespējas var vareni palīdzēt. Pie tam, nevis izmantojot modernās apstrādes tehnoloģijas, bet gan mācot kā izveidot rokdarbu vietu un kā ar roku darbu rīkiem top īstas lietas. Te bieži parādās kaut kas interesantāks par plastmasas lego. 

Ir laiks iesaistīt mežīpašniekus un arī koka amatniekus un  rūpniekus jauna līmeņa drošā kokapstrādē. Visi kopā mēs varam paplašināt reālus kokapstrādes rokdarbus saistot ar  tradicionālām  rotaļām. Iestrādes ir, iesaistam bērnu reāu darbu  demonstrējumus ne tikai  Meža dienās, bet padomāsim kur un kā top no dabas materiāliem ne tikai rotaļu lietas, bet arī īstas labas lietas.  

Vēl viens aspekts. Ir penācis laiks paraleli karu šāusmām un mantu iznīcināšanai sākt demosnstrēt - tā top lietas. Šobrīd  ir skaidrs, karu politiku regulē nauda. Varbūt ir īstsis laiks blakus jaunatnes iesistīšanāi valsts aizsardzības pasākumos,  iesaistīt bērnus aktīvi demonstrēt kā mūsu valstī  notiek vietu un lietu uzlabošana.   Lai top simstrija 1/2 pret 1/2 . Mums, ka mazai valstij, jau blakus  bija pieredze, ko nozīmē cīnīties līdz galam.... 



Helovinu nakts trauma...

 Helovinu nakts trauma... 




Esmu apmulsis! Kā lai dabū vēderā?  Neslinkojiet, dodiet padomu! Vislabāk būtu ar bildēm. Ja nav bilžu - RAKSTIET !

Turpinām izvēlēties un pilnveidot palīgus.

 Turpinām izvēlēties un pilnveidot palīgus.

Šitais verķis mazu detaļu pieturēšanai ir labs. Bet vēl nav īsti atrisināts, kābnverķi/palīgu pašu pieturēt. Ir sajūta - būs jāveido trešā roka, vai vismaz sestais pirksts. Nav variantu, jātaisa un jāmēģina.



Darba vietas uz galda.

 Kokapstrādes roku darba palīgu vietas uz galda.

Ta ir sena  problēma - dzīvoklī  ēveļsolu neienesīsi. Ko darīt?  Lai kokmateriālu apstrādātu - sadalītu zāģējot, fotmu veidojot un gludunātu ēvelējot, vīlējot, slīpējot, arī konstrukcijas veidojot, vajag arī kalšānu un urbšanu. Protams, vairums šie gadijumi ir saistīti ar nelielu lietu taisīšanu un remontēšanu. Īpašs uzdevums ir piesaistīt bērnus pie nelieliem, bet interesantiem darbiem.

Joprojām turpinām meklējumus - kā izveidot miniatūrus ēveļsoliņus, vai vismaz ko līdzīgu. Nav tik vienkārši! Praktiski šo problēmu es un mani skolnieki un studenti risina jau sen. Skan jocīgi, bet no pagājušā gadsimta otrās puses, arī puses. Tas ir ap 1975 gadu.

Man, kā dažādu  kokapstrādes darbiem nepieciešamo darba rfīku un palīgu risinājumu kolekciju veidotājam, ir sakrājusies neliela pieredze un reāli paraugi.


Skats no gala. Uz galda novietojamo kokapstrādes darbu palīgu grupa. Ja rūpīgi skata, var saredzēt dažādus risinājumus. Katram ir sava jēga, apstrādājamo materialu var noturēt ar skrūvi - kā eveļsolā, var arī izmantot sviras, ķīļus, dažādas atsperes, pat auklas.


Skats no malas. Protams, labāk būtu vērot palīgus darba kustībās. Tie kas palīdzēja taisīt, var priecāties. Dažādie risinājumi ir saglabāti. Idejas vairums gadijunos strādā.  

Intereses pēc saskaitiju. Cik dažādi koku apstrāde rokdarbu risinājumu palīgu varētu būt? Ja sāk ar atstutējamo  palīgu darbam  plaukstā, līdz profesionālam ēveļsolam, vismaz deviņi tipi sanāk. Te ir tikai roku darbu pamatnes/palīgi uz galda.  

Mērķis uzlabot esošo...

 Jau no senseniem laikiem amatnieki lieto zāģkasti. Tā ir īpaša kaste bez galiem, kurai bieži apakšpusē, tūvākajā malā  pievienoja atbalstu. Atbalsts bija malas turpinājums uz leju, vai pievienota līste, kas notur zāģkasti ar atbalstu ērtākai zāģēšanai uz galda malas. Iezāģējumi kastes malās palīdzēja precīzos leņķos veikt zāģēšanu, protams, iezāģējuma leņķus varēja mainīt. 


Problēma vienmēr ir bijusi kastē novietotā materiāla cieša saturēšana. Zāģis nemīl ka materiāls zāģējot ļurkojās. Īpaši to sajūt un zāģējot mocās iesācēji.




Mēģinājām veidot dažādus detaļu pieturētājus zāģkastē.


 Te redazma svira no koka līstes, kurai vienā galā ievietota tapa līstes - (sviras) gala fiksēšanai. Blakus tuvplānā redzams  ekscentrs ar caurejošu tapu. Kastes grīdā kreisajā pusē izborētas ligzdas sviras gala piefiksēšanai, bet labajā pusē izurbti caurumi (ligzdu) rindas ar cerībām atrast atbilstošāko vietu ekscentra lietošanai.

Skatām, kas ir iznācis.
Sanāca tā,  ka darbs pats parādija ko un kā vislabāk darīt. Ja detaļa, svira un  ekscentrs  nespēja vienoties, palīga varēja pasaukt ieliekamus līstīšu galus, kuri palīdzēja zāģētājiem. Parasti arī kreisā roka pieturēja ekscentru, lai viņš nesadomātu ļaut svirai paslinkot.

Ar to mūsu  meklējumi nebeidzās. Mums bieži radās nepieciešamība detaļu galos veidot savienojumus, bet reāla ēveļsola, kurā var vertikāli pieturēt detaļas  mums nebija.  Žargonā šos savienojumus saucām par tēviņiem un mātītēm, pieklājīgāk skanēja puisīši un meičiņas. Raugām, kas mums izdevās...
Zāģkastes grīdā un aizmugures galā nācās izveidot robus kurā ievilināt detaļas stingri turēties vertikāli. Tā arī zāģkastei zāģēšanas praksē veidojās iespēja "tēlot" ēveļsolu . 


Nu re! Darbs dara darītāju. Ar laiku uzlabojām arī šo vietu un rīku. Atbilstošs robs vertikāli sviras galā palīdz pieturēt detaļu tapas un šlices veidošanai. Pagāja labs laiks un sākām veidot jaunu principu "zāģkastes".  
Te piemērs - šī pamatne līdzīga zāģkastei, bet vispusē var mainīt atbalstus, pieturētājus un pamatīgus materiālu un detaļu fiksatorus. Pie tam, materiāli un detaļas var būt ar dažādām fotmām un izmēriem. Te jau ir cita līmeņa palīgi kokapstrādes mājās organizētiem rokdarbiem. Ir jāsāk ar intereses atraisīšanu un tad jau seko arī profesionālisma iesaistīšana. Demokrātiskā vidē profesionālismam nav robežu... Varu vismaz pārbaudīt, vai varu izdarīt - ko gribu ?

PS. 
Interesanti, šobrīd mēģinot kokapstrādes rokdarbos iesaistīt bērnudārza vecuma klientus, rādās ka vēsturiskās tradīcijas ar zāģkastēm var pilnveidoties un atdzimt. Tikai nevajag naivi domāt, ka te viss sākas ar materiālu apstrādes profesijas profesionālismu. Te sava neaizvietojamā vieta ir iejūtīgai pedagoģijai...  Šajā vecuma grupā nedaudz pedagoģiskā profesionālisma noder arī vecākiem.

Laiks un darbs neguļ. Galvenais, atcerēsimies - mājas rokdarbos ir īpatnības. Te kopā darbojās vērošana, meklēšana, salīdzinēšana, materiālu izvēle, domāšana, zīmēšana.  
Sākās roku un citu ķermeņa daļu kopdarbi kas dod fizisku iespēju nodarbunāt praksiski gandrīz visas dabas dotās maņas, galvenais - darītājam ir sajust kā top manas darba prasmes un kā rodas darīt prieks! Kā atmostas griba  nevis pirkt, bet radīt pašam ko jaunu. Ja sākums paveiksies, es kalpošu pats savām iegribām un sākšu sajust savu vietu un vērtību. Protams, katram drīz pienāks laiks,  bez savdabīgas un īstas ieaugšanas  meistarībā tas nav iespējams

Digitālās iespējas ir jāapgūst nevis laika tērēšanai, bet dabisko vērtību daudzveidības apgūšanai.   Pasaulē ir milzīgs pieprasijums paket-pastā  iegādāties īpašas lietas. Ne tradicioālā  reklāma, bet manas SPĒJAS demonstrēt savas vietas un lietu īpašo vērtību radīšanai, ir sākums LABAJAM - sevī un klientiem visplašākajā nozīmē. Te ir arī sākums izpratnei, ka karšs, kas iznīcina dabas dotos materiālus ir SLIKTAIS. Mums, kā mazai valstij, ir  bijusi  nopietna  pieredze izdzīvot. Tā ir LAIME, kura jāprot izmantot. Tieši mūsu bērniem no visagrākā vecuma ir jāatīsta vērtība - es psts varu radīt, nevis postīt. Tam seko īpašība aizstāvēt savu vietu un lietas. Pie mums šobrīd daudz kas notiek otrādi...